Darbs kulta līmenī – Viktora Tihonova loma Latvijas hokeja vēsturē 0
Turpinot rakstu sēriju par Latvijas hokejam nozīmīgiem notikumiem un personībām, Ēvalds Grabovskis atskatās uz Viktora Tihonova darbu Rīgas “Dinamo”. Deviņu gadu periods kļuva par vienu no galvenajiem stūrakmeņiem tam, ka hokejs Latvijā izveidojās ne tikai par spēli, bet arī sociālu parādību.
“Pēc neizteiksmīgajiem sešdesmitiem gadiem, paaudžu maiņas, rezultātu lejupslīdes un organizatoriskajām peripetijām, hokejs tika nodots sporta biedrības “Dinamo” pārraudzībā, jo bija iekļuvuši tā laika Republikas vadības uzmanības lokā. Situācijas uzlabošanai tika pieņemti kardināli lēmumi un šim nolūkam no Maskavas tiek uzaicināts krievu specialists Viktors Tihonovs. Neiedziļinoties sīkumos, varam būt gandarīti par toreiz izdarīto izvēli, jo ar viņa ierašanos Rīgā 1968. gadā, sākās varbūt pats izteiksmīgākais hokeja attīstības posms visa tā pastāvēšanas vēsturē. Lai atjaunotu atmiņā šo laiku, pievērsīsimies galvenajam, kas arī noteica tā laika izaugsmes dinamiku.
Viktors Tihonovs publiski ne reizi vien ir godīgi atzinis, ka par treneri viņš ir kļuvis tieši Rīgā. Notikumi sakārtojās tā, ka Republikas hokeja vadību saņemot uzdevumus no valdības bija spiesta to pildīt. Uz Maskavu tiek komandēta triju cilvēku delegācija – Republikas hokeja prezidents Anatolijs Raskolovs, “Dinamo” republikāniskās padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Zemmers un ,,Dinamo meistarkomandas priekšnieks Alfons Jēgers. Uzdevums bija skaidri noformulēts – jāatrod treneris meistarkomandai.
Piedāvājums tika izteikts Maskavas “Dinamo” otrajam trenerim, 38 gadus vecajam Viktoram Tihonovam, leģendārā krievu hokeja speciālista Arkādija Černišova asistentam, ar četru gadu pieredzi šajā amatā. Kā spēlētājs bijis tuvu PSRS izlases līmenim, pārstāvējis ACSK, GKS, vēlāk Maskavas “Dinamo”, līdz smaga trauma liedza turpināt spēlētāja karjeru. Ieklausoties pieredzējušā hokeja speciālista A. Černišova viedoklī par to, ka Tihonovs ir gatavs patstāvīga darba uzsākšanai, lēmums tika pieņemts un vienošanās tika panākta, kaut arī darba piedāvājumu viņš bija saņēmis no Gorkijas un Ļeņingradas.
Varbūt, ka izšķirošais par labu Rīgai bija viņa sievas Tatjanas viedoklis – tomēr, kā nekā, Eiropa!
Mums būtu svarīgi izprast, izvērtēt, kā veidojas, izaug pats cilvēks, kļūstot par personību, kura spēj paveikt to, ko līdz šim nespēja ne pieaicinātie, ne vietējie. Kur meklējamas atšķirības?
Ar izteiktu analītisku un loģisku domāšanu apveltīts, iekšēji pašdisciplinēts, nelokāmi mērķtiecīgs, kategorisks pret kaitīgiem ieradumiem, ar izcilām darba spējām, sadzīvē inteliģents, komunikabls, veltot savu brīvo laiku sevis pilnveidošanai, attīstot sevi garīgi. Hokejs viņā eksistēja kulta līmenī. Varbūt priekš apkārtējiem, pat tuvajiem, šķita pārāk pareizs. Hokejs, darbs, disciplīna pāri visam. Sistemātiski attīstot savas spējas kļuva par lielisku motivatoru, spēja pārliecināt auditoriju. Par ļoti svarīgu uzskatīja darbu ar cilvēkiem, psiholoģiju, kura vērsta uz savstarpēju sapratni. Rūpīgi visu piefiksēja neskaitāmos zaļos blociņos, jo atmiņai vienkārši neuzticējās. Operēja ar neapgāžamiem argumentiem. Tas viss veidoja šo sarežģīto prasību un atbildības režģi par izvirzītajiem mērķiem, paveikto un vēl paveicamo.
Prasību līmenis – maksimāls, jo tieši tāds bija pats prasītājs. Personīgais piemērs it visā – sadzīvē punktuāls, krosā priekšā, darbā par 100 %!
“Darbs bija viņa dzīvesveids,” – tā uzskata viņa sieva Tatjana, izsakot to savā grāmatā “Dzīve hokeja vārdā”. Augstas personīgās atbildības slieksnis, personīgais piemērs un spēja vispirms paprasīt no sevis, atzīstot savas kļūdas vai neizdarīto, dod iespēju to pašu paprasīt no citiem. Māka un spēja paprasīt to, par ko esam vienojušies, iespējams bija noteicošais. Tikai tad, ja tas viss nebija pietiekami, tad arī viņš prata ne tikai pieprasīt, bet reizēm arī piespiest. Ne vienmēr tas šķita pieņemami. Tā veidojās konflikti, taču parasti komandas rezultāta intereses tika stādītas augstāk par personīgo “es”.
Komandā nepārtraukti dažādā veidā norisinājās audzināšanas darbs – gan individuāli, gan ilgstošās komandas sapulcēs, jo nelokāmi uzskatīja, ka galvenais darbs ir ar cilvēkiem un spēja mainīt viņu domāšanas veidu. Jāmaina sava attieksme pret darbu, disciplīnu, skatītājiem. Pārvarot grūtības, jāveido raksturs. Sevis pilnveidošanai robežu nav – tā bija formula, kurai viņš nešaubīgi ticēja. Viss pārējais izrietēja no tā, vai apkārtējie spēja to sadzirdēt, saprast, mainīties un pielāgoties prasībām. Ar tiem, kuri nesaprata, ceļi ātri šķīrās, dažreiz arī morāle tika vērtēta augstāk par sportiskajiem rezultātiem. Mērķi tika stādīti augstāk par “patīk” vai “nepatīk”, “varu” vai “nevaru”, bija noteicošais pār “gribu” vai “negribu”.
Mērķu sasniegšanai Tihonovs bija izvēlējies šādu ceļu, gāja to pašam augot un pilnveidojoties gan šeit, Rīgā, gan arī vēlāk jau daudz augstākā līmenī, strādājot ar pašiem izcilākajiem. Metodes un stils tika apspriesti, taču respektēti, tiesa, ar piebildi, ka mērķis attaisno līdzekļus. Viena disciplīna visiem – tas tika panākts un tas strādāja. Daudzi uzskatīja, ka Tihonovs ir diktators, taču laikam tikai tā maina pasauli!
Arī pēc Rīgas un jau daudz augstākā līmenī veidojās līdzīgas situācijas, kurām nācās iet cauri jau pieredzējušam trenerim. Konflikti pamatā veidojās ideoloģiskajā līmenī, jo sadūrās divas atšķirīgas dzīves izpratnes – darba fanātiķa un patērētāja, vecā un jaunā pasaule, totalitārisma sistēmas pārstāvis pret personiskās brīvības aizstāvjiem. Dzīves gaitā viņa dzīves izpratnē, iespējams, var saskatīt arī kļūdas un subjektīvus lēmumus, kuri bijuši pietiekami nopietni, pārvērtēt spēju būt līdz galam konsekventam. Par augšupeju piecu sezonu garumā līdz augstākajai līgai daudz rakstīts. Tas tika īstenots konsekventi realizējot mācību treniņu plānus veicot audzināšanas darbus un meklējot jaunus risinājumus.
Rīgā pirmo reizi hokeja praksē tika realizēta ideja – spēle ar četrām maiņām, tās autors – Viktors Tihonovs.
Rīgas “Dinamo” kļuva par komandu, no kuras jau varēja mācīties daudzās jomās. Modernas formas, video pielietojums, koncentrētas pirmssezonas fiziskās sagatavotības nometnes. Arī dzīvošana kopā kļuva par nopietnu faktoru mācību treniņu darba organizācijā, kā arī par pamatu ideoloģiskām domstarpībām starp spēlētājiem un vadību. Ar katru nākamo sezonu izkristalizējās sastāvs, spēlētājus nomainot ,tika piemeklēti tādi, kuri spēja uzlabot spēles kvalitāti, izveidojās spēles rokraksts – dinamisks, pašaizliedzīgs.
Šie standarti veidoja nesaraujamas saites ar publiku. Pārpildītas tribīnes, prese, pēc sezonas atskaite un tikšanās ar skatītājiem, tas viss kopā nodrošināja vispāratzītu popularitāti – tie bija sasniegumi, kuri atspoguļojās ciparos. Mūsu dzīvē bija ienākušas līdz šim neparedzētas emocijas. Hokejs bija ierāvis sabiedrību līdzjušanas atvarā. Kāds to bija paveicis. Un tas vēl nebija viss. Vēl priekšā bija četras sezonas augstākajā līgā. 6., 5., 4., 6., tās ir vietas, kurās ierindojās Rīgas “Dinamo” komanda ar Viktoru Tihonovu priekšgalā.
Deviņos gados Rīgā viņš izauga kā treneris, izaudzināja “Dinamo” komandu, kura stabili ieņēma vietu augstākās līgas vidū. Tā bija komanda ar raksturu, tādu to toreiz iemīlēja hokeja līdzjutēji Latvijā, tā veidojās viņu hokeja izpratne. Varbūt notikušais būtu salīdzināms ar piepūli, kura nepieciešama nesējraķetei, lai palaistu kosmisko kuģi kosmiskajā telpā, taču tas tika paveikts un Rīgas “Dinamo” augstākās līgas orbītā riņķoja 18 gadus līdz 1991. gadam, kad sociālisma pasaulē iestājās pārmaiņu laiks.
Koncentrējot savu uzmanību uz viena cilvēka spējām ietekmēt notikumus, laikam jāatzīst, ka tieši šis Latvijas hokeja vēstures posms un Viktora Tihonova loma tajā, uzskatāms par pašu spilgtāko un nozīmīgāko Latvijas hokeja pastāvēšanas vēsturē. Sportiskā valodā runājot – latiņa tika pacelta ievērības cienīgā augstumā. Nākamajam darba darītājam bija daudz jāpiepūlas, lai saglabātu iepriekšējo līmeni. Pēc deviņiem Rīgā pavadītiem gadiem Viktoram Tihonovam tiek uzticēta PSRS hokeja izlase reizē ar vadošo klubu.
Ar Rīgā iegūto pieredzi un autoritāti savā turpmākajā dzīvē, viņš ar sev raksturīgo mērķtiecību vada lielās valsts hokeju, cenšoties savas atziņas realizēt dzīvē jau citos apstākļos, citos mērogos, nu jau cita kalibra personībām, nevairoties no viedokļu konfrontācijas un atšķirībām domāšanā. Daudz enerģijas tika patērēta opozīcijas pretestības un kritikas pārvarēšanā, taču pie horizonta kā vecajos, tā jaunajos laikos nekas līdzvērtīgs parādījies vēl nav.
Arī ar panākumiem pasaulē īpaši lepoties lielvalsts nevar. Kritizēt nav māksla, māksla ir radīt. Varbūt patiešām jaunajos laikos vecās metodes nestrādā. Bet tad kādas ir jaunās un vai ir kāds, kurš var to parādīt? Vienu no diženākajiem hokeja kareivjiem hokeja pasaule zaudēja 2014. gada 24. novembrī, 84 gadu vecumā mūžībā aizgāja Viktors Tihonovs, tas pats, kurš Rīgas hokeju uz muguras pa sešiem gadiem iznesa līdz augstākajai līgai. Paldies viņam.
