Sistēma māca nestrādāt 37
Latvijas lauksaimnieki žēlojas, ka laukos hroniski trūkst strādājošo, jo daudzi darbspējīgā vecuma cilvēki aizbraukuši peļņā uz Lielbritāniju, Īriju un citām turīgām zemēm. “Mēs esam izmisumā. Atrast strādniekus ir ļoti grūti, faktiski neiespējami. Nav taisnība tiem, kas saka, ka laukos nav darba. Darba pietiek, bet daudzi vairs negrib strādāt. Daudzi ir aizbraukuši projām un atpakaļ vairs nebrauks. Citi gan atzīst: ja Latvijā strādātu tikpat daudz, cik to dara ārzemēs, arī šeit varētu gana labi nopelnīt,” stāsta biedrības “Lauksaimnieku apvienība” valdes priekšsēdētāja Sandra Stricka.
Pēc viņas domām, darbinieku deficīts laukos sākās līdz ar paaudžu maiņu, jo vecā padomju laika paaudze aizgāja pensijā, bet vidējā un jaunā paaudze vairs īsti negrib darīt šo darbu. Stricka vaino arī pabalstu sistēmu, kas mazina motivāciju atrast darbu. “Šī sistēma māca cilvēkus nestrādāt. Tagad goda lieta ir saņemt pabalstu, bet kauns ir nākt uz fermu un tīrīt kūti. Nesaprotu, kā laukos var dzīvot bez savas kartupeļu vagas, savas vistas, jo neko vairs nevēlas darīt. Iedomājieties, ja cilvēks jau ir pusmūžā, pāri 40 gadiem, bet uz jauno darba vietu ierodas ar pustukšu “Maximas” maisiņu, jo viņam nav it nekā. Nav ne apģērba, ne segas, ne dakšiņas, ne krūzītes! Toties ir prasības pret darba devēju: mājoklī noteikti jābūt televizoram, ledusskapim, veļasmašīnai utt.”
Nodarbinātības valsts aģentūras Saldus filiāles vadītāja Inta Briede norāda, ka no pabalstiem nekāda greznā dzīve nesanāk, bet cilvēkam šķiet, ka viņam pietiek ar mazumiņu. “Ja cilvēks ilgstoši bijis bez darba, viņam nereti ir zudušas sociālās prasmes, viņš ir izkritis no aprites. Pēc ilgstošas pauzes ir grūti atsākt strādāt, piemēroties piecu dienu darba nedēļai. Daudziem ir grūti pašiem uzņemties atbildību par savu darbu, jo nepieciešams kāds, kas uzrauga, pamudina, pieskata. Senāk to darīja vagari, padomju laikā – brigadieri, bet tagad darba devēji prasa, lai darbinieks būtu patstāvīgs un spējīgs pats pieņemt lēmumus.”
