Mīklainā nāve 15
Kad PSRS sākās “perestroika”, G. Astra tika atbrīvots no cietuma pirms termiņa 1988. gada 1. februārī. Dans Titavs laikrakstā “Diena” rakstā “Patiesības noskaidrošanai nepieciešama ekshumācija” 1998. gada 25. aprīlī notikumus pirms 30 gadiem atgādināja tā: “Astra trīs nedēļas tika turēts VDK izolatorā Rīgā. Ar viņu runāja VDK darbinieks, kas stādījies priekšā kā Jānis Ozoliņš. Viņš esot centies pārliecināt G. Astru, ka neatkarīgi no viņa gribas viņa vietu sabiedrībā VDK jau ir noteikusi. Kā daudziem tolaik atbrīvotajiem politieslodzītajiem, arī G. Astram piedāvāja emigrēt uz Rietumiem vai parakstīt solījumu nenodarboties ar politiku. G. Astra no piedāvājumiem atteicās.”
Pēc atbrīvošanas 1988. gada februārī G. Astra sācis aktīvi darboties gan sabiedriskajā dzīvē, gan ģimenes nodrošināšanā – viņš audzēja tulpes. “Februāris ir smagākais darba laiks tulpju audzētājiem, jo tieši tad, gatavojoties 8. marta svinībām, īsā laikā koncentrējas visas sezonas pūliņi. Saspringtais darbs nenāca par labu viņa novārgušajam organismam,” rakstīja D. Titavs. “Izbraucot no Rīgas uz Ļeņingradu, vēl nekas neliecināja par slimību, bet pēc vilcienā pavadītās nakts G. Astras veselības stāvoklis kļuva tik slikts, ka bija nepieciešama tūlītēja medicīniskā palīdzība. Augstā temperatūra sākotnēji radīja aizdomas par gripu, bet vēlāk Ļeņingradas slimnīcas ārsti uzstāja uz sirds operācijas nepieciešamību. Pēc tās, jau Ļeņingradas kara hospitālī, uz kuru G. Astru pārveda, lai nodrošinātu labākus ārstēšanas apstākļus, G. Astra mira 1988. gada 6. aprīlī.”
Saņemot ziņu par G. Astras slimību, iespēju robežās centušies palīdzēt arī trimdas latvieši. Pāvils Brūveris stāstījis: “Tika nodibināts Rietumu ārstu telefona kontakts ar Gunāra ārstējošo ārstu Ļeņingradā. Rietumos tika gādātas zāles, kas tika nosūtītas uz Ļeņingradu. Arī centieni sagādāt Rietumu ekspertus, kas piedalītos pēcnāves sekcijā, bija ļoti intensīvi.” Amerikāņu senators Bobs Douls pat uzstājies ASV Senātā, kur paziņojis par G. Astras nāvi. Viņš izteicis cerību, ka padomju iestādes atļaus sekcijā piedalīties vismaz kādam neatkarīgam Rietumu ekspertam. Tomēr tas nenotika.
Daļa ļaužu uzskata, ka G. Astras nāve ir VDK pirksts. Agrākais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte apliecinājis, ka viņam pieteikušies kādi trīs bijušie VDK darbinieki, kuri noteikti zinot, ka G. Astra ir noindēts, bet Zālīte šiem cilvēkiem īsti neticējis: “Ja arī tika pieņemts tāds lēmums par Astras nonāvēšanu, tad tam bija jābūt Maskavas politbiroja slepenam lēmumam, un tad ir iespējams, ka Latvijas čekisti par to nemaz nezinātu. VDK nemēdza afišēt savus plānus un nodomus arī savu darbinieku vidū, proti, jo mazāk zinātāju, jo mazākas iespējas tikt atmaskotiem.”
Kaut D. Titavs minētajā rakstā 1998. gadā min, ka Latvijas Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas pārstāvji esot gatavi ķerties pie G. Astras mirstīgo atlieku ekspertīzes un mēģināt skaidrot nāves cēloņus, tomēr, kā redzams, virzības šim jautājumam nebija.
Gunāra Astras pēdējais vārds
Slavenais G. Astras “Pēdējais vārds” izskanēja viņa otrajā procesā 1983. gada 15. decembrī LPSR Augstākajā tiesā. “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku,” šie par hrestomātiskiem kļuvušie teikumi ir tikai neliela daļa no toreiz nolasītajām deviņām lappusēm. Pateicoties tiesas zālē ienestajiem diviem magnetofoniem, šī runa ar mediju starpniecību tapa zināma ārzemēs.
Lūk, daži fragmenti no pēdējā vārda.
“Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt – latvietis. Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas nokristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi (рижанин Балдерис utt.). [..]
Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielumlielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu. [..]
Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man veikalā, iestādē, transporta līdzeklī vai citā Latvijas sabiedriskā vietā jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!” [..]
Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t. i., nav informācija, bet dezinformācija, un tādējādi to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā un tādējādi neizbēgami rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru. [..]
Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai – ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots cilvēks, viņš ir manipulācijas objekts, rotaļlieta, vergs. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jāzina. Jāzina, ko par viņu, viņa sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku – ja šādi argumenti ir.
Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentē un šo lenšu glabāšana.
Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā – uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.
Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību. [..]”
