15
Raugoties uz jauniem cilvēkiem, vai situācija nešķiet cerīgāka?
Protams, galveno cerību vieš mūsu jaunās paaudzes attieksme, un to apliecina jaunatnes tiešām aktīvā un ieinteresētā piedalīšanās dažādos nacionālas ievirzes pasākumos. Jā, nākotni veidos tie, kam šodien ir 15 un vairāk gadi. Kad stāstu jaunajiem ļaudīm par Gunāra un viņa domubiedru izdarīto, viņi labprāt klausās, taču dažbrīd vienkārši netic. Jo par padomju laikiem daudz neko nezina. Neko darīt, jāpārliecina.
Kāds ir jūsu viedoklis par čekas maisiem?
Maisos maz kas ir palicis: ciktāl komisijai izdevies noskaidrot, liela daļa to satura tika iznīcināta, daļa aiztransportēta uz Krieviju.
Domāju, ka šodien ap maisiem notiekošais ir centieni sarīdīt nacionāli domājošos. Tajā brīdī, kad šī informācija tiks publiskota, var notikt briesmu lietas. Cilvēki, kas līdz tam bijuši labās, draudzīgās attiecībās, var sākt lūkoties cits uz citu pavisam citām acīm.
Es pagaidām apzināti neeju šiem čekas maisiem pat tuvumā (kaut man tāda iespēja ir), jo grūti atteikties no ilūzijas, ka daudzi mani līdzcilvēki tomēr nav sadarbojušies ar čekistiem. Es nevēlos tik ļoti pievilties – ka pat nezinu, ar ko varu sveicināties un ar ko ne. Jo gan jau parādītos pietiekami daudz cilvēku, kuri Stūra mājā bija runājuši par brāli, mani, radiniekiem. Pagaidām mans līdzcilvēku vērtējums ir intuīcijas, tādas kā specifiskas attieksmes līmenī.
Taču izlikties, ka nekas nav noticis, mēs vienkārši nedrīkstam. Lustrācija ir nokavēta, taču uzskatu, ka tie dokumenti ir jāpublicē. Tas vien, ka maisu satura publiskošana līdz šim nav notikusi, norāda, ka ir cilvēki, kuri noskaņoti pret to. Ļaudis, kuri negribētu laist atklātībā šos dokumentus, cer, ka paies laiks, būs noilgums, gan aizmirsīsies… Manuprāt, neaizmirsīsies. Pieeja, ka pašiem vajadzētu iet un pieteikties, nebūtu slikta. Bet līdz šim ir atzinušies tikai daži. Būtu vajadzējis sekot mūsu kaimiņvalstu pieredzei.
Vecākā brāļa Harija Astras atmiņas
Talsu novada Iģenē dzīvo Gunāra Astras vecākais brālis Harijs kopā ar dzīvesbiedri Martu. Viņi abi ir uzticīgi “Latvijas Avīzes” lasītāji. Harijs stāsta, ka līdz autoveikalam jāiet divi kilometri, bet avīzi gan pastniece katru dienu piegādā līdz mājām.
Lielāko daļu vēstuļu, ko Gunārs viņam tika rakstījis no izsūtījuma nometnēm, Harijs ir atdevis Okupācijas muzejam. Taču divās biezās mapēs un sarkanā kladē glabā savu arhīvu par brāli – fotogrāfijas, avīžu izgriezumus, pierakstītās atmiņas.
Harijs atceras: “Gunārs nomira 6. aprīlī Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) Kara akadēmijas slimnīcā. Iepriekšējā dienā – 5. aprīlī – mēs ar dēlu Ģirtu bijām aizgājuši pie viņa. Kad Gunārs no mums atvadījās, teica, ka nākamajā apciemojuma reizē sagaidīs mūs pamatstājā. Bet 6. aprīļa rītā Rīgas stacijā uzzinājām bēdīgo vēsti, ka Gunārs naktī aizgājis mūžībā…
Sākumā Gunāru negribēja izdot viņa sievai Līvijai vešanai uz Latviju, minēja dažādus iemeslus. It kā ekspertīzes nolūkā ķermeni atbrīvoja no iekšējiem orgāniem.
Bija nodoms bēres rīkot sestdien, 16. aprīlī. Kapu pārzine mūsu sarunas laikā vairākkārt telefoniski sazinājās ar kādu, laikam čeku, un pēc tam pateica, ka 16. aprīlī nevarēs, jo kapos esot “sanitārā diena”. Laikam tā bija pirmā “sanitārā diena” kapu vēsturē.
Bēres notika otrdien, 19. aprīlī. Pavadītāju gājiens no kapličas uz kapavietu bija iespaidīgs. Pirmais, kurš pirms bērēm bija ierunājies, ka šī būtu īstā reize, kad zārks būtu pārklājams ar Latvijas karogu, bija mans dēls Ģirts. Karogu pašuva mūsu māsīca Lilija Aleksandra Ezertēva. Ģirts karogu pārveda no Ogres uz Rīgu, ceļā uz Lucavsalu viņš to bija novietojis lielas somas pašā apakšā, un virsū somai iesēdinājis savu mazo dēliņu Jānīti. Karogu Lucavsalas mājā istabā ar aizklātiem logiem izgludināja mana sieva Marta.
Bēru dienā es karogu sava platā mēteļa iekškabatā nogādāju kapličā, visa ceļa garumā domādams, ka varbūt man to tūliņ atņems. No kapličas līdz kapavietai to, ietītu ziedos, nesa mana sieva. Pāri zārkam vispirms pārklāja tautisko segu, un tai virsū Līvija kopā ar Gunāra domubiedru un ieslodzījuma biedru Juri Ziemeli uzklāja Latvijas karogu.”
Gunārs Astra
* Dzimis 1931. gada 22. oktobrī.
* Beidzis Rīgas elektromehānisko tehnikumu (1949. g.), strādājis rūpnīcā VEF un Latvijas Valsts universitātē.
* 1961. gada 23. februārī un 1983. gada 15. septembrī arestēts, tiesāts par pirmskara un latviešu trimdas literatūras, Dž. Orvela un A. Solžeņicina grāmatu un ārzemju raidstaciju raidījumu glabāšanu.
* 1961. – 1976. g. un 1983. – 1988. g. atradies ieslodzījumā.
* Drīz pēc atbrīvošanas 1988. gada martā smagi saslimis. Miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā. 1988. gada 19. aprīlī apbedīts Rīgā, Meža kapos.
