Darbinot rūpnīcu, mēs darbinām Daugavpili, reģionu un pusi Eiropas 0
Tehniskās zināšanas, maģistra līmeņa izglītība un iegūtā darba pieredze Vācijā nav aizvilinājusi Kseniju Treimani un viņas ģimeni prom no Daugavpils. Tieši otrādi – Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīcas (DLRR) attīstības projekti, pieredzējušie un zinošie darba kolēģi un dzimtās pilsētas balss ir iemesls, kāpēc Ksenija ar vīru un trīsgadīgo meitiņu vēlas dzīvot un strādāt Daugavpilī.
Zināšanas un pieredze sniedz stabilu pamatu attīstībai
Pēc vidusskolas Ksenija izvēlējās studēt Rīgas Tehniskās universitātes bakalaura studiju programmā “Mašīnu un aparātu būvniecība” un ieguva inženiera mehāniķa kvalifikāciju. Jaunā speciāliste skaidro, ka darbu DLRR iepazina jau studiju otrajā kursā, kad uz nodarbībām universitātē ieradās ražotnes galvenais konstruktors un izsmeļoši pastāstīja par visām darba niansēm.
Turpmāk Ksenijas karjera rūpnīcā saistīta ar galvenā tehnologa nodaļu, jo te pavadītas visas studiju prakses, kā arī maģistra studiju laiks, kad Ksenija uzsāka strādāt nodaļā par dīzeļa ražošanas atbildīgo tehnologu.
Ģimenes mājvietu veido Daugavpilī
Ksenijai šobrīd ir 32 gadi, abi kopā ar vīru audzina trīsgadīgo meitiņu. Lai iegūtu finansiālo atspērienu ģimenes dibināšanai, Ksenija ar vīru nolēma meklēt darbu ārzemēs. Tas viņiem arī izdevās, jo piecu gadu laikā viņu mērķis iekrāt līdzekļus dzīvoklim, automašīnai un kāzām piepildījās.
“Mēs strādājām Vācijā, Hauzenē (Hausen im Wiesental) uzņēmumā “GmbH Auto Kabel”. Es strādāju par mašīnu operatoru automašīnu elektrokabeļu ražošanā. Mēs saņēmām piedāvājumu palikt dzīvot un strādāt tur, vajadzēja vien nokārtot vācu valodas zināšanu pārbaudi, tomēr mans vīrs ļoti gribēja atgriezties dzīvot Latvijā,” skaidro Ksenija.
“Izglītība mums bija, pieredze arī, citu pilsētu dzīvošanai mēs nemaz neizskatījām, jo Daugavpils ir mūsu dzimtā pilsēta. Citu darbu sev es arī neizskatīju – jau zināju, ka atgriezīšos darbā DLRR, jo gribēju un joprojām gribu strādāt savā specialitātē,” par savu atgriešanās lēmumu stāsta Ksenija, piebilstot: “DLRR – tā ir pilsēta pilsētā, un pat, ja aizbrauc uz pieciem gadiem, vēlme atgriezties nepazūd.”
Darbs rūpnīcā Daugavpilī vienlaikus ir darbs starptautiskos projektos
Atgriešanās DLRR sakrita ar laiku, kad sākās Covid-19 pandēmijas ierobežojumi – 2020. gada martā. “Tad gan viss it kā iegrima ziemas miegā, mēs strādājām mazāk. Ražošana samazinājās, bet pasūtījumi bija, saņēmām tik nepieciešamo atbalstu arī no valsts puses. Nebija viegli, bet mēs tam kopā tikām pāri,” atminas Ksenija.
Rūpnīca darbojas vairākos virzienos – gan metālapstrādes, gan lokomotīvju remonta jomā. Pēdējie metālapstrādes un metāla konstrukciju izgatavošanas pasūtījumi saņemti no uzņēmuma Latvijā, tāpat no Zviedrijas, Somijas, Ungārijas, Baltijas valstīm, bet lokomotīvju remontdarbi veikti Igaunijai, Latvijai, Lietuvai, Ukrainai, Krievijai, Polijai, Gruzijai, Kazahstānai, un Ungārijai.
Vienā no pēdējiem lielākajiem projektiem “Metinvest” grupai bija iesaistīta plaša darbinieku komanda, aptverot gan projektēšanu, tehnisko izstrādi, darbnīcas. Šādos projektos bez modernizācijas un ciešas sadarbības kolēģu starpā neiztikt.
Vadības atbalsts un komandas gars motivē jauniem mērķiem
“Mans darbadienas rīts rūpnīcā sākas astoņos, kad pārskatu e-pastu, dienas darba plānu un prioritātos uzdevumus. Tā kā man ir mazs bērns, esam ar vadību vienojušies, ka darbu sāku pusstundu vēlāk, nekā citi, atgūstot to savā pusdienu pārtraukumā. Domāju, ka tā ir pozitīva attieksme un pretimnākšana no vadības puses.
Kā kuriozu atceros gadījumu, kad es nejauši piezvanīju savai vadītājai, bet domāju, ka zvanīju savai mammai. Viņa uzmanīgi klausījās, nepārtrauca un pat deva savu padomu. Varēju vien nojaust, ka atbildot man, viņa smaida. Savā ziņā jau viņa arī ir kā mamma.
Šeit daudziem darbs ir bijis mūža garumā, piemēram, mana vīra vectēvs visu darba dzīvi nostrādāja šajā rūpnīcā. Man liekas, ka katram Daugavpils iedzīvotājam kaut viens radinieks ir strādājis DLRR – tieši tik milzīgi mēs esam,” skaidro jaunā tehnoloģe.
“Strādāt tik lielā kolektīvā ir kā dzīvot kopā lielā ģimenē, kurā ir 100 brāļi, 100 māsas, 100 vecmāmiņas un 100 vectēvi. DLRR tu nekad nejūties viens un pamests, tev vienmēr palīdz atrast atbildes uz jebkuru jautājumu. Es tajā saskatu tikai plusus,” secina Ksenija.
Noskatīties, kā pamazām slēdzas dzīvotspējīgs uzņēmums – tas no valsts puses ir neprātīgi
DLRR ir viens no lielākajiem darba devējiem Daugavpilī. Rūpnīca ir pārdzīvojusi daudz grūtu laiku, un darbinieki šobrīd cer uz iedziļināšanos un objektīvu izpratni no valdības puses. Krievijas karadarbība Ukrainā ir tik būtiski ietekmējusi uzņēmuma darbu, ka nepieciešams atbalsts, lai turpinātu un nepazaudētu šīs nozares profesionāļus.
“Protams, es ļoti vēlētos saņemt no valsts reālu palīdzību, nevis tikai vārdus. Mēs esam ļoti liels uzņēmums, kas maksā nodokļus valstij, ja mēs slēgsim ražotni un visi iesim bezdarbnieku biržā, kurš no tā iegūs?” retoriski vaicā Ksenija.
Ksenija labi pārzina kolēģu profesionālās spējas, tāpēc secina: “Rūpnīcā visiem darbiniekiem ir atbilstoša kvalifikācija. Atlaišanas gadījumā, manuprāt, priekšrocības jauna darba atrašanā būtu darbiniekiem, kuri ir saistīti ar metālapstrādi, bet tiem, kuri ir specializējušies lokomotīvju remontā, būtu grūtāk, jo iespēju strādāt dzelzceļa nozarē Latvijā jau praktiski vairs nav.”
“Es mīlu savu darbu un uzskatu, ka tikai darbs, ko mīli, sagādā gandarījumu darba dienas beigās. Salīdzinot ar darba algām Daugavpilī, esam ļoti konkurētspējīgi. Protams, mums ir arī veselības apdrošināšanas polise, saīsinātas darba dienas un svētku dienas, tāpat ir arodbiedrība, kas neaizmirst apsveikt kāzu dienā vai bērna piedzimšanas dienā.
Atbildīgs, uzticams, tuvs – tieši tāds DLRR ir ikvienam, kas tajā strādā vai ar to sadarbojas,” cerīgi un ar profesionālu degsmi uzsver Ksenija.
