Darbinieku paradīze un kapitālistu sapnis? Vai Zviedrijas algu modelis varētu derēt visiem 0
Gunta Enerūta, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
6. decembrī Briselē Ministru padomes sanāksmē ES dalībvalstis vienojās par minimālo algu. Šobrīd divdesmit vienā no 27 dalībvalstīm likumā noteikta minimālā alga, bet Zviedrijā ir spēkā tā saucamais kolektīvais līgums.
Zviedrijas prezidentūras laikā 2017. gadā Gēteborgā tika pasludināts Eiropas sociālo tiesību pīlārs, kas balstās uz 20 principiem sociāli taisnīgai, iekļaujošai Eiropai. Sestais princips attiecībā uz algām aicina “veicināt koplīgumu slēgšanu, jo īpaši attiecībā uz algu noteikšanu”.
Jau tad parādījās formulējums par “adekvātu” jeb atbilstošu minimālo algu, kas “nodrošina darba ņēmēja un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu”. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc līdz šim Zviedrija iestājās pret minimālās algas noteikšanu, jo tā… pazeminot dzīves standartus, par kuriem katrā nozarē jau vienojušās arodbiedrības ar darba devējiem.
Sanāksmē Zviedrija mainīja savu nostāju un tomēr balsoja par minimālo algu kritētriju noteikšanu, kamēr kaimiņvalsts Dānija balsoja pret kompromisa priekšlikumu.
Intervijā Zviedrijas televīzijai darba ministre Eva Nordmarka min, ka ar šo balsojumu ES dalībvalstis vēlas nodrošināt vienlīdzīgāku darba tirgu attiecībā uz algas līmeni starp dalībvalstīm – neviens darba devējs nedrīkst konkurēt ar citiem uzņēmumiem ar zemākām algām un sliktākiem darba nosacījumiem.
Darba devēju organizācijas “Almega” darba tiesību juriste Susanne Svērda Elfstroma izsakās skeptiski un uzskata, ka šis lēmums ir drauds Zviedrijas modelim, kurā sociālie partneri nosacījumus regulē ar koplīgumu starpniecību. Jaunie nosacījumi nozīmē būtiskus ierobežojumus.
Ne likums, bet paši nosaka algu
Zviedrijas modeļa gadījumā minimālo algu nosaka nevis likums un politiķi, bet gan darba tirgus parneri – darba ņēmēju arodbiedrības un darba devēju asociācijas.
Astra Šakira, kura strādā par padomdevēju vienā no lielākajām arodbiedrībām, stāsta: “Ziemeļvalstu modelī darba tirgus partneri vienojas par darba nosacījumiem, un šīs vienošanās atrunātie punkti tiek iekļauti kolektīvajā līgumā: minimālā alga, nosacījumi par algu piemaksām: virsstundām, darba apmaksu svētku dienās, atvaļinājums. Zviedrijas gadījumā koplīgums nosaka zemāko algas minimumu jaunam darbiniekam, bet tikko darba ņēmējam ir pieredze, iestājas individuālie algas kritēriju nosacījumi. Arodbiedrības biedri var iesniegt darba vietās esošajiem arodbiedrību pārstāvjiem savus ierosinājumus par uzlabojumiem. Ārpus kolektīvā līguma esošie uzņēmumi var piedāvāt tādu algu, kādu vēlas. Un, ja darba ņēmējs nav arodbiedrības biedrs, viņam ir maz iespēju to pārsūdzēt, ja darba devējs rīkojas saskaņā ar likumu.”
Darbavietās ir savi vietējie arodbiedrību pārstāvji, kuri pārsvarā savus pienākumus veic brīvprātīgi. Viņi ir tie, kas veic pārrunas par darbinieku algām un darba apstākļiem. Vietējo arodbiedrību pārstāvju situācija ir diezgan “neveikla”, jo viņiem jāveic pārrunas ar saviem darba devējiem. “Ir gadījumi, kad viņi nevēlas strīdēties ar darba devējiem. Šādos gadījumos arodbiedrības biedram ir iespēja sazināties ar augstāku nodaļu vai centrālo arodbiedrību,” skaidro Astra Šakira.
Darbinieku paradīze un kapitālistu sapnis?
Batsis Dionisioss ir vietējais arodbiedrības pārstāvis Butkirkas Valodu centrā. Viņš stāsta, ka arodbiedrības darbs ir laikietilpīgs un brīvprātīgs. Viņš uzskata, ka arodbiedrības palīdz risināt konfliktus darbavietās un daudzos gadījumos var pasargāt no autoritāriem vadītājiem.
Kolektīvā līguma ēnas puse parādās, kad algas pielikumu nosaka vadītāja simpātijas, gadījumos, kad darbinieki ir ar vienādu izglītību un pieredzi. Turklāt saspringta budžeta apstākļos pašvaldības izvēlas pieņemt darbā lētāku darbaspēku – skolotājus bez kvalifikācijas.
Runājot par algu ikgadējām piemaksām, Astra Šakira skaidro: “Katrā darba vietā jābūt darba ņēmējiem skaidri saprotamām vadlīnijām un kritērijiem, pēc kuriem tiek noteiktas algas un algas paaugstinājumi. Zviedrijas modelis ir balstīts uz koplīgumiem, proti: arodbiedrības un nozares darba devēji slēdz koplīgumus par noteikumiem, kādi būs spēkā līdz nākamajām pārrunām. Arodbiedrību pienākums ir rīkoties gadījumos, kad uzņēmums nepilda noslēgto vienošanos. Šādā gadījumā tam jāmaksā gan arodbiedrībai, gan darbiniekiem atlīdzība par nodarījumu.”
Prokrusta gulta Zviedrijai?
Saprotama ir ES labā griba attiecībā uz valstīm, kur nav noteiktas minimālās algas un darbinieku aizsardzība ir minimāla. Eiropas Komisija vēlas panākt, lai vismaz uz 70% strādājošo attiektos koplīgumi. Zviedrijas gadījumā 2019. gadā arodbiedrību biedri bija 68% dažādu profesiju pārstāvju. Salīdzinājumā Francijā – tikai 8%.
Darba ministre Eva Nordmarka skaidro, ka ar savu “jā” Zviedrija piekrīt Eiropas Komisijas nodomam – visiem darba ņēmējiem ir jāsaņem vienlīdzīgas algas neatkarīgi no tā, kurā uzņēmumā darbinieks strādā, lai nepieļautu neveselīgu konkurenci ar algu dempingu. Saskaņā ar komisijas priekšlikumiem valstis joprojām būtu atbildīgas par vienošanās detaļām.
