Izdomāju vēlreiz rakstīt uz sociālo dienestu. Vai tiešām man nepienākas pilnīgi nekāda palīdzība? Kā tas nākas, ka cilvēki, kuri vispār necenšas neko mainīt, saņem pabalstus, bet es nevaru saņemt neko. Man vajag tikai nedaudz palīdzības, tikai atspērienam. Kaut atbalstu, lai varētu tikt pie dzīvokļa vai iegādāties pārtiku.
Šovakar taisīju sev manikīru, domādama par to, kā tikt prom. Te nevar izgulēties, jo naktīs ir strīdi, bērnu raudas, dažādi trokšņi, jo cilvēki te ir dažādi.
Vakar pieteicos arī vienos kursos IT jomā. Kaut kas ir jādara. Gribu stabilitāti. Beidzot pabeidzu tamborēt rotaļlietas mazulim, par kuru tev jau iepriekš stāstīju. Palīdzu arī ar bērna pieskatīšanu.
No šejienes tikšu prom ne ātrāk kā maija otrajā nedēļā, mēneša vidū. Es pastāstīšu, kad tas notiks, es turpināšu rakstīt. Man gan reizēm liekas, ka kāds ir pieķēris, ka es Tev rakstu, jo pret mani kādu laiku ne pārāk labi izturējās. Bet tagad it kā viss ir labi.
Daudz domāju par darbu, man tur reizē traucē mans perfekcionisms – es neprotu pievērt acis, ja kaut kas nav līdz galam labi. Gribas, lai komandā katrs savu darbu izdara iespējami labāk. Turpinu censties “sadraudzēties” ar datorprogrammām, pagaidām tas notiek lēnu. Ceru, ka viss būs labi, bet baidos, lai viņi kādā dienā nepasaka, ka es īsti te nedaru. Man vajag šo darbu! Kaut kā iekšēji gan līdz galam te nejūtos savā vietā, tāpēc turpinu sūtīt CV uz citām vietām.
Iedomājos arī par savu ģimeni. Kad pēdējo reizi tikos ar vecākiem, viņi lika manīt, ka turpmāk nekāda komunikācija nebūs, man bija jāatdod atslēgas. Pēdējo reizi tikāmies novembrī. Ir dīvaini, ka ģimene ir novērsusies, neviens nav pat jautājis, kur esam. Lai viņiem veicas! Bet es neuzbāzīšos nevienam.
Gaidu pirmo algu. Tā palīdzēs tikt prom.”
Līna sola turpināt rakstīt. Sekosim līdzi, kā viņai izdosies atrast mājokli un tikt prom no krīzes centra. Ja vēlies kā viņai palīdzēt, vari sazināties ar mani [email protected]. Tāpat droši sazinies, ja Tev ir kāds stāsts, par ko man būtu vērts uzrakstīt.