Marta sākums. Te paliek grūtāk un grūtāk uzturēties
47
“Nogurums. Jūtos ļoti slikti. Nav spēka. Te paliek grūtāk un grūtāk uzturēties. Visi iekšējie noteikumi lauž. Es redzu visu, kas apkārt notiek.
Kāda māte gados te naktīs bļauj un dauza sienas, viņas bērnam nupat palika 18, tāpēc katrs tagad dzīvo citā istabā, jo sieviete ir acīmredzami nevesela.
Kāda jauna māmiņa netiek galā ar savu bērnu un elementāru ikdienu, aiz sevis nekad nesakopj, savam bērnam nemāca neko, kas jāzina šī vecuma bērniem, ļauj neiet uz skolu. Kāds pusaudzis tika atvests mājās ar policiju. Daudzi te regulāri lieto alkoholu, skaļi uzvedas un streipuļo pa koplietošanas telpām. Pārējiem līdz ar to uzkopt telpas šķiet bezjēdzīgi.
Viendien koplietošanas virtuvē gatavoju vakariņas. Ēdiens bija pusgatavs, atcerējos, ka vienu sastāvdaļu esmu piemirsusi paņemt no istabas. Kamēr gāju pakaļ, mans ēdiens jau bija pazudis, tur bija vairāki cilvēki, kuri vienkārši smējās. Es pasmaidīju un aizgāju prom no virtuves.
Es katru dienu skatos uz sejām šeit. Šie cilvēki netaisās mainīties. Ik pa laikam te tiek piedāvātas kādas nodarbības, reizēm tajās izdodas aizmirsties un pat pasmieties. Viendien man tur bija iedvesmojoša saruna ar cilvēku, kurš nesen uzveicis savu atkarību. Lieliska personība! Cīnās, kārto savu dzīvi un, pat esot krīzes centrā, ir daudz sasniedzis. Tas dod cerību arī man.
Visās nodarbībās mums saka, ka ir jāmeklē darbs, bet kā lai to atrodu? Es neesmu muļķe, bet muguras sāpju dēļ fizisku darbu īpaši nevaru darīt. Sāk iestāties besis, ka visi meklējumi pagaidām ir neveiksmīgi. Sūtu CV, reizēm arī piezvanu, bet pagaidām nekādu rezultātu nav.
