Monika Zīle: Darbības tēlošanas meistarklases 2
Ja man vajadzētu kādu steidzīgi midzināt ar vakara pasaciņu, es nešķirstītu folkloras sacerējumu grāmatas, bet stāstāmo uztamborētu no vietējā tagadnes materiāla. Vēstījums sāktos gana episki: reiz kāds enerģisks vīrs, šīs vasaras vidū kļuvis par milzīgas karalistes vietvaldi, nolēma apsekot savu rakstvežu un padomnieku darba telpas varenajā pilī, kam torņi sniedzās debesīs, un ēkas pazemē atklāja zaķīšu pirtiņu, par kuras esamību līdz šim zināja tikai daži ar asinīm neizpaušanas noslēpumu parakstījuši galminieki. Turpinājums skanētu lietišķi un mūsdienīgi: tas censonis ir Ozolnieku novada domes vadītāja amatu nesen ieguvušais Dainis Liepiņš, un viņš steidz informēt elektorātu par pašvaldības ēkā uzieto miesas šķīstītavas objektu, kurš iepriekš bijis gandrīz nevienam nezināms – to gadiem sargājis burvju šķidrauts vai konkrētās džakuzi telpas būvnieku dotais īpaši stiprais zemgaļu zvērests. Diemžēl nevaru galvot, ka vēstījuma izskaņā es noturētos nesmējusies. Līdz asarām. Apžēlojieties – gadiem pastāvējušas slepenotas telpas viena Latvijas miestiņa domes namā!… Laikam ļoti ilgi jāsēž karstā saulē, kamēr tādai tērgai spēj noticēt. Taču svaigi kronētais Ozolnieku mērs acīmredzot nespēja izdomāt citu veidu, kā sūtīt vietējai sabiedrībai “mesidžu”: nu jūs redzat, kādi tikumi pastāvējuši priekšteču laikos un cik naudas izsaimniekots. Tomēr, būdams pieredzējis nopietnos amatos un guvis rūdījumu vairākās tiesu prāvās, Liepiņa kungs mājienam pievieno atrunu – nav teikts, ka grāmatvedības annālēs izdošoties atrast, no kurienes aug kājas termām pašvaldības namā, tāpēc… Nu, ko tur vēl daudz runāt. Jaunas slotas ienākšanas imitācija Ozolnieku novadā ir pieteikta, kaut arī sanācis tiešām smieklīgi – bet vasaras lēnīgajos ritmos prasās jautrību šķilošas dzirksteles. Turklāt ārzemju tūristiem joprojām krīt uz nerviem latviešu nopietni sarauktās pieres.
Lai mūsu lūpās biežāk viesotos smaids, valdība gādājusi, jūnija beigās pieņemot noteikumus “Par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu”. Asprāši nosaukumu saīsinājuši līdz “ateju likumam”, bet kūmās tam stāvējusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), pasniedzot īstu čaklas darbības tēlošanas meistarklasi. Tās rezultāts ir dīvains: katrai pašvaldībai pēc savas saprašanas turpmāk nu jāveido sirdsmājiņu un to īpašnieku reģistrs, pildot augšminētos noteikumus, bet izgāztuves acīmredzot paliks galvenokārt rūķīšu sarakstos un uzraudzībā.
Rosības tēlojumā cenšas neatpalikt arī Izglītības un zinātnes ministrija, aicinot visus Latvijas iedzīvotājus norādīt zinātniekiem viņu darbības jomas. Bez jokiem! Nav nekāds pirmais aprīlis. Ikviens, kurš spēj saburtot IZM mājaslapā attiecīgo anketu, drīkst pēc saprašanas nosaukt Latvijai prioritāros zinātnes virzienus laika posmā no nākamā līdz 2021. gadam. Šādas aptaujas jēga nav pat smieklīga. Vienkārši bezjēdzīga naudas tērēšana demokrātijas aizsegā un apstākļos, kad lielam skaitam pedagogu, stāvot pie jaunā mācību gada sliekšņa, joprojām nav skaidrības par atalgojumu.
