Franks Gordons: Ievestā darbaspēka dzīvesveidu nedrīkst ignorēt 20
Mazāk apmaksātu darba veicēju trūkuma dēļ tiek ievesti viesstrādnieki, sacīja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvis Edgars Treibergs. Viņš precizēja, ka jau tagad tiek ievesti strādnieki no Ukrainas, kas tiek nodarbināti ogu un augļu novākšanā. Man, ulmaņlaika bērnam, tūdaļ atausa atmiņā pēdējie pirmskara gadi, kad Latvijā ieveda laukstrādniekus no Polijas.
Darbaspēka problēma, var teikt, nodarbina prātus visās attīstītajās valstīs, un bieži vien daļējs riska faktors ir ievedamo viesstrādnieku dzīvesveids. Ievestā darbaspēka dzīvesveidu nedrīkst ignorēt, kad jālemj, kādi bēgļi resp. patvēruma lūdzēji uzņemami Latvijā.
Telavivā un apkārtējās satelītpilsētās debesskrāpji aug kā sēnes, un būvdarbus pēdējos gados galvenokārt veic ķīnieši, kas strādā, noslēguši gadskārtēju kontraktu, un daļu nopelnītā sūta savām ģimenēm Ķīnā. Viņi ir čakli, nedzer un nevienam nekrīt uz nerviem. Fermeri, īpaši dārzāju, vīnogu un augļu novākšanas sezonā, nodarbina viesstrādniekus no Taizemes, kas tāpat ir čakli strādnieki, turklāt pieraduši pie tveices. Bet te ir, var teikt, kulinārais aspekts: viņu gardākais ēdiens ir suņa gaļa. Viņi ķer ciemata suņus, nokauj tos un cep. Ne vienmēr palīdz brīdinājumi un naudas sodi.
Izraēlā, tāpat kā Vakareiropā un Ziemeļamerikā, iecienīti un patiešām uzticami ir filipīnieši, kas nodarbināti galvenokārt nespējnieku un invalīdu aprūpē. Būdami katoļi, šie malaju cilmes ļaudis rietumzemēs iekļaujas.
Latvijas apstākļos, kad rodas jautājums: vai ir iespējams izraudzīties 250 uzņemamos cilvēkus bēgļus pēc kādām kategorijām? – priekšroka, manuprāt, būtu dodama bēgļiem no nelaimīgās Sīrijas, kas pēc konfesijas ir kristieši, – aisori, maronīti, haldeji u. tml., kuru uzskati par ģimeni un sievietes lomu būtiski neatšķiras no Latvijā pieņemtajiem.
Var teikt, ka Melnajā Āfrikā, piemēram Nigērijas dienvidaustrumu novados, arī mīt kristieši, kurus vajā tās pašas etniskās izcelsmes musulmaņi. Taču, ja neskaita izglītoto virsslāni, viņi sociālā ziņā ir primitīvi, un tas apgrūtina viņu integrāciju.
Izraēlai ir savdabīga pieredze ar (nosacīti) afrikāņiem. Pirms kādiem 30 gadiem Izraēla kā “pazudušos brāļus” uzņēma tūkstošiem tumšādainu Etiopijas jūdu – t. s. falaša, kuri uzskata sevi par ķēniņa Zālamana un Sābas ķēniņienes garīgajiem pēctečiem. Patlaban šī jūdaisma paveida pārstāvju skaits Izraēlā ir 160 000. Tie, kas uzauguši Izraēlā, kopumā integrējas, ir apguvuši ivritu līdzās dzimtajai amharu valodai, pilda karadienestu, viņiem ir savi deputāti parlamentā un pašvaldībās. Diemžēl ģimenēs joprojām izpaužas tēva tirānija, un baltie policisti bieži vien pret viņiem izturas brutāli, kas nesen izraisīja protesta mītiņus.
Daudz lielākas klapatas Izraēlai ir ar apmēram 40 tūkstošiem nelegālo bēgļu no Eritrejas (kur valda despotisks režīms) un Sudānas (kur nebeidzas asiņaini kari starp ciltīm). Viņi caur Ēģipti, šķērsojot Sīnājas tuksnesi un piekukuļojot turienes beduīnus, kādu laiku masveidā spraucās iekšā Izraēlā, kas viņu acīs ir moderna un pārtikusi valsts. Viņi apmetušies galvenokārt Telavivas dienvidos, autoostas apkārtnē, un šī kvartāla izraēlieši vakaros baidās iziet uz ielas. Izraēlas valdība pat sākusi apmaksāt viņiem lidojumu uz kādu no Āfrikas valstīm, kas gatava viņus uzņem. Bet tie, kas šo piedāvājumu pieņēmuši, stāsta, ka “tur arī nav nekādas dzīvošanas”. Pērngad Izraēla uzslējusi garumgaru žogu paralēli robežai ar Ēģipti, un nu nelegālo bēgļu straume apsīkusi.
Žogi tiek slieti arī citur, kur drūzmējas tie, kas alkst laimi un sociālos pabalstus. Slogs ir smags, un grūtību bez gala.
(Raksts publicēts avīzē Laiks”/”Brīvā Latvija”)
