Darba tirgus mainījies uz neatgriešanos: cita motivācija, jaunu paaudžu pesimisms un radošuma cena 54
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Galvenās darba tirgus tendences Covid-19 pandēmijas laikā ir darbinieku motivācijas maiņa, citādi priekšstati par to, kas ir labs darbs, cilvēka nozīmes pieaugums daudzās darbības jomās, elastīgāks darbs un augošs jauno paaudžu pesimisms – tā konstatēts ASV konsultāciju uzņēmuma “Bain & Company” darba tirgus pētījumā, kas tika publiskots janvārī.
“Darba tirgus vairs nekad nebūs tāds kā agrāk, jo Covid-19 pandēmija kļuva par katalizatoru pārmaiņām, kas jau sen bija nobriedušas,” teikts pētījumā. Tas aptvēra 20 tūkstošus darbinieku 10 valstīs, kurās tiek radīti 65% globālā iekšzemes kopprodukta – ASV, Ķīnā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Indijā, Indonēzijā, Nigērijā un Brazīlijā.
58% respondentu šajā pētījumā apliecināja, ka pandēmija likusi viņiem pārskatīt attiecības starp privāto un darba dzīvi. “Vairums priekšstatu par attiecībām starp darbiniekiem un uzņēmumiem radušies pavisam citā pasaulē, nevis tajā, kurā dzīvojam šobrīd, – tajā iespēju bija mazāk, bet attiecības bija daudz formālākas. Pašreizējā vide liek citādi raudzīties gan uz darba mērķiem un struktūru, taču, lai to izdarītu, vispirms jāizprot darbinieku motivācijas izmaiņas,” izteicies “Bain & Company” parneris Endrjū Švēdels.
Pētījumā uzsvērtas piecas svarīgākās tendences, kas jau ietekmē un nākotnē turpinās ietekmēt darba tirgu. Pirmā no tām – darbinieku motivācijas izmaiņas, kas saistītas ar dzīves līmeņa paaugstināšanos. Un, proti, samaksa par darbu joprojām ir svarīgs motivators, taču krasi pieaugusi citu motivējošo faktoru loma. Tie ir: darba interesantums, nodarbinātības garantija un elastīgi darba apstākļi. Atpūtas nozīme jauno paaudžu vidū pieaug, un tas notiek ne tikai attīstītajās rietumvalstīs, bet arī Ķīnā un Indijā.
“Bain” pētījums arī atzīmē pārmaiņas tajā, cik daudz laika dažādi sociālie slāņi patērē darbam. Sen pagājis laiks, kad darbam visvairāk laika tērēja vienkāršie darbinieki – mūsdienās situācija ir pretēja un darbā visvairāk laika pavada darbinieki ar augstiem ieņēmumiem. Viņiem aizņemtība ir viena no augstā sociālā statusa pazīmēm.
Savukārt vismazāk laika darbā pavada nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi, tie, kuriem bieži vien nav stabila darba. Tā, piemēram, 2018. gadā ASV 10% vislabāk pelnošo darbinieku darbā vidēji pavadīja 42 stundas nedēļā, bet 10% vismazāk pelnošo – tikai 34,4 stundas. Salīdzinājumam: pirms 50 gadiem, 1973. gadā, šī attiecība bija 39,7 un 41,2 stundas – proti, atšķirība bija krietni mazāka un vairāk strādāja tieši tie, kas pelnīja mazāk.
Otra būtiska tendence – priekšstati par labu darbu, kas arvien vairāk atšķiras. “Bain” pētījums izdala sešus darbinieku tipus – sākot ar izpildītājiem, kuriem svarīgs algas apmērs un kuru pašvērtējumu darbs ietekmē minimāli, līdz pat celmlaužiem, kuriem pirmkārt svarīga viņu misija un izmaiņas pasaulē.
Šo darbinieku tipu priekšstati par labu darbu atšķiras arvien vairāk – 25% vadītāju ASV darba tirgū pieder celmlaužu tipam, kas gatavi ziedoties savas misijas vārdā, taču tikai 9% izpildītāju pieder šim pašam tipam. Tātad vadītājiem arvien vairāk jāapzinās, ka viņu priekšstati par labu darbu arvien vairāk atšķiras no vairuma padoto priekšstatiem.
Trešā tendence ir pārsteidzoša – arvien lielākā darba procesu automatizācija nevis dehumanizē darba procesu, bet tieši otrādi – rehumanizē to. Proti, daudzu rutīnas procesu automatizācijas rezultātā cilvēka piedalīšanās citos procesos kļūst arvien svarīgāka. Darba tirgus arvien augstāk vērtē tādas cilvēku īpašības kā prasme komunicēt, risināt problēmas un vienoties, spēju būt radošam.
Lai gan tehnoloģiju attīstība pieprasīs no darba tirgus arvien vairāk IT speciālistu, taču iedzīvotāju sastāva novecošanās pieprasa arvien vairāk arī tādus izteikti humānu profesiju pārstāvjus kā medicīnas un sociāliedarbinieki.
Ceturtā tendence – darba robežu un tā elastīguma izmaiņas. Tehnoloģijas un pandēmija krasi mainījuši priekšstatu par to, kas ir darbs – pirms pandēmijas tikai 5% amerikāņu strādāja no mājām, bet Covid-19 laikā šis skaitlis izauga līdz 60%. ASV veiktās aptaujas liecina, ka 36% darbinieku vēlētos turpmāk visu laiku strādāt no mājām, bet tikai 22% vēlas visu laiku strādāt birojā.
Pēdējā, piektā, tendence konstatē to, ka jaunās paaudzes ir arvien vairāk satrauktas par situāciju darba tirgū. 61% respondentu, kas jaunāki par 35 gadiem, rietumvalstīs ir satraukti par savu finansiālo situāciju, nespēju sasniegt karjeras mērķus un nodarbinātības garantijām ilgtermiņā. Vienlaikus grupā, kas vecāka par 35 gadiem, satraukti par šiem jautājumiem ir tikai 40% aptaujāto.
Jaunie darbinieki arī ļoti skeptiski vērtē iespēju, ka spēs pelnīt vairāk nekā viņu vecāki un dzīvot labāk. Piemēram, ASV mazāk nekā puse mileniāļu (1990.–2005. gadā dzimušie) ir pārliecināti, ka spēs dzīvot labāk nekā viņu vecāki, un tas ir zemākais rādītājs kopš Otrā pasaules kara.
Pēc pētījuma autoru domām, no šiem datiem var izdarīt trīs secinājumus. Pirmkārt, tiem darba devējiem, kuriem nepieciešami jauni talanti, būs jāsamierinās ar nepieciešamību pašiem tādus radīt – proti, jāiegulda darbinieku apmācībā un jāveicina viņu profesionālā izaugsme.
Otrkārt, uzņēmumi vairs nevarēs apieties ar darbiniekiem kā ar “dzīvajām mašīnām” – būs jāreorganizē darba vide tā, lai tā veicinātu izaugsmi un atbilstu darbinieku priekšstatiem par jēgpilnu dzīvi. Un, treškārt, uzņēmumu iekšējai organizācijai jāspēj dot darbiniekiem lielāku kolektīva sajūtu un jāpiedāvā plašākas iespējas.
