Egils Līcītis: Pasēdēja Saeimā un aizgāja mājās 11
Saeimas runasvīri pratuši sabiedrībai iegalvot, ka visu raženo darbu ar likumu samudžinājumu šķeterēšanu un sasāpējušo jautājumu cilāšanu sešpaku tilpumā veic nostāk no vēlētāju acīm – aizbultējušies komisiju telpās. Tur cīņā par vienkāršo cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanu tērē masīvus partijiskos energoresursus un kurina karstas diskusijas. Tur iet kā pa elles ķēķi un apspriežu sīvumā asimetriskā viedokļu mazākumā palikušos populistus noved līdz neprāta pazīmēm, kad jūtelīgākie skrien ārā no Augstā nama, uz ielas sāk kost garāmgājējiem, kas uz savas ādas dabū pārliecināties, ka opozīcija neguļ, darbaļaužu aizstāvjiem zociķiem asi zobi.
Ceturtdienās komisijās sadarītais noslēdzas kāpinātā svinīgumā, kad – kā “Ave sol” koris vai Silmaču saimes ļaudis (Rūdis, Kārlēns, Pindaks, Joske, Bebene) – plašākai publikai uz skatuves parādās visi 100 Saeimas ķeizariņi, mūsu demokrātijas stiprais balsts. Pēc Ināras veserīša dotās zīmes un vēsturiskiem “atklājam debates” vārdiem runātavā jāatskan pirmatskaņojumiem, ziņojumiem, koreferātiem un iztirzājumiem. Plenārsēdei vajadzētu murdēt čaboņā, kad sākas pirmatnējais haoss, ko deputāti dēvē par likumu radīšanu. Darbadienai iestiepjoties līdz virsstundām, gudro galvu kolektīvam derētu kalt likumus kā naglas, atrast izejas no pāris piņķerīgiem sašaurinājumiem, dot norādījumus no pedagoģiskās padomes puses valdības nejēgām un finalizējoties gara lidojumā pacelties līdz augstāk sasniedzamiem mērķiem.
Bet kas realitātē notiek pogu spiedēju varas orgānā? Pēc neilgas sasveicināšanās ceremonijas, frakciju pārziņu sacītiem vairākiem izciliem, vēsturisko romānu rakstnieku spalvas cienīgiem teikumiem un īsas Kaimiņa kunga replikas saeimieši slēdz pasākumu “strādāšana tautas labā”! Hronometrs rāda – tas vilcies 45 minūtes! Nesatrakojusies opozīcija paliek sēdvietās kā nesprādzis lādiņš, un neko neuzzinām par apokalipsi, kas piemeklēs valsti. Pozīcija nevicina apgaismotus dokumentus, kam Latvija simtgadē jāved sauļup – politiķiem izžuvusi ideju plūsma, beidzies benzīns. Deputāti aizcērt ciet rūtiņu klades, grābj mugursomas ar bruņrupuču nindzju simboliku un, ko kājas nes, dipina lejā uz Saeimas ēdnīcu.
Tas tiesa, jebkurš dakteris apstiprinās: simts cilvēku sablīvējumā, elektrizētā atmosfērā no skāvieniem līdz asumiem grūti uzturēties ilgāk par pusstundu. Tas ir kaitīgi, no bezgaisa čupošanās antisanitāros apstākļos var saslimt! Tomēr pēc atelpas, diendusas un pīppauzes tauta gaida atpakaļ priekšstāvjus, lai vismaz bezbailīgākie izmantotu laika ietaupījumu sensitīvu lietu un negāciju apzināšanai, par ko cilvēkiem tiešām ir interese. Citādi šķiet, ka deputāti tikai aiz ziņkāres nonākuši šai vietā un saslēgums ar vienkāršiem vēlētājiem neizdodas. Raugi, Augusts paceltu balsi – biedri, pakavēsimies minūtīti, ZZS ir apsvērumi, kā salāpīt novadu grantsceļu bēdīgo stāvokli. Bondara kungs būtu saskaitījis, cik no valsts kases nesaimnieciski aizplūdusi nauda, pērkot “Ceplim” līdzīgas ķieģeļnīcas. Nacionāli noskaņotie deputāti, lai maksā ko maksādams, gribētu apgāzt pacifistu argumentus pret obligāto iesaukumu un dot pa pāksti pretvalstiskiem elementiem. “Vienotības” juristi, būdami uzdevumu augstumos, izvirzītu ārkārtas jautājumu, vai tāds Bičkovičs vairs var pildīt AT priekšsēdētāja pienākumu. Pamodināti vecāka gadagājuma tautas kalpi virpinātu pavairāk atmiņā iespiedušos bērnības notikumu krelles, bet no Viņķeles kundzes daiļrades klātesošie noklausītos priekšlasījumu par dzimumjautājumiem, kas rūp vēlētājiem. Un, kad striķos uz kanceli aizvests Joņs Urbanovičs, nožēlodams, ko latviešu tautai darījis, pasludinātu “Saskaņas” pašlikvidēšanos – lūk, tad plenārsēdi varētu slēgt ar padarīta darba sajūtu! Jedritvaikociņ, darba devējam nav jāpacieš regulāra Saeimas strādnieku dīkstāve un parazitēšana uz nodokļu maksātāju rēķina. Par žāvāšanos algu nemaksā!
