Kā mājās ierīkoju kanalizācijas ūdeņu bioloģisko attīrīšanu 1
Kad saimnieks nolīgst sev darbā baktērijas, proti, mājās ierīko kanalizācijas ūdeņu bioloģisko attīrīšanu, visas šaubas un bažas var droši atstāt pagātnē – parasti kopdzīve veidojas ilga un laimīga.
Mājsaimniecības notekūdeņu bioloģiskā attīrīšana jau sen nav modes lieta. Pirmkārt, septiķu sistēmas vairs oficiāli nav atļautas, jo agrāk vai vēlāk tur caurplūdušais nonāk gruntsūdeņos, labākajā gadījumā – tajā slānī, kas baro nevis pašu, bet gan kaimiņu urbuma spici. Otrkārt, vienīgā legālā alternatīva – izsmeļamā tvertne – saprotamu iemeslu dēļ ekspluatācijā ir daudz neērtāka un ilgākā laikā arī pietiekami dārga, tāpēc ietaupītais ierīkojot strauji sarūk pēc katras “zelta vedēja” vizītes. Treškārt, pieslēgties pie centralizētās kanalizācijas tikai tad ir izdevīgi, ja trase jau izbūvēta gar mājas žogu un ja pakalpojuma tarifs nav uzskrūvēts mākoņos. Pretējā gadījumā pat tie aptuveni divarpus līdz trīs tūkstoši eiro, ko 5 – 6 cilvēku ģimenei izmaksā autonoma notekūdeņu saimniecība, vairs nešķiet milzu summa. Vairāk nekā desmit gadu personiskā pieredze ļauj apgalvot, ka šī nauda nav zemē nomesta!
Iekārta dārga, ekspluatācija – lēta?
Teorētiski bioloģiskās attīrīšanas iekārta ir mūžīga, tās uzbūve – ļoti vienkārša. Liela koniska plastmasas muca, kas sadalīta trīs sektoros jeb darbības zonās. Kad tā līdz pusei piepildīta ar baktēriju kokteili, vienā zonā no kanalizācijas caurules satek mājinieku pienesums, otrā notiek pārstrāde, trešajā nostājas nosacīti tīrais ūdens, kas lēnītēm pa citu cauruli pazemē aizplūst kolektīvajā novadgrāvī vai pazūd personiskajā filtrācijas laukā. Ierokot tvertni, pat betonēšana nav nepieciešama, tai pašai savas stiprības ribas. Tagad komplektā ir arī vāks kā jebkurai akai. Agrāk to nācās papildus darināt. Pirmais no koka izdzīvoja desmit gadus, pašlaik lietoju mitrumizturīgā saplākšņa versiju, malas ar jahtu laku apstrādātas.
Baktērijām cilvēku sarūpēto barības vielu pārstrādei nepieciešams gaiss, ko diendienā piegādā neliels kompresors (jauda 60 W). Elektrības patēriņš ir niecīgs, diennaktī nesanāk pat kilovats, turklāt arī šo ciparu iespējams samazināt tieši uz pusi, ja pieslēdz taimeri un gaisa pūtēju darbina divreiz stundā pa 15 minūtēm.
Jaunāko modeļu ietaisēm kompresors atrodas ārpus tilpnes, vecākām – iekšā zem vāka, kur darbojas visai neciešamos apstākļos, pirmām kārtām lielā mitrumā, tāpēc vismaz divreiz gadā tam ir jāiztīra filtri un ik pēc pāris gadiem jānomaina membrāna. It kā vienkārši, ja izpēta, kura ir īstā skrūve, taču, ja burbuļošana principiāli ir beigusies, kaut arī strāva pienāk, vienalga jāmeklē uzstādītāji, kam pieejamas rezerves detaļas. Praksē gan šie japāņu kompresori kalpo neticami ilgi – pat pirms desmit gadiem uzstādītie. Šķiet, tos var vienīgi noslīcināt, un šāda iespēja reāli pastāv, ja pēkšņi šķidruma līmenis tvertnē sācis celties, par ko saimniekam nav ne jausmas. Ilgas peldes gaisa pūtēji tomēr nepacieš. Kad iekārtas tuvumā parādās slikta smaka vai pat kāds elektrības drošinātājs principiāli atsakās atgriezties iepriekšējā stāvoklī, tas nāk kā milzu pārsteigums un sadzīviska katastrofa, jo pēkšņi ūdeni lietot vairs negribas. Avāriju profesionāli spēj novērst tikai tie, kas šādas iekārtas uzstāda, un nav liela starpība, vai tā ražota Vācijā, Slovākijā, Lietuvā vai tepat Latvijā.
Seko līdzi līmenim!
Universālais trauksmes signāls ir tikai viens – līmenis tilpnē redzami paaugstinājies, tātad dūņu savairojies par daudz, tās piepildījušas arī nostādināšanas zonu (tur vajadzētu būt tik tīram ūdenim, ka alu var dzesēt!) un jau nonākušas noplūdes caurulē, pamazām aizsprostojot filtrācijas sistēmu (novadgrāvī dūņu parādīšanās var ieinteresēt vienīgi kaimiņus, patiesībā tas ir dabisks mēslojums!).
Lai laikus novērstu iespējamās sekas, teorētiski būtu jāpārliecinās, vai bioloģiski aktīvo organismu koncentrācija jau nesasniedz 50% kopējā tilpuma. To noskaidrot it kā nav grūti – caurspīdīgā traukā pasmeļ zampu no aerācijas zonas, kur burbuļo gaiss, un 15 minūtes nostādina. Optimāla proporcija – tikai viena trešdaļa ūdens. Ja situācija kritiska, atliek dūņas daļēji izsūknēt, aplaistot kaut vai krūmus, un tad sirsnīgi skalot noplūdes cauruli, kamēr ceļš atkal brīvs.
Sadzīvošanas kultūra
Ideālos apstākļos līmenis tvertnē ir nemainīgs un viss notiek it kā pats no sevis, taču dzīvē tā nemēdz būt – gan mājinieku pienesuma, gan baktēriju savstarpējo attiecību dēļ.
Izrādās, iekārtā draudzīgi sadzīvo divu veidu mikroorganismi – gan anaeorbās, gan aerobās baktērijas, kas nosacīti atšķiras ar to, ka pēdējās savu cildeno darbu dara tikai skābekļa klātbūtnē. Lūk, kāpēc ir vajadzīgs gaisa pūtējs!
Stipri pārspīlētas ir baumas, ka aerobās baktērijas aiziet bojā, ja 24 stundas nesaņem skābekli kaut vai elektrības traucējumu dēļ, ka tad jāiet pie kaimiņa ar spainīti, lai svaigas pasmeltu, ja arī viņš tās nodarbina. Tik traki nav, vien iekārtas darbība kļūst vājāka, parādās smakas, sāk dominēt anaerobās baktērijas, kuras tā saucamajā defekācijas zonā (latviski varētu teikt – kakāšanas) veic produkcijas pirmapstrādi, tostarp likvidē arī noslāpušās sugas radinieces aerācijas zonā. Līdzīga ir situācija, kad visi mājinieki uz pāris nedēļām aizbrauc izpriecās, atstājot baktērijām tikai pliku gaisu, tad tās sāk tievēt, stiprākās apēd vājākās, daļa aiziet bojā, taču kolektīvs letāls iznākums praktiski nav iespējams, diēta jau dzīviem organismiem nāk tikai par labu.
Ar novājējušu dūņu piebarošanu arī nevajadzētu aizrauties. Baktērijas pārstrādā visas organiskās vielas, taču, piemēram, kartupeļu mizas tām prasa daudz vairāk laika nekā tualetes papīrs, drīzāk apkopes laikā tās atkal ieraudzīsim defekācijas zonas apakšā. Paketes, prezervatīvi un citas intīmas lietiņas – tā vienkārši ir cūcība pret tiem, kam iekārta jātīra! Un pat cigarešu izsmēķus maskēšanās nolūkos tualetē nevajadzētu noskalot – tie tvertnē uzpeld virspusē…
Bioloģiskās attīrīšanas procesam nekaitē ne ziepes un šampūni, ne veļas pulveri un tīrīšanas līdzekļi. Vienīgi dažādas degvielas un smērvielas spēj izraisīt nepatikšanas.
Kad paceļ tvertnes vāku, iespējami dažādi pārsteigumi. Piemēram, tie apaļie bumbuļi, kas peldas nostādināšanas zonā, nav vis šampinjoni, kas šeit nokļuvuši neizprotamā veidā, bet gan dabiski radušies tauki, kurus baktērijas savēlušas lodītēs, nespēdamas uzreiz sagrauzt. Palīdzēt var, vienīgi izsmeļot. Pārāk treknu barību lietojat, pilsoņi!
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu
