Uldis Šmits: Nerodas iespaids, ka Baltijas valstis izceltos ar īpašu saliedētību 10
Pērn pirms Vācijas kancleres Angelas Merkeles vizītes Rīgā galvenā politiskā tēma bija Ziemeļatlantijas līguma 5. pants un alianses sabiedroto klātbūtnes nepieciešamība Baltijas valstīs. Kā jau varēja gaidīt, Merkele neko pārāk iepriecinošu baltiešiem nepavēstīja – solīja atbalstu, taču diplomātiski, bet diezgan kategoriski iebilda pret bāzu izvietošanu Austrumeiropā. Sekoja NATO samits, kurā tomēr pieņēma lēmumu pastiprināt agrāk visnotaļ formālo alianses klātbūtni reģionā.
Pēc Krievijas analītiķa Andreja Piontkovska domām, tas bija pavērsiena brīdis, kad izčākstēja Kremļa izredzes “pareizticīgās “krievu pasaules” hibrīdkarā pret dekadentiskajiem Rietumiem”. Nesen publikācijā “Glābt apakšpulkvedi Putinu” (radio “Svoboda” lapā) Maskavas politikas kritizētājs Piontkovskis sev raksturīgajā smalkas ironijas pilnajā stilā sniedzis tādu kā pagaidu kopsavilkumu šim karam. Kas, viņaprāt, tika pasludināts 2014. gada marta tā sauktajā “Krimas runā, kurā Vladimirs Putins deklarēja savas tiesības un svēto pienākumu aizstāvēt ikvienā planētas punktā ne tikai KF pilsoņus, bet arī visus etniskos krievus, krievvalodīgos, PSRS un Krievijas impērijas pilsoņu pēctečus. Pat vispieticīgākā šīs garu pacilājošās darbakārtības īstenošana prasīja vismaz divu valstu – NATO locekļu – piespiedu brīvprātīgas robežu izmaiņas”. Tas, protams, attiecas uz Igauniju un Latviju. Bet vienīgais veids, kā to panākt, bija piedraudēšana Rietumiem ar kodolieročiem. Neba aiz nejaušības Krievijas TV parādījās attiecīgi sižeti, teiksim, par Amerikas pārvēršanu radioaktīvajos putekļos. “Šantāžisti balstījās uz apsvērumiem, ka, ievedot Baltijas valstīs pieklājīgos zaļos cilvēciņus un vicinot kodolbozi, viņi iebiedēs un paralizēs Eiropu un ASV ar klasisko 30. gadu jautājumu: “Vai jūs esat gatavi mirt par Narvu (Dancigu)?”” Atgādinājums par Eiropā valdījušo attieksmi tolaik, kad saskaņā ar pazīstamo teicienu neviens negribēja “mirt par Dancigu” (Gdaņsku), respektīvi, krist par Poliju, taču galu galā mirt nācās ārkārtīgi daudziem. Iespējams, Rietumos to atcerējās, lai gan lēmumu pieņēmējus vairāk nodarbināja kas cits – atļauja Putinam izrīkoties ar “Narvu” būtībā nozīmētu NATO politisko galu. Tādu dāvanu Krimas aneksijas iedvesmotais Kremlis nesaņēma. Gluži pretēji – Rietumu atbildes gājieni ir radījuši eksistenciālas problēmas pašam Putina režīmam. Tiktāl, ka Kremlis reizēm raida piekāpīgus signālus un ir sniedzis palīdzīgu roku Irānas krīzes risināšanā, tāpēc Rietumos izskan balsis par apakšpulkveža Putina glābšanu. Ko izkārtotu uz Ukrainas vai kā cita rēķina…
Piontkovska aplūkotās norises varbūt tiešām bija Baltijas valstīm izšķirošas. Šajā sakarā (un kontekstā) mēs varētu atsaukt atmiņā dažādus interesantus atgadījumus iz Latvijas politiskās dzīves, sākot jau ar pērn izteiktajām Lemberga “aprīļa tēzēm”, ka Ziemeļatlantijas alianses spēku ievešana Latvijā ir tas pats, kas 1940. gada okupācija, un ka NATO apdraud Eiropu. Acīmredzami tika iedarbinātas visas Kremļa ietekmes sviras, ieskaitot “latviskās”, kas izvietotas visos sabiedrības stāvos – no augšas jeb Saeimas, kuras deputāts Jānis Ādamsons stāsta, ka Putins izpestījis Latviju no kara, līdz “apakšām”. Troļļu fermās sāka ik dienas milzu apjomos dēt “komentārus” par Rietumu imperiālistu nesto postu. Šī rosība turpinās un diez vai kādreiz rimsies, jo Kremļa “garu pacilājošā darbakārtība” Baltijas valstīs paliek nemainīga.
Galvenais – vai tāda ir Latvijai. Mēs patiesībā neko daudz nezinām, izņemot nodomu atgriezties pie saistību pildīšanas, atvēlot valsts aizsardzībai 2% no IKP. Būtu loģiski, ja Baltijas reģiona centrs Rīga uzņemtos vairāk iniciatīvas Baltijas telpas drošības lietās, lai, piemēram, novestu līdz praktiskam īstenojumam ideju par kopīgiem militārajiem iepirkumiem vai vienotas pretgaisa aizsardzības izveidošanu. Joprojām īsti nerodas iespaids, ka Baltijas valstis arī politikā un ekonomikā izceltos ar īpašu saliedētību un to sekmējošu darbakārtību. Bet tā būs noteicošā.
