Anda Līce: Darāmais laiks ir tagadne 0
Šķiet – vēsture ir skatuve, uz kuras laikmeti nomaina cits citu kā dramatiskas izrādes cēlieni. Tajos sava vieta un nozīme ir arī mūsu katra pašvēsturei. Tiklīdz mūžībā ir aizgājuši visi kāda laikmeta dalībnieki, notikumi sāk atkārtoties. Vēsturi grūtāk viltot, kamēr ir dzīvi tās liecinieki.
Gribējās pēc iespējas ātrāk nomainīt drēbes, dubļaino kārtu aizsviest un aizmirst, pat nepārbaudot, vai kabatās nav palicis kas vērtīgs. Pēc laika attapām – kaut kā pietrūkst. Labi, ka vērīgākie ļaudis ir ierakstījuši savā atmiņā ne tikai cilvēkus un notikumus, bet arī tās lietas, kas, par spīti dažādiem spaidiem, ir tautu turējušas pie dzīvības un cēlušas saulītē.
Katram laikmetam ir sava netaisnība. Manuprāt, šodien nenovērtēti un nepelnīti aizmirsti ir tie kolhozu un padomju saimniecību vadītāji un prasmīgie sava amata zinātāji, kas, par spīti padomju ideoloģijai un kompartijas diktātam, saglabāja un vairoja tautas garīgās un materiālās vērtības. Vai gan citādi pēc neatkarības atgūšanas būtu tik daudz ko prihvatizēt? Mūsdienās diemžēl daudziem ir piemeties tas, ko tautā sauc par vistas aklumu – pavājināta redze sliktā apgaismojumā.
Jēkabpils un Sēlijas patriots Andris Grīnbergs – vīrs ar sešdesmit gadu žurnālista stāžu un dzejnieka dvēseli – redz un prot parādīt tā laika bildi. Viņa atmiņu un atziņu grāmata “Kustinu dzīvi” liecina, cik jēgpilna kļūst publicistika, kad tā vienlīdz stipri sakņojas Latvijas laukos un tās kultūrvēsturē.
Žurnālistam, kurš ir piedzīvojis 13 redaktorus, 13 zemkopības ministrus un 13 studentus praktikantus, joprojām nav jāmeklē pēc vārda kabatā un emocijām sirdī. Viņš saka: “…Velna ducis ir ļoti, ļoti labs skaitlis…”
Būtu tik bijis vairāk to, kas cilā otas. Grozi, kā gribi, vienīgi tagadne ir mūsu darāmais laiks. Viens no A. Grīnberga domugraudiem skan šādi: “Patiesībā viss notiek tagadnē. / Ceļam augšā pagātni, un – tā pārvēršas tagadnē. / Pienāk rītdiena – un tā jau arī tagadne.”