Darām to, kas pasliktina situāciju. Kā pareizi just līdzi citiem? 0
Diemžēl dzīvē atgadās nelaimes. Cilvēki, kurus mēs pazīstam, nonāk slimnīcā ar briesmīgām diagnozēm, cieš nelaimes gadījumos, kļūst par bandītu upuriem, pazūd.
Mēs uz to reaģējam ļoti emocionāli, pārdzīvojam, vēlamies uzzināt notikušā detaļas, palīdzēt. Dažreiz mēs darām to, kas tikai pasliktina jau tā smago situāciju.
Ko vajadzētu darīt, vai drīzāk – ko nevajadzētu? Portālā psychologies.ru var lasīt žurnālistes Aleksandras Knebekaizes ieteikumus. Viņa zina, ko saka, jo vīrs pārdzīvojis insultu.
1. Nezvani radiniekiem. Protams, ja esi labākais draugs un pārliecināts, ka jau tava balss vien būs atbalsts cilvēkiem otrā līnijas galā, tā ir cita lieta. Bet, ja esi kolēģis, klasesbiedrs, kursabiedrs, pudeles brālis, dejas partneris vai viena interešu kluba biedrs, ja kopā atpūtāties nometnē vai spēlējāties vienā smilšu kastē (saraksts ir pārsteidzoši daudzveidīgs un bezgalīgs) – nezvani.
Tuviniekiem ir citas rūpes, nekā atsaukties uz tavu zvanu.
Jā, tu esi ļoti noraizējies un vēlies uzzināt visus sīkumus, bet mēģini atcerēties, ka tuviniekiem ir daudz, daudz sliktāk nekā tev. Viņi ir morāli un fiziski izsmelti, viņi ir piedzīvojuši briesmīgas ainas, dvēseli plosošas sarunas, nomocījušies runājot ar ārstiem vai policiju, viņiem ir bail, viņi raud un trīc no noguruma. Viņi nevar atslābināties, un viņiem pastāvīgi jāpieņem svarīgi lēmumi.
Neviens nav atcēlis visas parastās dzīves vajadzības. No malas var šķist, ka skumjas ir viss, kas tagad notiek, bet patiesībā pat bēdās bērniem jāiet uz skolu un bērnudārzu, kādam jāgatavo pusdienas un jāizved suns, arī darbs paliek darbs.
Turklāt tālrunis nepieciešams tuviniekiem. Aleksandra atceras, kā turējusi tālruni rokās un gaidījusi zvanu par vīra pārcelšanu uz citu slimnīcu. Viņa ar grūtībām to panākusi un nevarējusi palaist garām zvanu (atzvanīt nebūtu iespējas), bet tajā brīdī neatlaidīgi sākusi zvanīt vīra kolēģe.
Aleksandra noraidījusi zvanu, bet kolēģe tikai zvanījusi. Sešas reizes pēc kārtas. No zvaniem tālrunis daudz ātrāk izlādējas un uzlādēt to var nebūt kur.
2. Ja cilvēks atrodas slimnīcā, nezvani uz slimnīcas nodaļu. Jā, tu sēdi mājās un esi ļoti noraizējies, bet nezvani uz reanimācijas nodaļu. Viņiem pietiek darba.
Tu vari būt labākais medicīnas speciālists pasaulē, lai dotu darbiniekiem daudz vērtīgu padomu. Bet pacienta veselība nav atkarīga no tevis, bet no medmāsas. Nekaitini medmāsas.
3. Ja noteikti vēlies sazināties ar radiniekiem – raksti. Īsziņas, vēstules, e-pasts. Tos var lasīt, kad ir piemērots laiks.
4. Neiztaujā ne mutiski, ne rakstiski. Atbildi godīgi: kāpēc tev vajadzīga detalizēta informācija? Ja tev to izstāstīs, vai tas palīdzēs slimniekam (cietušajam, pazudušajam)? Visticamāk, tā ir tikai parasta cilvēciska ziņkāre, kuru, tāpat kā magnēts, piesaista nelaimes.
Atkal un atkal pārstāstīt bēdīgas prognozes, sirdi stindzinošas notikuma detaļas ir ļoti grūti. Pat ja prognozes ir labas un statistika – iepriecinoša, tas ir ļoti sāpīgi.
Šodien ir labi, bet rīt nav, viss mainās, un neviens nedod garantijas.
Ja tev patiešām nav miera, atrodi tos, kas zina vairāk – mums ir digitālais laikmets. Tikai radiniekus liec mierā.
Nepieprasi, lai tevi katru dienu informē par situāciju, “jo esi ļoti noraizējies.” Tuvie radinieki (un viņu var būt ļoti daudz) vēlas zināt, kas notiek, un viņiem ir prioritāte. Lai pārstāstītu dienas notikumus tuviem radiniekiem, vajadzīgs daudz laika.
5. Nelūdz atbildēt uz vēstulēm un ziņām. Neraksti: “Vai vajadzīga mana palīdzība?” Vienkārši raksti: “Es varu palīdzēt.”
6. Ja vēlies darīt zināmu noderīgu informāciju, rīkojies tāpat: uzraksti ziņu ar pilnu informāciju. Nejautā: “Vai atsūtīt tālruņa numuru?” – vienkārši sūti, neraksti “vai vienoties par konsultāciju?” – raksti “Es varu vienoties”.
Atstāj radiniekiem tiesības neizmantot padomu. No malas to ir grūti saprast, bet neauglīgā sarakste par tēmu „kāpēc mums tas šobrīd nav vajadzīgs” atņem pēdējos spēkus, kuru jau tā nav.
7. Piedāvā tikai tādu palīdzību, ko patiešām vari sniegt. Ja četri cilvēki uzrakstījuši, ka var palīdzēt ar transportu, bet, kad tas nepieciešams, trīs no viņiem nevar, ir ļoti nepatīkami. Lūgt ir grūti. Vienmēr. Te nācās lūgt četriem cilvēkiem pēc kārtas.
8. Nepiedāvā “jebkādu palīdzību”. Piedāvā konkrētu. Citādi neviens neko neprasīs no tavas “jebkādas palīdzības”. Visu to pašu iemeslu dēļ: lūgt ir grūti, visi cenšas paši tikt galā.
Neviens tev nezvanīs ar lūgumu pagatavot vakariņas vai palīdzēt mājasdarbos bērniem. Izdomā, ko tu tiešām varētu palīdzēt, un piedāvā.
Pastaigāties suni ceturtdienās? Apliet kaimiņu dārzu? To arī piedāvā.
9. Par naudu. Naudu ir ļoti grūti pieņemt. Jā, protams, reizēm nauda tiek savākta operācijai, ārstēšanai un tā tālāk, bet šoreiz nav runa par to. Jautā: „Vai jums ir nepieciešama nauda?” – un garantēta atbilde „nē”.
Ja patiešām vēlies palīdzēt naudu, nevaicā, vai tā vajadzīga. Saki: „Mēs savācām naudu. Kā to atdot?” Vai vienkārši aiznes un atdod.
10. Nesaasini situāciju. Nesaki „šausmas”, „cik traki”, „un par ko jums tāds sods”, „viņa taču ir tik jauna”… Daži cilvēki sāk stāstīt, cik viņi ir satraukti, citi pie tālruņa sāk raudāt, un viņi ir jāmierina…
Varbūt šie cilvēki domā, ka tā palīdz: cilvēki jutīs, ka viņi nav vieni, ka citi arī pārdzīvo. Nekaisi sāli brūcēs. No vārda „šausmas” atkārtošanas viss šķiet vēl briesmīgāks.
11. Neizmanto citu nelaimes, lai realizētu savas mesiāniskās noslieces. Tas tā, maigi izsakoties. Ja tavs radinieks atrodas reanimācijā, bet tev zvana un aicina steidzami pateikt precīzu viņa dzimšanas laiku un vietu, lai sastādītu horoskopu…
Ja tev vēlas nodot visiedarbīgāko indiešu amuletu, lai tu slepeni naktī caur logu (trešajā stāvā) to atdotu pacientam… Ja saka, ka jums nekavējoties jādodas uz kādu vietu pie brīnumdares ikonas… Tādos gadījumos ir ļoti grūti palikt literārās valodas ietvaros.
12. Nesaki, kā vajadzēja rīkoties, lai nelaime nenotiktu. Tā jau ir notikusi. Saki, ka jūti līdzi, bet savu prātu un tālredzību demonstrē citās situācijās.
13. Aizmirsti frāzi “Viss būs labi”. Kas tu esi, lai garantētu veiksmīgu iznākumu situācijā, kad viss var būt ļoti slikti? Šī reklāmas saukļa izmantošana parādīs, ka esi visai tālu no līdzjūtības un sapratnes.
14. Liec mierā bērnus. Nezvani bērniem, nemēģini iegūt no viņiem informāciju. Bērni ir ļoti noraizējušies par saviem mīļajiem.
Pirms tam viņi parasti nav saskārušies ar bēdām.
Viņi nezina, ko darīt, kā uzvesties. Nejautā neko, pat ja nejauši satiec. Paklusē. Apskauj un varbūt uzcienā ar kādu saldumu.
15. Tev nav pienākums palīdzēt. Daudzas grūtības rodas, jo cilvēki jūtas spiesti palīdzēt bēdās, viņi domā, ka būtu pareizi to darīt, bet patiesībā viņiem nav ne spēka, ne iespēju. Viņi par to dusmojas uz sevi un tāpēc dara dīvainas lietas.
Patiesībā tāda pienākuma noteikti palīdzēt nav – katrs dzīvo savu dzīvi un tas ir normāli. Vajadzīgākais un efektīvākais – vienkāršie atbalsta un līdzjūtības vārdi. Ja tev tādi ir.
Ja nav, nevajag piespiest sevi – ja nav, tad nav – tas ir arī normāli.
