“Mēs sapratām, ka te paliksim, te novecosim.” Kurzemnieku Jablonsku ģimene 12 gados iedzīvojusies Dānijā 217
Daina Šulca, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agita un Andris Jablonski uz Dāniju pārcēlās, kad Latvijā bija finanšu krīze un nebija darba. Abi ir kurzemnieki. Agita nāk no Vaiņodes, Andris no Priekules. Toreiz Dānijā meklēja darbiniekus ūdeļu fermās, un Andris ilgi nedomāja – aizbrauca uz Dāniju pastrādāt uz sezonu.
Tūlīt pēc tam viņam piedāvāja pastāvīgu darbu, un Agita devās vīram līdzi. Viņa bija otrajā mēnesī un gaidīja meitiņu.
Agitai tagad ir 32 gadi, Andrim – 38. Viņiem ir divi bērni – vienpadsmitgadīgā Anna un astoņgadīgais Gustavs. Abi bērni dzimuši Dānijā un dāniski runā bez akcenta, latviski – ar akcentu un reizēm pietrūkst vārdu.
Andrim ir Latvijā iegūta profesija celtniecībā, Agita profesionālo izglītību ieguva Dānijā – viņa ir krāsotāja. Krāso gan privātās mājas un dzīvokļus, gan jaunbūves un vecas ēkas, saņem algu par nostrādātajām stundām. Arī Andris strādā savā profesijā – celtniecības uzņēmumā, metālapstrādē, frēzēšanā.
“Dānijā visas sienas ir tikai baltas. Visur minimālisms,” stāsta Agita, “pēdējā laikā krāsas nedaudz parādījušās arī dāņu mājokļos, bet ne jau oranžas vai dzeltenas, telpā, piemēram, tikai viena siena tiek nokrāsota pelēka vai tumši vēsā zaļā tonī.”
Pašas Agitas mājās nav nevienas baltas sienas – ir pelēkie un zaļie toņi, un istabas viņa izremontēja pakāpeniski – Ziemassvētkos vienu istabu, Lieldienās – otru, pēc tam citu telpu, kamēr māja pārkrāsota.
Dzīvo nelielā pilsētiņā – Horbi
Viņi iegādājās ģimenes māju tūlīt pēc pārcelšanās. Protams, kredītā. Andra darba devējs bija galvotājs. Dānijā kredīts par māju nav nekāds bieds.
“Ja man vajadzētu raksturot vidējo dāni, es teiktu, ka viņš dzīvo savā mājā, kas ņemta kredītā, kas nav izmaksāts. Viņam ir pilna laika darbs. Mašīna. Savs draugu loks. Viņam nekā netrūkst. Dānijā vispār nevienam nekā netrūkst. Apmierināti un laimīgi cilvēki,” stāsta Agita, “arī par Covid-19 visi jau tikpat kā aizmirsuši.”
Māju Jablonski nopirka par 53 000 EUR, un kredītmaksājums mēnesī ir 600 EUR. Dānijā mājokli ir lētāk pirkt, nevis īrēt.
Andrim līdz darbam ir 300 metri, bet Agita ar mašīnu katru dienu brauc 30 kilometrus turp un atpakaļ. Divpadsmit gadus dzīvojot vienā vietā, diendienā satiekot vienus un tos pašus cilvēkus, dabiski izveidojies savs draugu loks – tie ir Annas un Gustava klasesbiedru vecāki un darba kolēģi – vienaudži, ar kuriem kopā bieži rīko vakariņas.
Dāņi ēdienam pievērš lielu uzmanību. “Tas viņiem ir svēts,” saka Jablonsku ģimene, “viņi par to daudz runā un viņus interesē, ko ēd latvieši.” Agitas ģimenē gatavo tradicionālos latviešu ēdienus – karbonādi, frikadeļu, auksto un biešu zupu. Bērniem garšo.
Ģimenes budžets ir prasmīgi sadalīts
Gan Andrim, gan Agitai – katram alga pēc nodokļu nomaksas ir apmēram 1800 EUR. Viena alga aiziet par kredītu un pilnīgi visiem maksājumiem – ūdeni, elektrību, apkuri, internetu, telefoniem, televīziju, abām mašīnām, par Gustava pieskatīšanu vien mēnesī jāmaksā 300 EUR. Bet ar vienu algu tiek nomaksāts pilnīgi viss. Pārtikai Jablonsku ģimene mēnesī tērē 400–500 EUR.
Dānijā strādājošie, skolnieki un bērnudārznieki sev līdzi pusdienām ņem ēdienu kastītes. Viņi reti iet pusdienot uz kafejnīcām vai picērijām.
Parasti tā ir rupjmaize ar sieru, gaļu un dārzeņiem, augļiem un jogurtu. Ja iepriekšējā vakarā bijušas bagātīgas vakariņas, Jablonski uz darbu ņem līdzi arī pārpalikumus no vakariņām. Ļoti sabalansēta un ekonomiska dzīve. “Šodien pie zobārsta par sudraba pildījuma apmaiņu pret balto samaksāju 250 EUR,” saka Agita.
Nauda un augstāks dzīves līmenis, labs darbs, kā arī cilvēku pieklājība, smaidošās sejas, kārtība un sociālais nodrošinājums ir galvenie iemesli, kāpēc Jablonsku ģimene palika dzīvot Dānijā: “Mēs sapratām, ka te paliksim, ka te novecosim. Kad vaicājam bērniem, vai viņi grib uz Latviju, Anna un Gustavs jautā – kāpēc? Sākumā domājām, ka Dānijā dzīvosim tikai trīs gadus, kamēr pārcietīsim finanšu krīzi.”
Latvieši ir čakli
Dānijā ir viegli atrast darbu.
Pašā sākumā Agita sāka strādāt tīrīšanas uzņēmumā un šo darbu atrada bez ieteikumiem vai pazīšanās, pēc tam zivju fabrikā. Tā var strādāt visu mūžu un būt materiāli nodrošināta. “Tikai ir jāizlemj, vai patiešām to vēlos vai ne. Es vēlējos būt profesionāla krāsotāja vai dārzniece. Izlēmu būt krāsotāja.”
Andri savā uzņēmumā strādāt uzaicināja kaimiņš. Latvieši ir strādīgi. Dānijā darba nedēļa ir 37 stundas. Var jau strādāt arī 60 stundas, bet vai stress un lielāks naudas ieguvums atsver laiku, kas nav pavadīts ar bērniem?
Annai slidošanas nodarbības vien ir piecas reizes nedēļā. Vecākiem hobijiem laika neatliek – bērni, darbs, mājas, ģimenes došanās dabā ar piknika grozu, atpūta un vakariņas ar draugiem. Laiks skrien ātri.
“Mēs esam pieraduši pie grūtībām. Kad es dzirdu, kā dāņi sūdzas par mazajām algām, jūtos pateicīga par to, ko dod, un saku – jūs tiešām neesat saskārušies ar problēmām, tas, par ko jūs sūdzaties, ir luksusa problēmas. ”
Noteicošā ir valoda
Tieši valodas apguve Agitai un Andrim palīdzēja integrēties vietējā sabiedrība un iegūt draugus, izveidot savu sociālo grupu, ar ko tikties, sazvanīties, plānot kopīgus pasākumus.
Agita dāņu valodas skolā bija viena no sekmīgākajām skolniecēm – valoda viņai burtiski pati mutē ielējās, un paši dāņi brīnījās – kā var tik labi runāt?
Dāņi ir ļoti punktuāli. Noruna ir noruna – ja ir kas sarunāts, to arī pilda. “Mēs varētu no viņiem mācīties. Viss ir saplānots. Viss ir sarunāts iepriekš. Tu rēķinies ar citu laiku un citi – ar tavējo.”
Agita jau vairākus gadus jūtas kā dāniete. Latvijā viņa dzīvojusi tikai līdz 20 gadu vecumam. Viņa saka: “Es pieķēru sevi, ka plānoju, domāju un sapņoju dāniski.”
Jablonsku ģimenes sapnis ir privāts celtniecības uzņēmums.
“Man nav svarīga augsta izglītība. Man ir svarīgi, lai mana ģimene un es pati būtu laimīgi, un es tāda esmu – darot to, kas man patīk,” tā ar laimīgām beigām savu stāstījumu par dzīvi Dānijā pabeidz Agita.
