Latviešu mūziku spēlēsim tikai paši. Saruna ar pianistu Reini Zariņu 1
Londonā dzīvojošais jaunais un talantīgais latviešu pianists Reinis Zariņš koncertējis prestižajās Ņujorkas, Londonas un Amsterdamas koncertzālēs, tomēr ar lielāko prieku uzstājas arī Latvijā. Par trim no viņa aizvadītajā gadā sniegtajiem lieliskajiem koncertiem – Vitolda Lutoslavska Klavierkoncertu Cēsu mākslas festivālā, solokoncertu “Mīlestība” festivālā “Dominante” pērnvasar, kā arī 14. novembrī Latgales vēstniecībā “Gors” sniegto solokoncertu – mūziķis nominēts “Lielajai mūzikas balvai 2013”. Pirms balvas pasniegšanas ceremonijas pianists piekrita nelielai intervijai.
– Reini, jūs pašlaik dzīvojat Londonā, un, protams, jājautā, kādēļ par mājām esat izvēlējies šo vietu – vai tādēļ, ka tajā pašlaik attīstās intensīvāka koncertu iespēja?
– Ikreiz, kad man tas tiek jautāts, nākas izsvērt un pārsvērt pašam sev, kādēļ joprojām dzīvoju Londonā. Atbildes, kā vienmēr, ir vairākas, un daudzas no tām ir mūsu privāta lieta. Bet varu minēt pāris iemeslu. Viens ir tas, ka man gribas eksperimentēt ar savu amatu – spiesties ar klasisku klavierspēli tur, kur tā parasti vēl netiek gaidīta, satikt dažādu mākslu pārstāvjus un ar tiem sadarboties, vienvārdsakot, padarīt plašāku savu un citu redzesloku – gan mūzikā, gan dzīvē. Un šodien Londonā saplūst viss no visurienes, tā ka atbilstošākas vietas, kur minēto darīt, Eiropā nav. Turklāt, tā kā man nav starptautiska mēroga aģenta, iespējas līdzdarboties ar citu tautu māksliniekiem ir tiešā veidā atkarīgas no iespējām šos māksliniekus personīgi satikt, tātad no atrašanās vienos platuma grādos. Kā teicu, ir vēl vairāki citi iemesli. Tajā pašā laikā principiāli mēs būtu priecīgi mājot uz Latvijas zemes. Bet izskatās, ka šis neērtais duālisms mums būs vēl jāpacieš kādus gadus. Jebkurā gadījumā Latviju es gan viens, gan ar ģimeni apciemoju vairākkārt ik gadu, tā ka par britu palicis neesmu, par to lai neviens neuztraucas!
– Ko jums pašlaik, nedzīvojot šeit, nozīmē vispirms – būt Latvijā, un kā rīdziniekam – Rīga, kas šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un otrkārt – ko jums nozīmē spēlēt šeit, Latvijā?
– Dažādos gadalaikos es dažādi uz šo jautājumu atbildētu. Vasarā es ilgojos daudz laika pavadīt Latvijas jūrmalā, mežos un pļavās. Kad ciemojos ziemā, tad pamatā domāju tikai par darbu un cilvēkiem, kurus ik reizi cenšos satikt. Runājot tieši par uzstāšanos: es spēlēju dažādu mūziku dažādiem cilvēkiem dažādos kontekstos dažādās pasaules valstīs, tāpēc arī reakcija ikreiz ir nedaudz cita, pat Latvijā. Tomēr teikšu, ka citviet pasaulē pēc koncertiem man netrūkst smalku komplimentu, bet īstas latvieša sirsnības gan.
– Kā izturaties pret augstu novērtējumu šeit, Latvijā?
– Taisnības labad jāsaka, ka šī ir mana trešā personīgā nominācija, ja neskaita vēl vienu nomināciju par izcilu koncertu, kurā piedalījos līdz ar citiem. Es, protams, priecājos par šiem un citiem augstiem novērtējumiem. Un ir ļoti jauki, ja tie palīdz iegūt zināmu atpazīstamību un tādējādi paplašināt manu klausītāju loku. Bet balvas nekā neiespaido manu darbu – es absolūti nedomāju par balvām, kad gatavojos vai uzstājos. Strādāt mani motivē pateicība Dievam par to, ko Viņš man darījis, un vēlme tāpēc kalpot cilvēkiem.
– Esat uzstājies nozīmīgās pasaules koncertzālēs, taču jūsu klavierspēli dzirdam arī šeit – Rēzeknē, Ventspilī, Līvānos. Rodas iespaids, ka koncerta vietai nav izšķiroša nozīme. Ja piekrītat šai domai, tad kam ir lielāka nozīme koncertējot?
– Šis ir trāpīgs novērojums. Kā mūziķis es teiktu, ka vissvarīgākais ir tas, lai ir labs instruments un laba akustika zālē, tādējādi dodot iespēju mūzikai izskanēt pēc iespējas pilnīgāk. Bet šādas zāles gan Latvijā, gan citur nav bieži sastopamas! Tā es saprotu, ka daudz svarīgāki ir klausītāji un mūzika kā tāda, nevis manas ērtības. Nesen noskatījos filmu par Svjatoslavu Rihteru, kur viņš stāsta, kā vienu no saviem labākajiem koncertiem spēlēja uz “nespēlējama” instrumenta; vai kā Staļina bēru ceremonijā spēlēja uz pianīna ar salauztu pedāli. Galvenais nav, kur vai uz kā, bet vispār spēlēt.
– Jūsu “virtuālajā” dienasgrāmatā neatrast sadzīviskas ikdienas aprakstus vai komentārus, bet gan skaņdarbu aprakstus un pieredzi to sakarā. Kā ar jūsu mūziķa dzīvesveidu sadzīvo tuvākie, ģimene?
– Jā, tīri tehniski vairāk nomoda stundu es pavadu ar mūziku nekā, piemēram, ar manu sievu vai bērniem. Tā ir dzīves realitāte. Bet pa šiem gadiem esmu mācījies mūziku uztvert kā darbu, lai tā nekļūst par elku, kas nogrūž pie malas visu citu. Es strādāju piecas vai sešas dienas ik nedēļu noteiktas stundas, bet pārējā laikā ejam pastaigās, satiekamies ar draugiem, skatāmies filmas, dzeram kafiju, runājamies. Pat koncerta dienās es daru ikdienišķas mājas lietas. Domāju, tā ir liela svētība, jo palīdz nepazaudēt kontaktu ar šo pasauli. Un mana ģimene priecājas par to, ka man ir darbs un mani ļoti atbalsta tajā.
– Kas ir tā klavieru programma, ko gatavojat pašlaik, un kurp šobrīd ved jūsu muzikālās intereses un meklējumi?
– Šim gadam esmu sagatavojis divas soloprogrammas – vistīrāko Šūbertu un pilnīgi pretēji – visdaudzveidīgāko kolekciju ar dejām. Cenšos ik gadu kādas divas jaunas programmas sagatavot, lai paplašinātu savu redzesloku. Es nespēju ilgi nosēdēt ar vienu un to pašu mūziku, tāpēc tūlīt pēc ļoti nopietnām programmām nāk pavisam vieglprātīgas. Un tad, droši vien, nokaunēšos un atkal izvēlēšos ko eksistenciālu.
– Jūs atskaņojat arī latviešu komponistu skaņdarbus, piemēram, Pēteri Vasku, pērn nāca klajā ieraksts ar Jāzepa Vītola mūziku. Vai jūs varētu formulēt, kas jūs saista latviešu autoru skaņdarbos? Un kā tos uztver publika ārpus Latvijas?
– Visa pasaule spēlē vācu un krievu mūziku, bet latviešu mūziku gan tikai paši latvieši spēlēs – ja spēlēs. Tāpēc tas man vispirms ir tāds kā godpilns uzdevums. Tomēr es cenšos spēlēt tikai tādu mūziku, kas man šķiet personiska un kvalitatīva. Tāpēc, ja kāds mani dzird koncertā spēlējam latviešu gabalu, tad tikai tāpēc, ka tas vispirms ir laba mūzika. Līdz ar to arī ārzemju publikai tas iet pie sirds.
– Sagadījies, ka esat piedalījies dažādu jaunu Latvijas koncerttelpu un klavieru atklāšanā – koncertzālē “Gors”, Ventspilī, Ziemeļblāzmas pilī, bet maija beigās muzicēsit jaunās Cēsu koncertzāles atklāšanā. Ar kādām sajūtām gaidāt šo notikumu Cēsīs?
– Katrai jaunai zālei ir potenciāls kļūt par otru Kārnegiholu. To lielā mērā nosaka tas, kādi ir vadītāji un kāds ir atbalsts no valsts. Tā kā Cēsu jaunās koncertzāles vadītāji ir ļoti ambiciozi (labā nozīmē), es ticu, ka šī zāle un Cēsis vispār pamazām kļūs par pasaulē pazīstamu kultūras centru.
– Gads vēl tikai pašā sākumā – kādi izaicinājumi vēl gaida?
– Priecājos, ka šogad atkal daudzkārt viesošos Latvijā – spēlēšu gan ar Nacionālo simfonisko orķestri, gan “Sinfonietta Rīga”, gan Liepājas Simfonisko orķestri, atkal spēlēšu Rēzeknes “Gorā”. Citiem vārdiem, būšu latviešu vidū.
