Bērnu nama zīmogs kļūst nemanāmāks. Māras Vingres stāsts par māsiņu adopciju 0
Nepietiek māt ar galvu, piekrītot tiesībsargam, ka bērnu nami miera apstākļos ir Latvijas kauna traips. Par maz saldsērīgi smaidīt, klausoties grupas “Kelly Family” dziedāto “Every Baby needs a Mama, needs a Papa…”.
Tautas priekšstāvji runā par deinstitucionalizācijas plānu, bet nezina, kā panākt dzīvu vecāku bāreņu skaita mazināšanos. Tam visam pa vidu neizsargātas dvēselītes, kam jēdziens “mājas” ir visai izplūdis.
Izslāpuši pēc mīlestības
Māru Vingri svarīgajam solim iedvesmojusi kāda audžuģimene. “Kopā ar paziņām apmeklējām hokeja spēli, tur iepazinos ar viņu – parastu bērniņu, kurš nav vainīgs, ka nokļuvis sociālās aprūpes iestādē. Viņam nu bija iespēja izaugt normālā ģimenē, bet man – kārtīgs grūdiens: jau nākamajā dienā devos uz Bāriņtiesu.”
Māra nepiekrīt, ka adopcijas process ir sarežģīts. Kā jebkuru formalitāti kārtojot, nepieciešamas izziņas, dokumenti.
Pēc to iesniegšanas jāsagaida Bāriņtiesas apstiprinājums, tad uzņem rindā.
“Protams, Bāriņtiesa apseko apstākļus: viņiem taču jāzina, kādā gaisotnē augs bērni. Tā kā uzreiz pieteicos uz diviem, rinda pienāca diezgan ātri. Gribēju meitenīti un puisīti, bet viss notika pats par sevi. Labklājības ministrija atsūtīja bērnu datus, aprakstu un fotogrāfijas. Divus un četrus gadus vecās māsiņas dzīvoja bērnu namā Kapseļu ielā, un nodomāju – nav taču nozīmes dzimumam: bērni ir bērni.”
Abi ar vīru aizbraukuši uz Rīgu un vispirms ieaicināti iestādes vadītājas kabinetā, kur atradušies vēl daži darbinieki.
“Tad ieveda meitenītes. Daniela uzreiz ierāpās man klēpī. Vīrs paņēma otru māsiņu. Parunājāmies, nedaudz paspēlējāmies un uz stundiņu iegājām iepazīties atsevišķā istabā.”
Māra sapratusi, cik ļoti bērni izslāpuši pēc mīlestības, cik ļoti viņiem tā nepieciešama.
Jaunākā māsiņa vēl īsti neko neapjēgusi, lielākā no izrādītās uzmanības apjukusi.
Mulsina elementāras sadzīves lietas
Potenciālajiem vecākiem dota nedēļa pārdomām. “Pirms mājupceļa iegājām “Spicē” iepirkties, un es teicu: vai tiešām mums vajag tik ilgi domāt, ja bērni sirdī iekrita. Uzreiz piezvanīju un teicu, ka pēc nedēļas brauksim pakaļ.”
Norādītajā dienā devušies uz Rīgu, pārģērbuši bērnus un veduši mājās. “”Mamma”, “tētis un “es tevi mīlu” abām nāca ārā momentā. Šie vārdi acīmredzot bija sakrājušies un līdz Liepājai tika skandināti miljons reižu. Tas aizkustināja un sagādāja patiesu prieku.”
Māra Vingre mazliet pagarinājusi pirmsadopcijas aprūpes termiņu un secinājusi, ka bērniņi ir pavisam normāli, tikai dažas lietas uztver citādi, jo auguši atšķirīgā sociālā vidē. “Bērnu nama zīmogs ar katru dienu kļūst nemanāmāks, “otrās mājas” tiek pieminētas arvien retāk.
Bet sākumā meitenēm bija šoks, viņas nepazina elementārus sadzīves priekšmetus, arī fēnu, mikseri.
Atver virtuves skapīti un brīnās – tur miltu paka, garšvielas. Samulst, ka tējai jāpieliek cukurs. Bērnu namā ēdiens noteiktā laikā pasniegts gatavs. Ļoti ilgi man nejautāja, ko ēdīsim. Garšo vai ne, iestādē ēd, ko dod. Viņām trūkst pieredzes, bet tas netraucē, man jābūt gatavai pacietīgi visu izskaidrot. Meitenes mācās ļoti ātri!”
Bijis arī brīdis, kad prasījies pēc Bāriņtiesas piedāvātā psihologa palīdzības, taču Māra tikusi galā pati.
Par rozā pulkstenīti
Litai (9 g.) un Danielai (6 g.) nu ir pašām sava istabiņa, ko viņas labprāt izrāda. Daniela naskāka uz runāšanu, patīk pozēt fotogrāfam. Meitēns pirmajā brīdī atstāj droša cilvēciņa iespaidu, tomēr pēc mirkļa atklājas slēpta bailīte “ka tik kāds neatnāk un nepaņem rozā pulkstenīti”. Divstāvu gultu abas sadalījušas bez domstarpībām, ar sapirktajām mantām īpaši nespēlējas, tomēr arī atdot prom nav ar mieru. Acīmredzot tajā iestādē rotaļlietas bijušas tikai un vienīgi kopīgas, spriež Māra.
Sarunas laikā māsiņas jautri rotaļājas privātmājas saulainajā dārzā, ik pa brīdim pieskrien pie mammas, apķeras ap kaklu, samīļo vai kaut ko pajautā.
Visvairāk māsiņām patīkot būt kopā ar mammu, iesaistīties saimniecības darbos, sanest malku.
“Viņdien Lita pēc skolas neilgā laikā bija paspējusi visu māju izsūkt ar putekļu sūcēju un uzmazgāt grīdu. Brīvdienas rītā pamodos un virtuvē ieraudzīju glīti uzklātu galdu – apsmērētas maizītes, glīti sagriezts siers, tomāti un gurķīši. Danielai patīk gatavot, viņa bieži skatās pavāru raidījumu un pēc tam arvien ko izdomā. Kad aizskrienu pastrādāt, mājās sagaida ar salātiem.” Padzirdējusi atzinību, Daniela pašapzinīgi iesaucas, ka neviens cits tā nemāk uztaisīt, bet pēc mirkļa atzīst: mums garšo pilnīgi viss, ko mamma gatavo.
Pasauli izzinot
Lai gan meitenītes dzimušas ar trīs gadu starpību, 1. septembrī jaunākā sāka mācības pirmajā, bet vecākā – 2. klasē. “Piecu gadu vecumā Lita vēl neprata zīmēt. Iesaistījām privātskolotāju, taču panākt iekavēto izrādījās par grūtu. Ar audzinātājām bērnudārzā, kur esmu grupiņas vecāku pārstāve, spriedām, ka labāk vēl gadu palikt tur nekā cīnīties skolā,” tā Māra.
Lita izdomājusi, ka uz skolu ies patstāvīgi. Bet virsroku ņēmusi pasaules izzināšanas kāre – apkārt tik daudz interesanta, krītošas lapas, kaķīši –, un piecu minūšu gājiens pārvērties četrdesmit minūtes ilgā.
Ieminos, ka jebkurā normālā ģimenē, arī šajā pastrīdēšanās droši vien neizpaliek. Dažreiz arī, kad sasmērējam drēbes, saka vecākā māsa. Un kad mamma atņem televizora pulti, pasūdzas mazā.
Māra atgādina, ka ir vēl daudz citu interesantu nodarbošanos, piemēram, sēņošana. Meitenes palepojas, ka šoruden iepazinušas Latvijā vēl reti sastopamo stiegrkātu beku.
Māsiņas labprāt spēlējas pagalma daļā, kur ir gan šūpoles, gan rotaļu un atpūtas stūrītis. Viņu mikro pasaulītē ir vieta arī improvizētam ugunskuram. Īsto pa Jāņiem ar puķītēm izpušķojām un kūrām pie omes laukos, viena caur otru stāsta knīpas.
Iekšēji stipra
Māra ir atklāta: “Šogad mēs ar vīru izšķīrāmies, viņa attieksme pret meitenēm atvēra man acis, pietrūka cilvēka, kurš uzņemas atbildību. Reizēm mazās palika mājās vienas, kamēr aizskrēju uz darbu. Tagad auklīte meitenes pieskata, kamēr strādāju.”
Māra Vingre ir veikaliņa “Austrumu tirgus” īpašniece, tāpēc var elastīgi plānot darba laiku. Sazināšanos atvieglo vecākajai meitai uzticētais mobilais tālrunis.
“Bērnu adopcija lielākoties bija mans lēmums. Pašiem savu atvašu mums nav. Toties ir krustdēls, kurš agri palika bez mammas, arī tēta nav. Puisim jau ir divdesmit viens gads. Tā nu iegrozījies – dzīvoju, lai citiem labi.
Skolas gados gāju praksē bērnu namā, jau tad sāpēja sirds, kad mazie apķērās ap kaklu, negribēja laist prom. Mana pirmā profesija ir bērnudārza audzinātāja.
Ārēji varbūt izskatos trausla, bet iekšēji esmu stipra. Nekas nav par grūtu, vienīgi nesaskaņas ģimenē.
Lita un Daniela pilnībā ir mani bērni, viņu dzimšanas apliecībā tā arī rakstīts,” pirms četriem gadiem veikto izvēli Māra nenožēlo. Tiesa, garlaicīgi nav, pareizā pieeja pastāvīgi jāmācās. Piemēram, lai sadzīvotu ar Danielas problēmu – alerģiju, nācies apmeklēt ārstus, atsevišķi vārīt ēdienu. Pēc vakara pasaciņas izlasīšanas sieviete iekrīt ciešā miegā.
Nesaprot valsts attieksmi
Par bioloģiskajiem vecākiem Māra nav vēl meitenēm stāstījusi: neatrod piemērotu mirkli. “Vados pēc sajūtām. Mazā tam nav gatava, arī lielā daudz ko vēl nesaprot. Pati izlemšu, bet gribētos, lai mazliet kāds pasaka priekšā, jo meitenes mēdz uzdot arī neērtus jautājumus. Mēs tev bijām vēderā? Kā vārdiņus mums izdomāji? Apjūku, pameloju un jūtu, ka tas brīdis tuvojas. Bet daudzas lietas dzīvē notiek pašas par sevi,” teic uzņēmīgā sieviete.
Ar informāciju par meitiņu bioloģiskajiem radītājiem Māra Vingre iepazinusies, lasot pirmstiesas lietas materiālus. Statusu drīkstējusi izvēlēties un nolēmusi adoptēt: “Arī audžuvecāki daudz iegulda, taču tad bērnus kāds var adoptēt un aizvest, pat uz ārzemēm, bet es esmu Latvijas patriote. Kad būšu vecāka, varbūt paņemšu kādu bērnu papildus, kā audžuģimene.
Bērnu namiem vispār nav jābūt!
Nesaprotu valsts attieksmi: ja bērna uzturēšana iestādē mēnesī izmaksā ap 750 eiro, kāpēc to naudiņu nevar maksāt ģimenei? Tikai vecāki cilvēciņam spēj sniegt drošību, piespiest pie krūts, pa īstam samīļot.”
Viedoklis
Pašlaik sabiedrība ir tam gatavāka
Ģimenes sistēmiskā psihoterapijas speciāliste, psiholoģe Andželika Kāle: Latvijā pirms bērna adopcijas ir personu atbilstības izpēte. Gatavošanās procesu nedrīkst sasteigt, dažkārt vajag iepazīt arī elementāras bērna vecumam, vajadzībām atbilstošas lietas. Emocionāls atbalsts nepieciešams arī, ja vispirms ģimenē ienāk adoptētais bērns, pēc tam – savējais.
Kāpēc īpašu uzmanību pievēršam, kad adoptētāji šķiras? Arī “parastās” ģimenes šķiras pēc mazuļa piedzimšanas. Ne jau bērns vainīgs, visticamāk, attiecībās zudis līdzsvars. Sieviešu tipiska iezīme – pilnībā iekrist mammas lomā un pazaudēt sevi kā sievieti, sievu. Svarīga arī vīrieša nostāja, vai viņš to saprot.
Pārim būtiska ir attiecību kvalitāte un stabilitāte. Grūtniecība vai adopcija nespēj attiecības izglābt.
No nākamā gada būšot obligāta valsts apmaksāta potenciālo adoptētāju apmācība. Arī pašlaik gan adoptētājiem, gan audžuģimenēm ir pieejami valsts apmaksāti pakalpojumi, sabiedrība ir gatavāka pieņemt ģimenē bērnu no bērnu nama.
Tiekoties ar potenciālo adoptētāju grupu, rosinu paskatīties uz bērnu, iztēlojoties viņa dzimtas koku – aiz bērniņa ir viņa vecāki, senči vairākās paaudzēs. Jo neviens nepiedzimst “tukšs”. Ja kaut mirkli pieļaujat domu, ka pieņemtā bērniņa radi ir pēdējie mēsli, kā, jūsuprāt, adoptētais bērns augs? Vecākiem mēdz būt arī emocionāli smagi brīži, terapijā viņi var saņemt atbalstu.
Sabiedrībā bieži ir viedoklis: nu ko var gribēt, adoptēts bērns. Tā ģimenei ir dubulta slodze. Stāsti mēdz būt ļoti dažādi, mazulis, piemēram, var būt atrasts dzīvoklī vairākas dienas neēdis, nedzēris, pa logu izmests.
Adoptētāja smagākais uzdevums ir būt labam vecākam un vienlaikus cienīt bērniņa radītājus.
Ģimenes sistēma ir ar saviem likumiem un kārtību, ģimenei svarīgi saprast, kādu vietu ieņems bērns un kādēļ adopcija nedrīkst būt noslēpums. Ģimene nemīl noslēpumus un arī lomu pārkārtošanos, katram sava vieta un identitāte.
Reiz strādāju ar pāri, un vīrs pamanīja sievas attieksmi: ko tu savai mammai visu laiku piekasies? Sieviete izplūda asarās: dzīvojot ar sajūtu, ka viņas vecāki nav īstie. Šāda sajūta adoptētajiem ir bieži.
Un dzīve piespēlēja situāciju. Dodoties ekskursijā, mamma palūdza meitai aplaistīt istabas puķes, un viņa nejauši atrada savu dzimšanas apliecību, kur ierakstīti citi vecāki. Mamma atzinusies, ka slēpusi patiesību, lai meitiņa neaizietu pie īstās mātes.
Bērniem ir iekšēja vajadzība gūt atbildi par savu izcelsmi, dažreiz viņi aizbrauc, apskatās un visu saprot. Viens bijušais bērnu nama audzēknis teica: esmu pateicīgs vecākiem, kuri mani pameta, tāpēc izaugu tik stiprs. Reiz redzēju savu mammu, nekā kopīga mums nav, bet viņa man deva iespēju dzīvot šajā pasaulē.
Otrs puisis nosodīja vecākus, negribot viņus pat redzēt. Uzminiet, kurš no abiem ir veiksmīgs! Bērnu namā uzaugušais varbūt būs patērētājs, bet ne “bumba ar laika degli”, svarīgākā ir attieksme.
Vēlme adoptēt tieši zīdaini ir saistīta ar to, ka mazuļa attīstībai ir mazāk sākotnējo piesaistes traucējumu, ja viens gādīgs pieaugušais nodrošina viņa vecumam atbilstošas vajadzības.
Iestāžu personāls to pilnībā nespēj. Zinātniskie pētījumi liecina – bērnam, kurš nav saņēmis rūpes, gādību, uzmanību, var būt par trešdaļu mazākas smadzenes. Bet pierādīts arī, ka piesaisti var atjaunot vēlākos vecumposmos.
Vēl viens klupšanas akmens – noslēgšanās, lai tikai kāds neuzzina adopcijas faktu. Palīdzība un atbalsts ir jāprasa! Jo vairāk prasu, jo lielāka ventilācija, jo vieglāk tikt ar problēmu galā.
Kad jāizstāsta par bioloģiskajiem vecākiem? Vakar! Zīdainis varbūt nesaprot, toties mēs jau esam gatavi par to runāt. Ģimenē ilgi glabāts noslēpums kādā brīdī uzsprāgst.
Kad vecāki atzinās, ka pašiem nav spēka izstāstīt, piedāvāju to darīt kopā. Palīdzēt var stāsts: visi bērni debesīs spēlējas un vēro, kur ir viņu vecāki. Kad ierauga savējos, dodas lejup. Ceļš garš, gadās apmaldīties, nonākt citā puncī. Piedzimst un kādā brīdī saprot: nebija īstā, bet tā arī ir mamma. Kādu laiku padzīvo bērnu namā un nonāk pie īstās mammas un īstā tēta. Trīsarpus gadus vecā meitene pēc šā stāsta pagriezās pret mammu: es taču to jau zināju. Pēc tam viņa smilškastē ielika divus brūnus lāčus un vienu melnbaltu.
Uzziņai
• 30.09.2018. bērnu ārpusģimenes aprūpes iestādēs atradās 828 bērni.
• 2017. gada beigās – 1037.
• 2017. gadā uz ārzemēm adoptēti 69, Latvijā – 127 bērni.
• Konkrēta grafika bērnu aprūpes iestāžu skaita samazināšanai pašlaik nav. Gan pašvaldības, kas plāno slēgt bērnu aprūpes iestādes, gan tās, kas plāno reorganizēt šīs iestādes ģimeniskai videi pietuvināta pakalpojuma sniegšanai, rēķinās, ka šābrīža infrastruktūrā var sniegt pakalpojumu līdz 1.01.2023., kad stāsies spēkā MK noteikumu “Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem” punkts – par pilnīgas prasības ģimeniskai videi pietuvināta sociālā pakalpojuma (atsevišķās dzīvokļa tipa sociālā pakalpojuma sniegšanas vietas, kur aprūpē esošo bērnu skaits vienā grupā nav lielāks par astoņiem bērniem) ieviešanu.
• Apstiprināti Vidzemes, Zemgales un Latgales plānošanas reģionu deinstitucionalizācijas plāni. Oktobrī Sociālo pakalpojumu attīstības padome rakstiskā procedūrā apstiprina arī Kurzemes plānošanas reģiona plānu. 2022. gads ir pēdējais bērnu aprūpes iestāžu reorganizācijas/pārbūves vai izveides gads ar ERAF līdzekļiem.
Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta dati.
Ne visiem saskan
LM, apkopojot bāriņtiesu datus, secina, ka vairākumā gadījumu pirmsadopcijas aprūpe izbeigta, jo adoptētājam ar bērnu neveidojās emocionāls kontakts un piesaiste. Adoptētājs norādījis uz adoptējamā bērna uzvedības problēmām, attīstības neatbilstību viņa vecumam, veselības stāvokli, konfliktējošām attiecībām ģimenē – bioloģiskais bērns nespējis pieņemt adoptējamā uzvedību vai arī adoptējamais izrādījis agresiju pret bioloģisko bērnu.
Atsevišķos gadījumos bērnam bijusi emocionālā piesaiste personām, kuras veikušas bērna aprūpi pirms nodošanas pirmsadopcijas aprūpē, un bērns izteicis vēlmi atgriezties audžuģimenē. Tāpat bijuši gadījumi, kad adoptētājs, konsultējoties ar speciālistiem, saņēmis būtisku papildu informāciju par bērnu veselību un attīstību un norādījis uz nespēju nodrošināt bērnam atbilstošu aprūpi un uzraudzību.
No 29 bērniem, kuriem no 2015. gada janvāra līdz 2018. gada oktobrim izbeigta pirmsadopcijas aprūpe, pieci bērni ir adoptēti, pieci bērni atrodas pirmsadopcijas aprūpē un uzraudzībā citā ģimenē, 12 bērni atrodas audžuģimenē, četri bērni – aizbildnībā, viens bērns atgriezies vecāku aprūpē, un divi bērni atrodas bērnu aprūpes iestādē.
Egils Zariņš, LM Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists.
