Uldis Šmits: Mēs drīzāk varētu pārfrāzēt – jūs esat nozaguši Latvijai pusgadsimtu! 4
Egils Levits, uzrunādams ANO Ģenerālo Asambleju, vairākkārt atsaucās uz Latvijas vēsturi un raksturoja valsts neatkarības atgūšanu kā tiesiskuma uzvaru.
Apvienoto Nāciju Organizācijai gan šajā lietā nekādu nopelnu nav. Mēs drīzāk varētu pārfrāzēt eksaltētās skolnieces Grētas Tūnbergas no ANO tribīnes izmesto pārmetumu (“Jūs esat nozaguši manu bērnību!” – klimata pārmaiņu un politiķu bezdarbības sakarā) un apgalvot – jūs esat nozaguši Latvijai pusgadsimtu.
Tas nemaz nebūtu pārāk liels pārspīlējums.
Savulaik Baltijas valstis bija pilntiesīgas Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas dalībvalstis, un tā formāli pastāvēja līdz 1946. gadam, kad iekļāvās jaunradītajā ANO. No starptautisko tiesību viedokļa tajā pienācās vieta arī Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Jau tolaik.
Taču uz ANO var pilnā mērā attiecināt vēsturnieka Edgara Andersona teikto par Tautu Savienību, kas “nekad īsti nekļuva par pasaules miera sargātāju, netaisnību novērsēju un vājāko valstu aizstāvi”. Tautu Savienība tomēr uzdrīkstējās izslēgt no sava vidus PSRS, jo sarkanarmija 1939. gada novembra beigās bija iebrukusi Somijā, kurai saskaņā ar Kremļa plāniem vajadzēja kļūt par padomju republiku, tāpat kā Baltijas valstīm (tās, starp citu, balsojumā par PSRS izslēgšanu atturējās).
Šiem pagātnes notikumiem drīzumā apritēs astoņdesmitā gadskārta, taču tie ne vien iederas Otrā pasaules kara sākuma atcerē, bet arī zināmā mērā palīdz labāk izprast mūsdienu politiskās norises.
Molotovs 1939. gadā klāstīja, ka PSRS ar Somiju vispār nekaro, gluži pretēji – sniedz brālīgu palīdzību somiem, respektīvi, kominternes aktīvista Oto Kūsinena izveidotajai “tautas valdībai”.
Līdzīgi kā tagad Austrumukrainā, kur – stāsta oficiālā Maskava – neesot nedz Krievijas sūtītu militāristu, nedz pastāvīgi piegādāta smagā bruņojuma (“a jūs pierādiet”), toties ir brīvprātīgo atbalstītas “tautas republikas”, kuras aizstāvas pret Kijevas huntu, laižot darbā ogļu raktuvēs uzietas zenītartilērijas sistēmas.
Protams, pastāv vēl citas uzkrītošas līdzības. Pagājušā gadsimta 30. gados Rietumos netrūka politiķu, kas nodevās nacionālsociālistiskās Vācijas “nomierināšanai” – toreiz gan Eiropa vēl nebija atguvusies no Pirmā pasaules kara un Hitlera tālākos nodomus varbūt viņš pats vēl lāgā nenojauta. Rietumu galvaspilsētās netrūka arī tādu, kas uzskatīja PSRS izslēgšanu no Nāciju Līgas par muļķību. Skandināvijas valstis somu varonīgajai cīņai simpatizēja, tomēr nolēma, ka ekonomiskās sankcijas pret agresoru nevērsīs. Var jau sacīt – tam vairs nebija nekādas nozīmes.
Bet var arī secināt, ka šāda nostāja tuvināja Nāciju Līgas iemiesotās pasaules kārtības galu.
Igaunija, Latvija un Lietuva, kuras Otrajā pasaules karā nepiedalījās, tajā izrādījās vislielākās zaudētājas, jo uz ilgu laiku tika izdzēstas no politiskās kartes. Turklāt jaunizceptās jeb Eiropu atkal sadalījušās Jaltas kārtības nerakstītie principi guva virsroku pār ANO statūtos ierakstītajiem, tostarp pār statūtu 2. pantā iekļauto “dalībvalstu suverēnās līdztiesību principu” vai apņemšanos “atturēties no draudiem lietot spēku vai spēka lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan jebkurā citā veidā”.
Ar veto tiesībām apveltītās Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis, būdamas līdztiesīgākas par citām, kopš 1945. gada faktiski ir galvenās varas turētājas.
Bet, par laimi, nav vēstures gaitas vienīgās noteicējas, pretējā gadījumā diez vai baltieši spētu neatkarību atgūt. Slikti tas, ka tiek paralizēti ANO centieni miera uzturēšanā un starptautisko tiesību normu ievērošanas uzraudzībā, jo dažam labam Drošības padomes krēsla pastāvīgajam deldētājam veto tiesības arvien biežāk kalpo, lai piesegtu agresijas aktus vai noziegumus. Nereti paša valsts pastrādātus.
Tas mazina ANO lomu un vājina argumentus par tās neaizstājamību vai humānās darbības milzu nozīmi.
Uz lielās politikas skatuves debitējušais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nav pirmais, kurš Ģenerālajā Asamblejā velta organizācijai kritiskus mājienus, un Latvijas prezidents Levits nav pirmais, kurš piesauc pārkārtojumu nepieciešamību, tāpēc aicina laikā, “kas atlicis līdz ANO dibināšanas 75. gadadienai”, strādāt “pie iekšējām reformām, it īpaši pie Drošības padomes pārveides”.
Nāksies grūti, jo jāmaina, iespējams, ANO statūti, kas ir organizācijas konstitūcija un reizē dalībvalstu daudzpusējs līgums. Bet sākumam derētu mainīt kaut vai vispārējo attieksmi pret ANO statūtu pārkāpumiem. Un pārkāpējiem.
