Mūzikas un mākslas skolas Dāldera reformas ēnā 1
Pagājuši pieci gadi, kopš krīzes iesākumā tapa toreizējā kultūras ministra Inta Dāldera akceptētā bērnu mūzikas un mākslas skolu reforma. “Kultūrzīmes” noskaidroja, kā tā īstenojusies un kā patlaban klājas skolām.
Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas priekšsēdētājs, Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks ir skarbs – reforma esot izgāzusies, pat neiesākusies. Savukārt Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperte Jolanta Klišāne pret tik krasu nostāju iebilst – laika gaitā esot rasts vairākumu apmierinošāks risinājums nekā Dāldera reformā piedāvātais. Ar pašu I. Dālderi “KZ” līdz raksta nodošanai sazināties neizdevās.
Reforma vai izmisuma solis?
Sabiedrība atceras līdzekļu cirpšanas nakti 2009. gada rudenī, kad no valdības dokumentiem “pazuda” aile ar valsts budžeta finansējumu pašvaldību bērnu mūzikas un mākslas skolām, kas 2008. gadā bija apmēram 16 miljoni latu. Lielā mērā pateicoties profesionāļu saceltajam skandālam, līdz lēmumam šī pārskatīšanās nenonāca – valsts mērķdotācija pedagogu algām saruka līdz 7,5 miljoniem latu. Profesionāļu aprindās spēcīgs ir viedoklis, ka reforma bija tikai vājš mēģinājums attaisnot krīzes cirpienu. Savukārt Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters uzskata, ka par reformas nepieciešamību spriests jau iepriekš.
Latvijas 145 mūzikas un mākslas skolas ir pamats muzikālās izglītības sistēmai, kuras viducī ir deviņas profesionālās mūzikas vidusskolas un smailē – viena Mūzikas akadēmija. Šī sistēma ir platākais ceļš uz profesionāla mūziķa karjeru, taču ne vienīgais. Kā zināms, mūzikas vidusskolā var stāties arī bez bērnu mūzikas skolas beigšanas apliecības, un Mūzikas akadēmijā, it sevišķi vokālistos – bez mūzikas vidusskolas izglītības. Lielā mērā pateicoties šai no padomju laika mantotajai plaši sazarotajai mūzikas skolu sistēmai, radušās arī pasaulē slavenas izcilības. Uz mūzikas skolu audzēkņu pleciem lielā mērā turas arī Dziesmu svētku mākslinieciskā kvalitāte. Taču profesionāļu aprindās saskata arī medaļas otru pusi – dzīves nogurdinātas mūzikas skolotājas mokās ar bērniem, kuriem iemācīt spēlēt klavieres, flautu, čellu, akordeonu vai kādu citu mūzikas instrumentu ir gaužām grūti. Taču skolotājai ir darbs un vecākiem miers, jo bērns “pie vietas” arī pēcpusdienā pēc vispārizglītojošās skolas. Vienīgā nelaime, ka par šo procesu maksā valsts, tātad mēs visi ar nodokļiem. No KM kopējā budžeta mūzikas skolu pedagogu atalgojumam aiziet visai prāva summa – šogad no KM kopējā budžeta ‒ 127 miljoniem eiro ‒ 13,3 miljoni tiek novirzīti tieši pedagogu atlīdzībai. 145 mūzikas un mākslas skolās strādā apmēram 4000 pedagogu, no kuriem apmēram divas trešdaļas ir mūziķi.
Saskaņā ar reformu 2010. gadā tika izstrādāta pamata programma 1. līdz 4. klasei, kas nodrošina pamatiemaņu apgūšanu mūzikā. Pēc pārejas perioda tika solīts 2014. gadā izveidot divu līmeņu mūzikas profesionālās ievirzes izglītības programmas: pamata un pilno. Pamata, tā dēvētā “10V”, ir četrgadīga mūzikas programma 667 stundu apjomā. Tas nozīmēja apmaksājamo pedagoģisko likmju skaita uz vienu izglītojamo samazināšanos par 30%, samazinot specialitātes un teorijas stundu apjomu, kā arī izslēdzot vispārējo klavieru mācību priekšmeta un koncertmeistaru stundu apmaksu. Protams, arī krietni mazāku atlīdzību pedagogiem. Taču kā reformas sastāvdaļa radītā pamata programma jau 2011. gadā tika atzīta par “krīzes pārvarēšanas instrumentu”, kam sekoja valsts palīgā sauciens pašvaldībām: lūdzam novadu pašvaldības atbalstīt iespēju mūzikas skolas audzēkņiem segt vispārējo klavieru un koncertmeistaru stundu izmaksas arī jaunākajās klasēs.
“Šo apcirpto, krietni lētāko pamatprogrammu īstenoja, ja nemaldos, tikai kādās četrās piecās skolās visnabadzīgākajās pašvaldībās,” saka A. Broks. “Tāpēc arī uzskatu, ka reforma ir izgāzusies pat nesākusies. Var būt dažādi modeļi, taču nedrīkstam nolaisties līdz interešu pulciņam, līdz ārzemju kultūras skolai, kur mācās no 6 līdz 80 gadiem. Mūzikas skolā ir jāiemāca spēlēt instrumentu!” Savukārt Jolanta Klišāne min pavisam citus skaitļus – patlaban pēc apcirptās “10V” programmas mācās 500 bērni 31 skolā. Bet rezultāts redzams – vispārējo klavieru un koncertmeistara stundu trūkuma dēļ, piemēram, starptautiskā konkursa “Jaunais virtuozs” Latvijas dalībnieku skaits pēdējos trīs gados ir samazinājies no 30 skolām 2009. gadā uz četrām skolām 2011. gadā.
Cīņa par pedagogu algu
Šobrīd vairākums nozares speciālistu izšķīrušies par mācību plānu, kas stājies spēkā kopš 2013. gada septembra – no 5. līdz 8. klasei visi mācās pēc tā dēvētās samazinātās “20V” programmas, kas tomēr ir krietni ietilpīgāka nekā apcirptā programma pamatklasēs.
Pedagogi secinājuši, ka teorijas iepriekš bijis par daudz, bet kolektīvas muzicēšanas par maz. Tāpēc samazinātajā programmā atstātas divas 40 minūšu ilgas specialitātes stundas nedēļā instrumenta apguvei, trīs teorijas stundas un no iepriekš teorijai atvēlētā laika pāri palikušais novirzīts praksei – ansambļiem un orķestriem. Jo, kā saka J. Klišāne, tieši tādēļ jau bērns mācās spēlēt, īpaši, ja runa par metālpūšamiem instrumentiem. Piemēram, Balvu mūzikas skolas direktors retoriski apvaicājies – cik interesanti var būt divus gadus pūst tubu uz dīvāna?
Diemžēl arī jaunajai, samazinātajai “20V” programmai valsts finansējums sedz tikai daļu no vajadzībām. Kā saka J. Klišāne, cīnīsimies, iesim uz Ministru kabinetu, lai piešķir tik daudz naudas mērķdotācijā, lai varētu samaksāt algas licencētās programmas apjomā. Šobrīd valsts apmaksā tikai 78% no mūzikā nepieciešamā. Pārējo pieliek pašvaldības, no kuru pleciem valsts šo slogu gribētu noņemt. Turklāt, kā piebilst A. Broks, pedagogi par to pašu atlīdzību spiesti strādāt intensīvāk. Bet kurā radošā nozarē ir citādi?
Uz pašvaldību pleciem
Pirms krīzes no pašvaldībām mūzikas un mākslas skolu pedagogu atlīdzībai netika ņemts ne santīma. Taču jau reformas sākumā līdzās pašreizējam līdzfinansējumam to pleciem tika uzkrautas administrācijas (direktora, mācību daļas vadītāja un bibliotekāra) atalgojums. Savukārt kopš 2012. gada valsts finansē pedagogu atlīdzību ne vien pašvaldību, bet arī privātajām skolām.
Pašvaldību dibināto izglītības iestāžu skaits kopš krīzes kopumā nav strauji mainījies. Vairākas skolas gan apvienojušās. Jaunie novadi meklējuši iespējas piedāvāt profesionālās ievirzes izglītību un dibinājuši jaunas skolas (Mērsrags, Grobiņa, Ikšķile) vai atvēruši profesionālās ievirzes programmas vispārizglītojošās skolās (Berģi, Garkalne, Ineši, Pilsrundāle). Ir tendence palielināties to skolu skaitam, kas piedāvā mūzikas un mākslas programmas “zem viena jumta”. Priecē, ka palielinājies audzēkņu skaits. Nav mazinājies arī mūzikas vidusskolās iestājušos skaits – kā 2008. gadā, tā 2014. – 10 līdz 12%.
Vai esam nonākuši pie beidzamā labākā un galējā modeļa? Kā teic U. Lielpēters – nē. Turpinoties ekonomikas atveseļošanai, atsākts domāt par lielākas daudzveidības un kvalitātes nodrošināšanu. Dārgās un profesionāli padziļinātās programmas nebūt nav vajadzīgas pilnīgi visiem audzēkņiem. Taču vērts padomāt, kā vienai daļai nodrošināt padziļinātas programmas apguvi. Tāpēc tiek sagatavoti (atkal!) priekšlikumi par nepieciešamām izmaiņām mācību plānos. Protams, aiz rūpēm par padziļinātām programmām redzama mūzikas skolu pedagogu cīņa par pirmskrīzes laikam vismaz tuvāku atalgojumu. Bet jautājums, vai vajag tik daudz profesionālu mūziķu, kādus esam spējīgi sagatavot? Kamēr nav pievilcīgas radošas vides un konkurētspējīga atalgojuma, par savu naudu skolojam mūziķus ārzemēm. Taču neceļas roka rakstīt, ka pedagogu ir par daudz. Arī pedagogi ir to vidū, kuri pamet Latviju un dodas darba meklējumos uz ārzemēm.
J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (544 audzēkņi)
9 profesionālās mūzikas vidusskolas (3053 audzēkņi – 604 vidējās izglītības programmās, 2449 – profesionālās ievirzes izglītības programmās
145 mūzikas un mākslas skolas* (23 689 audzēkņu, ~4000 pedagogu
* 2013./2014. mācību gadā
Viedokļi
Kā vērtējat mūzikas un mākslas skolu situāciju pēc reformas?
Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters: “Neraugoties uz finansējuma sarukumu krīzes sākumā, pieaudzis audzēkņu skaits. Tas bija iespējams, padarot mūzikas un mākslas izglītību atvērtāku. Veicot dažādus optimizācijas pasākumus, samazinātas izmaksas viena audzēkņa izglītošanai. Taču reformu procesā kaut kas arī zaudēts. Lai arī spējam izglītot vairāk audzēkņu, vienlaikus grūtāk nodrošināt profesionālo kvalitāti, izcilību.”
Bolderājas bērnu mūzikas un mākslas skolas skolotājs, komponists Jēkabs Nīmanis: “Tā dēvētās reformas mērķis un arguments bija ekonomēšana. Bet, ja grib ekonomēt uz izglītības rēķina, rezultāts vienmēr būs tās līmeņa pazemināšanās. Rezultāti parādās apmēram pēc desmit gadiem. Pie reformām vajadzētu ļaut ķerties tiem, kas ne vienu vien gadu ir praktiski strādājuši mūzikas skolā. Citādi sajūta, ka dažiem lēmumu pieņēmējiem nav bijis nekāda sakara ar praksi, bet rīkojušies no ideālas varbūtības aprēķiniem.”
Trompetes skolotājs Kandavā Gints Birkenšteins: “Protams, Amerikā mazā, Kandavai līdzīgā pilsētiņā nemaz nebūtu iedomājams kas tāds kā valsts un pašvaldības uzturēta bērnu mūzikas skola. Šajā ziņā esam ļoti privileģēti. Lai citur mācās no mums! Krīzes laikā es arī tiku pamēģinājis klasē strādāt vienlaikus ar diviem trompetistiem. Bērns 40 minūtes bez pārtraukuma trompeti nemaz nevar pūst.”
Klavieru skolotāja Kandavā Gunta Roze: “Bērniem mazliet zudusi motivācija mācīties spēlēt klavieres. Ir vecāki, kuri vienlaikus sūta gan mākslas skolā, gan mūzikas skolā un cenšas visu apvienot. Bet galu galā tomēr par kaut ko jāizšķiras. Lielākā problēma, ka bērniem mājās nav instrumenta, uz kā vingrināties. Man ir jauka audzēkne Laura Besere no Zantes pamatskolas, kura stāsta, ka klavieres sākusi spēlēt tādēļ, ka mājās bijušas mammas vecmāmiņas dāvinātās klavieres.”
Kandavas Kārļa Mīlenbaha 9. klases audzēkne Sabīne Dārta Strazdiņa: “Vijoli un klavieres spēlēju jau astoņus gadus. Mans mērķis ir Ventspils mūzikas vidusskola. Vilina dziedāšana, gribu piedalīties šovos. Arī tagad skolā dziedu popgrupā “Taustiņi”.”
Novada reportāža
Kandavā “sarkanās līnijas” nevelk
“Pirmajā mirklī pēc cirpiena arī mēs strādājām tikai pēc samazinātās, taupīgās programmas,” saka Kandavas mūzikas un mākslas skolas (apvienošana notika 2012. gadā) direktore Maruta Balode. “Tad pamazām ar pašvaldības atbalstu radām iespēju vismaz vecākajām, 3. un 4. klasei, ieviest pilno programmu. Šogad esam nonākuši līdz tādam līmenim, ka saīsināto, taupīgo programmu piedāvājam tikai 1. klasītei.”
Marutai Balodei šajā lauku skoliņā rit 34. darba gads. Direktores amatā viņa ir kopš 1995. gada. 2009. gadā skolu beidza 90 audzēkņi, 2013. gadā – 110. Direktore neslēpj, ka 8. klasē diplomu saņem tikai puse no mācības iesākušajiem. Toties mūzikas vidusskolās iestājas 18% beidzēju, kas ir krietni vairāk nekā vidēji valstī. Vienu brīdi skolā tikt gribētāju bijis pat vairāk nekā iespēju, taču “sarkanā līnija” nav novilkta, un tas izdevies ar pašvaldības atbalstu. Nākuši klāt arī skolotāji. Patlaban bērnus māca 11 pedagogi – par trim vairāk nekā pirms dažiem gadiem. Kandavā lepojas ar pedagogiem, kas izauguši no kādreizējo audzēkņu vidus. Kandavas mūzikas skolas absolvente ir akordeona skolotāja Daiga Zariņa, jau 30 gadus pedagoģe. Tikpat ilgi še strādā arī trompetes pasniedzējs Gints Birkenšteins, arī bijušais absolvents. Tagad par kolēģi kļuvusi arī viņa meita, saksofona skolotāja Līva Birkenšteina, kura mazotnē ņemta līdzi tētim uz darbu. Kopš 1973. gada klavieres māca Gunta Roze, kurai prieks par audzēkni Zintu Ošenbergu, tagad Sabiles mūzikas skolas direktori.
Par 21 stundu nedēļā pedagogi saņem 280 latus mēnesī. Direktore teic, ka skola noturējusies, pateicoties pedagogu izpratnei un pašvaldības atbalstam. Vecāku līdzfinansējums ir tikai seši lati mēnesī, taču to neizmanto skolotāju atlīdzībai, bet gan instrumentārija atjaunošanai un citām vajadzībām. Krīzes laikā vecāki pat brīnījušies: jāmaksā tik vien? Ja ģimene uz skolu sūta divus bērnus, tad otram ir atlaide. Par diviem latiem mēnesī var iznomāt arī instrumentu, jo daudziem bērniem mājās nav uz kā vingrināties. Vecāku līdzfinansējums gan attiecas tikai uz Kandavas bērniem, jo novadniekiem no Zantes, Vānes, Matkules un Pūres – viņu ir apmēram 60% no visiem audzēkņiem – ir jāmaksā par pašvaldības gādāto autobusu, kas bērnus ved uz mūzikas skolu.
Skolā māca klavieru, akordeona, vijoles, flautas, saksofona, trompetes spēli. Te īpaši lepojas ar dažādiem ansambļiem. Kandava slavena ar akordeonistiem, un te lielākie nopelni nevis pasaulē pazīstamajai Ksenijai Sidorovai, bet tradicionālajam Limbažu starptautiskajam akordeonistu konkursam. Slavenāko kandavnieku vidū Liene Dravniece, Māris Rēdmanis, Aiga Rēdmane, Betija Čākure. Latvijā slavenā airēšanas čempione Elza Gulbe, kura skolas laikā bijusi “čempione akordeona spēlē”, teic, ka mūzikas skola iemācījusi koncentrēšanos un disciplīnu. Savulaik te akordeonu spēlējis arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš, kurš savai skolai uzdāvinājis “Weltmeister” firmas akordeonu. 1954. gadā dibinātajai skolai tieši jauni instrumenti ir visjūtamākā vajadzība.
Viens no pedagogu vidē visvairāk apšaubītajiem ierosinājumiem, kas reformas gaitā izskanēja pieejamības vārdā, ir ieteikums individuālajā instrumenta stundā vienā telpā vienam skolotājam strādāt ar vairākiem audzēkņiem. Kā teic akordeona skolotāja Daiga Zariņa, kura vada orķestri ar 13 bērniem, tas ir visai grūti: “Uzreiz no 2. klases ielikt bērnu orķestrī ir galīgi aplam, jo viņš vēl nav apguvis savu instrumentu un traucē citiem. Turklāt bērni atnāk dažādos vecumos un ar dažādām prasmēm.” Par to pārliecinājusies arī Maruta Balode: “Vienu laiku mēģināju divām meitenēm vienā klasē vienlaikus mācīt klavieres. Viņas pat sadraudzējās, viena otru slavēja un kritizēja. Interesanti, bet profesionāli instrumentu apgūt šādi nevar. Direktorei bijusi iespēja pabūt Somijā, vienā no tā dēvētajām Eiropas kultūras skolām, kur vienlaikus māca gan mūziku, gan mākslu, un viens pedagogs strādā ar vairākiem audzēkņiem vienlaikus. Taču tur nav varēts nosaukt nevienu valstī pazīstamu mūziķi, skolas absolventu.
Direktore nenoliedz, ka tā dēvētajā Dāldera reformā bijis arī racionāls kodols. Ja reiz mūzikas un mākslas skolai ir divi mērķi – skolot radošu personību un gatavot nākamos mūziķus –, vai sava loģika nav arī piedāvājumam izstrādāt divas atšķirīgas programmas? Marutas Balodes personiskais viedoklis ir šāds: “Loģiski būtu divi varianti. Pirmais – pirmajās klasēs visiem dot pilno programmu un tad pēc talanta attīstības bērns varēs izvēlēties, vai apgūt pilno programmu arī no 5. līdz 8. klasei ar mērķi virzīties uz mūzikas vidusskolu vai arī pāriet uz pamata programmu savam vaļaspriekam. Un otrs variants ir izstrādāt divas programmas – pilno un pamata –, kuras abas mācītu no 1. līdz 8. klasei.”
