Egils Līcītis: No “viss ir slikti” uz “viss būs labi” politiku 0
Vēlētāju testēšanai partijas izlikušas ministru amatu kandidātus. Varbūt nominēto kandidātu vidū nav tāda lieluma spīdekļu kā, teiksim, nacionālais lepnums Kronvaldu Atis, izveicīgais valsts darbinieks Alfrēds Vico-Bērziņš vai morālā un intelektuālā autoritāte Zigfrīds Anna Meierovics, taču pieteikto pulkā ir vērtību cilvēki, vispāratzīti speciālisti, uz partiju rezervistu soliņiem sameklēti zelta gabaliņi, kuri ar zināšanām, paveiktiem darbiem un nopelniem cienīgi saņemt vēlētāju pilnvarojumu augstiem atbildīgiem amatiem.
Dizainējot valdību, jānovelk nesaraujamas mērauklas, lai krēslos neiesēdinātu kuriozas personas, Briseles sulaiņus, Maskavas pakalpiņus vai ietekmīgu naudasmaisu ielikteņus. Ministrs nedrīkst būt mazdūšīgs latvietis un trīcēt kā apšu lapa. Lai viņš nedzer neko stiprāku par bumbieru limonādi, iesala dzērienu un kumelīšu tēju.
Priekšroka dodama cilvēkiem ar dzīves praktisko un politisko pieredzi, ar plašu garīgo apvārsni, nevis zaļūksniem pirmziemniekiem, kuriem nav it nekādas saprašanas uzticētajā pārvaldes jomā un kuri nav spēruši kāju ārā no dzimtās partijas ofisa. Diez vai ministra postenī jānonāk tādu partiju pārstāvjiem, kuru vidējais atbalstītājs ir 12 – 14 gadu vecs nosmulējies pusaudzis, un pārējie piekritēji mūžā izlasījuši divas trīs grāmatas, un, ticiet man, nevienu no tām nav sarakstījis Gēte. Gala iznākumā, lietpratīgi sastiķētai valdībai iznākot publikas priekšā, iedzīvotāju masām jārodas priekšstatam, ka valsts nodota drošās rokās, jaunieceltā Ministru kabineta vadībā notiks pāreja no “viss ir slikti” uz “viss būs labi” politiku.
Protams, tikuši Saeimā, politiķi tūliņ steigsies jautāt tautas domas, lai vēlētājiem nebūtu cemme un nerastos iespaids, ka deputātiem tautvaldība ir pie lampiņas. Pirms dalīt krēslus jaunajā valdībā, jāsver Māra Kučinska kabinetā sastrādātais, un jau ir skaidrs, ka atsevišķi panākumiem bagāti nozares vadītāji ir atstājami amatvietā, viņiem nav jāsvilpj stopsignāls.
Produktīvi darbojies Kārlis Šadurskis izglītības druvā, Edgars Rinkēvičs bijis gandrīz perfekts ārlietās un vienmēr no ārzemēm man atvedis labas paciņas. Arī Māris no Strenčiem pratis izvadīt savu laivu caur visai sabangotiem ūdeņiem, bet par viņa palikšanu valdības galvas statusā izteiksies nobalsojušie – kā saliksies punkti un kā sakritīs kārtis vēlēšanās.
Ne visos novados darbs sekmējies – ir ministri, kuri pārlieku izolējušies no resoriskām vajadzībām, nav tvēruši “laukumu”, kamdēļ demisija būtu gluži loģiska. Atjaunināt kabinetu ir normāli, kā veco mežu izretināt no kaltušiem kokiem vai savu laiku nokalpojušo dzīvojamās istabas garnitūru nomainīt ar mūsdienīgākām IKEA mēbelēm. Brāķētajiem valdības locekļiem nevajadzētu rasties uztraukumiem, nedrošībai par nākotnes perspektīvām, jo promgājēji vispirms tiks devīgi kompensēti un pēc tam varēs aizpildīt skolās vakantās pedagogu vietas vai atrast citu godīgu darbu.
Nu – sāksim dalīt portfeļus, jo koalīciju acīmredzot veidos iepriekšējie spēki plus Jauno konservatīvo partija. Starp piedāvātajiem aizvietotājiem nav mazums kandidātu ar nevainojamu dzīvesstāstu un atbildīgā amata spējām. Kolosāls atradums Aizsardzības ministrijas vadībā ir NA kandidāte Ināra Mūrniece. Saeimas priekšsēdētājai ir augstvērtīgi starptautiskie sakari, iemantota uzticība Zemessardzē un Bruņotajos spēkos, kuri jau rīt pēc Ināras pavēles varētu mainīt iepriekšējo Kara ministrijas vadību.
Otrs vīrs, kas spētu veikt sabiedrībai derīgus pakalpojumus, ir deputāts Šnore ar iekšlietu ministra portfeli. Kaut gan – varbūt pietaupāms vadīt ekonomikas- enerģētikas sektoru un cīņai ar OIK ļaundariem. Lūk, ko 1986. gadā “Literatūrā un Mākslā” rakstīja 6. klases skolēns, dzimtenes patriots, pret Daugavpils HES celšanu Edvīns Šnore: “Es labāk netērētu elektrību un neskatītos televizoru nekā pēc tam rūgti nožēlotu.”
Titānisks darbs būs jāgulda pārmaiņās Tieslietu ministrijā – vai derēs profesors Ringolds Balodis, “Vienotības” izcilība Lībiņa-Egnere vai Juta ar šaujamo – jāizlozē. Pārējos cilvēkresursus varētu arī saglabāt, ja vien tautai liksies, ka politiskajā pārvaldē tiek sapratīgi menedžeri, stratēģi, vizionāri un darītāji.
