Daļa ražas sapūst uz lauka! Zemnieki ceļ trauksmi – trūkst darba roku 0
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada martā pēc Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) ierosmes aptaujātie lauksaimnieki atbildējuši, ka visvairāk trūkst lauksaimniecības tehnikas vadītāju un roku darba strādnieku, sevišķi, piemēram, augļkopības nozarē, kurā ražas novākšanu nav un nekad nebūs iespējams pilnīgi mehanizēt. Arvien lielāku darba roku trūkumu nozarē izjūt arī stādījumu kopšanas, ravēšanas un stādīšanas darbos.
Daļa ražas sapūst uz lauka
Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja, SIA “Arosa R” vadītāja Māra Rudzāte atklāj, ka strādnieku trūkuma dēļ ik gadu daļa ražas paliek nenovākta un sapūst uz lauka, radot saimniecībām zaudējumus. Sevišķi lielajās saimniecībās, kurās augļukoku un ogulāju stādījumi ir lielās platībās un kuras izaudzēto ražu piegādā lielveikaliem. Pērn darba roku trūkuma dēļ saimniecībās palika nenovākti 10–40% ražas.
Piemēram, kādā saimniecībā dārzos palika nenovāktas 35 tonnas ābolu un 15 tonnas smiltsērkšķu, savukārt citā – 11 tonnas zemeņu. Darba roku trūkuma dēļ vairākas saimniecības pat bijušas spiestas samazināt stādījumu platības. Māra Rudzāte paredz, ka, neko nemainot, Latvijā arvien mazāk būs pašu audzēto zemeņu, aveņu, ķiršu, plūmju un melleņu.
Aptaujātie lauksaimnieki apliecinājuši, ka nepieciešamo sezonas laukstrādnieku skaits saimniecībās pat ir būtiski lielāks, nekā vajadzība pēc pilna vai nepilna laika nodarbinātajiem. Aptaujas dati rāda, ka sezonas laukstrādnieki bijuši vajadzīgi pusei aptaujāto.
Agroresursu un ekonomikas institūta ekonomiste, Latvijas Zemnieku federācijas valdes locekle Agnese Hauka saka, ka sezonas laukstrādnieku visvairāk trūkst laukkopības un augļkopības nozarēs. Piemēram, augļkopības nozarē sezonas laikā vienā saimniecībā nepieciešami pat 100–150 laukstrādnieki.
Pārāk mazas algas?
Jautāti, kādu atalgojumu saimniecību īpašnieki varētu maksāt nodarbinātajiem par pilnu darba slodzi, gandrīz puse (47%) aptaujāto atbildējuši, ka “uz papīra” tie varētu būt no 500 līdz 1000 eiro mēnesī. Aptuveni piektdaļa (22%) aptaujāto atbildējuši, ka spētu maksāt valstī noteikto minimālo atalgojumu (500 eiro mēnesī). Un tikai saimniecības ar gada apgrozījumu virs 15 000 eiro varētu maksāt 1000 līdz 1500 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, kas jau līdzinās tautsaimniecības vidējā atalgojuma apmēram. Savukārt bezdarbnieki atzīst, ka nestrādās, ja “uz rokas” nesaņems vismaz 1000 eiro mēnesī…
Aptaujāto lauksaimnieku vairākums (68%) atzīst, ka daļa darba spējīgo iedzīvotāju pat negrib strādāt. Attur gan garākas darba stundas sējas un ražas novākšanas laikā, gan darbs brīvdienās.
Labāk dzīvot no pabalstiem, nevis strādāt
Limbažu novada Viļķenes pagasta zemnieku saimniecības īpašnieks un upeņu audzētājs Andris Krogzems spriež, ka bezdarbnieku “biznesa plāns” nereti balstās uz dāsni maksātajiem valsts pabalstiem, ar kuriem var dzīvot pat labāk nekā ar algu, ko piedāvā par dažkārt ļoti smagu darbu laukos.
Aptuveni puse aptaujāto tāpat atzinuši, ka nevar konkurēt ar atalgojumu, kādu pašlaik saņem citās tautsaimniecības nozarēs strādājošie. Vēlēšanās strādāt laukos dažiem ātri vien izplēn, sastopoties ar ne pārāk pievilcīgiem darba apstākļiem. Citus biedē dzīvesvietas attālums līdz saimniecībai.
Jāsāk ar nodokļiem
Uz jautājumu, kā atrisināt briestošo nodarbinātības problēmu laukos, lauksaimnieki atbild, ka būtu jāsāk ar grozījumiem nodokļu politikā – lai viņi spētu konkurēt ar valsts garantēto sociālo atbalstu bezdarbniekiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Tāpēc uz bezdarbniekiem un trūcīgajiem, kuriem valsts maksā labus pabalstus un kuriem laukos varētu piedāvāt darbu, pašlaik nevarot cerēt. Māra Rudzāte atklāj, ka viņas saimniecībā no 113 sezonas laukstrādniekiem, tikai pieci bijuši bezdarbnieki, tostarp tikai ar vienu noslēgts darba līgums uz pastāvīgu darbu. Pārsvarā ogu un augļu vākšanā piedalās skolēni un atvaļinājumā esošie cilvēki.
Skolu jaunatnei augstas prasības
Pēc aptaujāto lauksaimnieku domām, bieži nevarot paļauties arī uz skolu jaunatni vasaras brīvlaikā ar valsts līdzfinansējumu darba vietām. Tā vietā, lai strādātu, jaunatne rūpīgi seko līguma punktiem un, vecāku iedrošināti, pieprasa visu, kas viņiem pienākas. Darba devējiem nav izdevīgi skolu jaunatnes nodarbināšanas noteikumi. Piemēram, skolēnam jāmaksā par darbu pēc stundas likmes, nevis par reāli padarīto pēc gabaldarba likmes.
Lai veicinātu ilgstošo bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, viņuprāt, būtu vajadzīgi politiski lēmumi. Savukārt skolēnu nodarbinātības atļauto vecumu varētu samazināt līdz 12, nevis atļaut no 15 gadiem, kā tas noteikts pašlaik.
Bēgļi un viesstrādnieki neglābs
Vairāk nekā puse lauksaimnieku šaubās, vai roku darba trūkumu laukos varētu mazināt arī Ukrainas bēgļi, kuru nodarbinātībai valsts ieviesusi atvieglotus noteikumus (nav jāprot valsts valoda, nav jānodrošina darba samaksa, kas nav mazāka par vidējo bruto darba samaksu Latvijā iepriekšējā gadā u. c.). Ukraiņu bēgļu pulkā lielākā daļa ir pilsētnieki, sievietes ar maziem bērniem, kuras pašlaik izmitinātas galvenokārt Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē.
Māra Rudzāte šaubās, vai darba roku trūkumu sējas un ražas sezonās varētu mazināt arī viesstrādnieki, kuru nolīgšana mūsu lauksaimniekiem mēdz būt pārāk sarežģīta un birokrātiska. Vakances pieteikšana Nodarbinātības valsts aģentūrā, prasība atalgojumam vismaz 930 eiro mēnesī neatkarīgi no padarītā darba, vēl 70 eiro par viesstrādnieku uzaicināšanu, kuriem bieži vien mūsu vēstniecības atsaka darba vīzu mītnes zemēs, vienlaikus uzaicinājuma summu nekompensējot pat daļēji. Viesstrādniekiem jāsagādā dzīves vieta, nedrīkst prasīt lielu samaksu par dzīvošanu. Viesstrādniekam sasirgstot, jānodrošina ārsta pakalpojumi, jāgarantē atgriešanas mītnes zemē.
