Daļa no vēstures Ullas fon Brandenburgas izstādē 0
Laikmetīgajā mākslas centrā “kim?” līdz 7. jūnijam skatāma Ullas fon Brandenburgas personālizstāde “Kalns, grimsti! Ieleja, celies!”. Izstādes centrālais darbs ir šā gada martā Rīgā tapušās filmas performances dažādi objekti, tekstilijas un koka instalācijas, kas apdzīvo “kim?” izstāžu zāles abus stāvus.
Ullas fon Brandenburgas izstādes “Kalns, grimsti! Ieleja, celies!” centrā ir ideja par sensimoniešu komūnu – 19. gadsimta sākuma franču politisko un sociālo kustību, kas balstījās utopiskā sociālista, socioloģijas tēva un “trakā pareģa” Kloda Anrī de Ruvruā (jeb Sensimona, 1760 – 1825) idejās. Piedaloties Jaunā Rīgas teātra aktieriem Maijai Apinei, Jevgēnijam Isajevam, Andrim Keišam, Varim Piņķim, Edgaram Samītim, Latvijas Bankas korim un diriģentiem, zviedru komponistam Joakimam Saksenbornam, Rīgā tapusi filma performance.
“Šī ir mākslinieces otrā performance uzvedums, kas seko sensimoniešu ideoloģijai par zinātnes un ražošanas garā balstītu nākotnes sabiedrību, kurā katrs indivīds radīs piepildījumu sava produktivitātes potenciāla realizēšanā tehnokrātu pārraudzītā hierarhiskā sabiedrībā. 70 minūšu garā performance “Sensimonieši” (“Les Saint-Simoniens”) pirmo reizi tika izrādīta “Kaaitheater” teātrī Briselē 18. un 19. martā performanču festivāla “Performatik 2015″ programmas ietvaros,” atklāj izstādes kuratore Zane Onckule.
“Izstāde Rīgā uzburs atmiņas un iedzīvinās šo vienu no pirmajām “dzīvā sociālisma” platformām, kuras ideju atbalstītāju un sekotāju vidū ir ievērojami domātāji un sociālie teorētiķi Ogists Konts, Heinrihs Heine, Tomass Kārlails, Kārlis Markss, Džons Stjuarts Mills un citi,” saka Zane. Māksliniecei Ullai fon Brandenburgai patīk lietas uzlūkot no vēsturiskās pozīcijas. “Es esmu daļa no vēstures, un neskaitāmi tās paragrāfi ir manī. Es sevi neizgudroju – mani ir veidojusi vēsture. Es arī nepretendēju, ka pati varētu izgudrot ko jaunu. Turklāt es esmu ieinteresēta pārlaicīgās lietās. Es mēģinu radīt darbus, kas nav piesaistīti konkrētam laikam, – tie var būt 60. gadi, tas var būt tagad, tas varbūt nākotnē,” nosaka māksliniece.
Pati māksliniece par Rīgā tapušo darba ideju teic: “Šā darba temats ir sensimoniešu komūna, ideālistiska reliģiska un politiska grupa Francijā ap 1830. gadu, kura aizstāvēja sociālas un avangardiskas idejas. Mēs pētām viņu ceremonijas, ģērbšanās etiķetes un dažādus simbolus, performancē iekļauta šo īpašo procesiju rekonstrukcija, vairāk abstrakta un distancēta. Manās filmās vietām ir ļoti liela nozīme, un es parasti cenšos parādīt, cik porainas ir robežas starp ārpusi un iekšpusi. Man ir liela cieņa un interese par Jauno Rīgas teātri un tā aktieru kolektīvu, un man tiešām prieks, ka bija iespējams filmēt teātrī – tā dažādās telpās un uz teātra skatuves, idejiski un burtiskā nozīmē pārnesot ideju par utopisku sabiedrību uz jaunas skatuves.” Performance kopā pulcē piecus Jaunā Rīgas teātra aktierus un Latvijas Bankas kori, kas izpilda īpaši šim projektam komponētās zviedru komponista Joakima Saksenborna akustiskās kompozīcijas. Tāpat filmā var dzirdēt dziedošus aktierus – Maiju Apini un Andri Keišu.
Jaunā Rīgas teātra aktrise Maija Apine, atceroties filmēšanas laiku, atklāj: “Performances ideja par sensimoniešu kopienu man šķita ļoti iedvesmojoša. Es augstu vērtēju gan pašu faktu, ka tiek aplūkota šī tēma, gan to, ka varu piedalīties šajā procesā un gūt jaunu, interesantu pieredzi. Ullas fon Brandenburgas filmās performancēs aktieri vai lomas, kuras tie tēlo, nereti eksistē kā marionetes, viņu uzvedība ir apzināti konstruēta un mehāniska Robēra Bresona stilā. Savukārt šoreiz vēsturiskā tēma par sensimoniešu kopienu, kuri savu dzīvi vadīja kā svētu rituālu ar dažādām darbībām un dziedājumiem, pieļāva daudz personiskāku attieksmi un lomu risinājumu.” Maija mazliet atklāj arī pašas atveidoto varoni. “Mana loma sākas kā “vīrietis”, kurš reprezentē vienu no pieciem sensimoniešiem, bet vēlāk, kad pasaule ir gatava to pieņemt, viņš pārtop sievietē, “sievietē – mesijā”, ko visi ir gaidījuši. Varbūt tā ir fantāzija, sapņu tēls,” jautā Maija pati sen un katram no mums.
Zviedru komponista Joakima Saksenborna darbs pie šā projekta sākās tad, kad noklausījās skaņas failu ar māksliniece tekstiem. “Sensimonisma struktūrā tekstiem un vārdiem bija liela nozīme, tāpēc Ullas fon Brandenburgas radītajā tekstā izmantoti teikumi un fragmenti no kopienas vokālajiem rituāliem, kuros tika apdziedāta sieviešu emancipācija un visu verdzības formu atcelšana. Rezultātā tapušas minimālistiskas kompozīcijas, kuru uzdevums ir izteikt un uzturēt noteiktu muzikālās spriedzes līmeni, kas pāriet no vairāk optimistiskiem momentiem uz minorīgākām tonalitātēm tikai dažu nošu ietvaros,” atklāj komponists.
