Kā tautieši ārvalstīs svinēs 4. maija svētkus? “LA” aptauja 1
Anda Vārna Ālborgā, Dānijā: “Šī diena manā ģimenē vienmēr turēta godā. Ja ne lielas svinības ar grezni klātiem galdiem, tad ģimenes sanākšana un kopīgu darbu veikšana ir daļa no tradīcijām. Dzīvojot ārzemēs, tas ne vienmēr izdodas, taču tas nenozīmē, ka tiek aizmirsts par valsts svētkiem. Arī šogad 4. maiju pavadīšu sarunās ar ģimeni, apspriežot paveikto un kaļot kopīgus nākotnes plānus. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena ir daļa no mūsu vēstures – tātad daļa no mums. Baltā galdauta svētki ir izcila ideja – manuprāt, valsts mēroga svētkos galvenais ir justies vienotiem, dalīties atmiņās un vairot prieku.”
Santa Kazakeviča Oslo, Norvēģijā: “Norvēģijā ar ģimeni dzīvojam jau piecus gadus un pieņemam šīs valsts tradīcijas. 4. maijs nav mums aktuāla diena. Lielākoties svinam Līgo – gan braucam uz Latviju pie radiem, gan sapulcējamies latviešu bariņā Oslo, kur cepam šašlikus, ēdam sieru, dejojam un dziedam Jāņu dziesmas.”
Kristiāna Arāja Parīzē, Francijā: “Nenoliedzami 4. maijs ir viena no zīmīgākajām dienām Latvijas vēsturē. To nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, par to ir jāstāsta jaunajai paaudzei, lai arī viņos rastos patriotisma dzirksts. 1991. gadā vēl biju pārāk maza, taču pēcāk ģimene stāstīja, ka šajā dienā ļaužu pūļi ar nepacietību gaidīja atbildi – visu ausis esot bijušas kā pielīmētas radio aparātiem, kad atskaņota tiešraide no Saeimas nama. Kad tika paziņots par deklarācijas pieņemšanu, visa Latvija līksmoja. Šajā dienā noteikti sarūpēšu svētku pusdienas vai vakariņas, kam sekos āra aktivitātes.”
Iveta Klavdeva Pēterhēdā, Skotijā: “Baltā galdauta svētku ideja ir skaista, taču to vieglāk īstenot Latvijā. Agrāk mūsu pilsētiņā bija kultūras organizācija, kas, lai gan darbojās tikai sestdienās, tomēr uzturēja latvisko garu. Kopīgi svinējām Jāņus, 18. novembrī braucām uz Latvijas vēstniecību Edinburgā. Diemžēl tagad tā vairs nepastāv.”
Valdis Mucenieks Londonā, Lielbritānijā: “Tolaik – 90. gadu sākumā – šī diena nelikās tik nozīmīga kā, piemēram, barikāžu laiks vai 1991. gada 21. augusts. Taču tagad, atskatoties uz 4. maiju pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, saprotu, ka šī diena bija izšķiroša, virzot Latviju tuvāk neatkarības atgūšanai. Prieks, ka arī mani bērni, lai gan nedzīvo Latvijā, tomēr labprāt apgūst mūsu valsts vēsturi. Katru gadu 4. maijā vairākas ģimenes sapulcējamies pie vakariņu galda – dalāmies pārdomās, izbaudām kopā būšanu un iespēju runāt dzimtajā valodā.”
Elīna Meldere Freilasingā, Vācijā: “Ģimenē šo dienu nekad neesam svinējuši. Taču jebkuri svētki ir jauki un, ja vien sapulcējas domubiedri, kāpēc gan nesarīkot kopīgu pasēdēšanu. Gan šeit Freilasingā, gan līdzās esošajā Zalcburgā (Austrijā) pazīstu dažus latviešus, taču neesmu dzirdējusi, ka tuvākajā apkārtnē būtu kāda latviešu kopiena, kas organizētu kultūras pasākumus.”
Ineta Beinaroviča Dublinā, Īrijā: “Atminos, kad bērnībā ar vecākiem izkārām pie mājas Latvijas karogu, ikreiz pārņēma patīkamas emocijas un saviļņojums. Taču ārzemēs vismaz manu tuvāko draugu un paziņu lokā 4. maijā netiek rīkoti nekādi pasākumi. Manuprāt, būtiskāk par svinēšanu ir atcerēties un apzināties šīs dienas nozīmi. Tāpat latviešu ģimenēs, kurās aug bērni, jāstāsta gan par 18. novembri, gan par 4. maiju. Lai arī dzīvoju ārzemēs, ir prieks braukt uz Latviju kā brīvu, neatkarīgu zemi.”
