Daļa no festivāla “Artissimo” maratona 0
Hermaņa Brauna fonda organizētais ceturtais starptautiskais mūzikas festivāls “Artissimo” sācies ar vērienu – svētdien, 5. jūnijā, Dzintaru koncertzālē izskanējuši trīs koncerti.
“Artissimo” maratona pirmajā koncertā uzstājās jaunie mākslinieki, tam sekoja vēl vērienīgāks klasiskās mūzikas priekšnesums un izklaidējošā programma ar viesiem no Francijas “Latin Jazz Band”. Iespaidi pēc abiem vakara pasākumiem ir pretrunīgi – uz festivāla skatuves kāpa interpreti ar godam nopelnītu starptautisku reputāciju un viesmākslinieki, kuru dalības jēga tā arī nekļuva īsti skaidra, un līdzīgu priekšstatu raisīja arī uzstāšanās gaitā spēlētais repertuārs. Jāsecina, ka 2016. gada festivāls “Artissimo” koncentrētā veidā atspoguļo visu Dzintaru koncertzāles šīsvasaras piedāvājumu – tajā būs dzirdama gan Elīna Garanča un Dmitrijs Hvorostovskis, gan Laima Vaikule un viņas domubiedri, gan Mālera un Ravela simfoniskās partitūras, gan arī visdažādākās ievirzes popmūzika – īsiem vārdiem sakot, kvantitāte pārspēj kvalitāti.
Festivāla “Artissimo” pirmā diena daudzus klausītājus pulcēja ar iespēju dzirdēt atzīto vijolnieci Elīnu Bukšu un pasaulslaveno čellistu Mišu Maiski. Taču vēl pirms abu solistu uzstāšanās Dmitrija Ļisa vadītais Festivāla orķestris koncertu ievadīja ar Pētera Čaikovska fantāziju-uvertīru “Romeo un Džuljeta”. Uzreiz jāteic, ka priekšnesumi Dzintaru koncertzālē, tāpat kā, piemēram, Latvijas Nacionālajā operā, reti kad snieguši pilnvērtīgas mākslinieciskas atklāsmes, jo vienmēr jādomā, kā šīs interpretācijas izklausītos normālos akustiskos apstākļos bez dažādas kvalitātes apskaņošanas izraisītām nobīdēm. Tomēr pret Dmitrija Ļisa veidoto Čaikovska kanoniskā opusa lasījumu pāris iebildes, visticamāk, būtu jebkurā gadījumā. Par orķestra un diriģenta kopīgi īstenotās interpretācijas neapšaubāmām vērtībām jāatzīst tīrs, izkopts un kolorīts koka pūšaminstrumentu skanējums, spilgtas krāsas un akcenti metāla pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēlē un loģiski pārdomāta mākslinieciskā dramaturģija, kur netrūka arī emocionāla dzīvīguma. Šajā ziņā nekas nemainījās arī tālākajā koncerta gaitā, tostarp iedvesmojošajā skatījumā uz Nikolaja Rimska-Korsakova simfoniskās svītas “Šeherezade” otrās daļas tēlainajām norisēm, tomēr Čaikovska fantāzijā-uvertīrā stīgu grupa skanēja pārāk blāvi, bet diriģenta pārraudzītajā versijā mūzikas dramatismam un poēzijai pietrūka dziļāka vispārinājuma un izteiksmīguma.
Eduāra Lalo skaņdarbu un to interpretāciju radītās izjūtas definējamas kā pavisam pretējas. Elīnas Bukšas lasījumā Lalo 2. koncertā vijolei ar orķestri jeb “Krievu koncertā” saistīja viss – bagātīgā kantilēna, spožā virtuozitāte, precīzie emocionālo rakursu atveidojumi, pārliecinoša stila izjūta un mērķtiecīgs muzikālās domas izklāsts. Nav šaubu, ka soliste lieliski zināja, kādi mūzikas izteiksmes līdzekļi izmantojami šī opusa pilnvērtīgā atspoguļojumā, un viņa atrada arī pienācīgu orķestra un diriģenta atbalstu. No otras puses, pat tik veiksmīga interpretācija nespēja noslēpt to, ka Eduāra Lalo “Krievu koncerts” ir tipisks piemērs trešās šķiras romantismam – nevienas atmiņā paliekošas intonācijas, neviena individuālāka vaibsta, visam aizritot viegli, gludi un iepriekšparedzami. Pēc atgādinājuma par Rimska-Korsakova svītu “Šeherezade” programmas noslēgumā ar Lalo čella koncertu atkārtojās tas pats, tikai vēl lielākā kāpinājumā. Grūti iedomāties vēl izcilāku čellista priekšnesumu par Mišas Maiska spēli, kuru varētu pārspēt vienīgi viņa skolotāji Mstislavs Rostropovičs un Grigorijs Pjatigorskis un vēl pāris visspožākie meistari – 5. jūnijā dzirdētā interpretācija uzreiz aizrāva ar apbrīnojami skaistu, piepildītu un krāšņu čella tembru, solistam brīvi iejūtoties visplašākajā muzikālo noskaņu diapazonā, kur katrai atskaņojuma niansei bija sava vieta un pamatojums. Dialogā ar prasmīgu diriģentu un orķestra māksliniekiem šim atskaņojumam bija vērtība pati par sevi, kur par būtiskāko jau kļuva nevis interpretu izvēlētais darbs, bet gan tas, kā šī mūzika tiek spēlēta. Jo šajā gadījumā mūzika vienkārši plūda – bez kādiem īpašiem komponista dotiem pieturas punktiem un radošiem atklājumiem. Protams, tas, ka Elīna Bukša un Miša Maiskis pievērsās mazāk zināmām lappusēm no romantisma laikmeta, nevis simtreiz atspēlētam standartrepertuāram, tikai palielina cieņu pret viņiem – taču tieši tāpat skaidrs, kādēļ Eduāru Lalo mūsdienās aizēnojoši gan Kamils Sen-Sanss un Žils Masnē, gan vesela virkne citu.
“Artissimo” pirmās dienas izskaņa pienāca ar mūziķu apvienību “Latin Jazz Band”, festivāla rīkotājiem solot, ka šis ansamblis “zina pilnīgi visu par salsu, rumbu un flamenko”. Diemžēl realitāte izrādījās stipri šaubīgāka – pēc diviem puslīdz pieklājīgi atskaņotiem džeza standartiem “Latin Jazz Band” strauji migrēja mākslinieciski aizvien nepretenciozāka repertuāra un vienveidīgāka priekšnesuma virzienā. No trim elektriskajām ģitārām un diviem sitaminstrumentu komplektiem (eiropeiskā un afrikāniskā) veidotais kvintets, kura dalībnieki pēc vajadzības laiku pa laikam arī uzdziedāja, uzmanību ar profesionālām prasmēm un aizrautīgumu saistīja tikai epizodiski. Rezultātā Francijas viesmākslinieku uzstāšanās ātri vien nonāca pie dejošanai paredzētas fona mūzikas – un daļa publikas arī dejoja, taču koncertprogrammas kritērijiem “Latin Jazz Band” sniegums nekādi neatbilda. Šoreiz ar to sasaucās arī stipri pieticīgais koncerta apmeklētāju skaits, radot vēl kādu citu secinājumu – varbūt gadījumos, kad runa ir par tīru izklaidi, ārzemju mūziķu vietā izdevīgāk būtu uzaicināt džeza māksliniekus tepat no Latvijas? Katrā ziņā viņu sekmes būtu ne sliktākas.
Noslēgumā vien jāpiebilst, ka festivāla “Artissimo” neakadēmiskās mūzikas sadaļai paredzēts turpinājums ar džeza vokālistu “The Real Group” un “Rajaton” kopīgu uzstāšanos un ievērojamā saksofonista Manu Dibango koncertu, turpretī Dzintaru vēsturiskajā zālē gaidāma Dmitrija Šostakoviča vokālo un instrumentālo kamerdarbu programma. Kā zināms, visur nekad nevar paspēt – taču tajā pašā laikā notiekošajiem Rīgas festivāla pasākumiem un Jaunā Rīgas teātra izrādēm šie koncerti viennozīmīgi ir pienācīga alternatīva.
