Dakter, uztaisiet mums bērnu. Ko jaunās tehnoloģijas maina mūsu domāšanā un iespējās? 0
Veselības ministrija izstrādājusi Mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu 2012. – 2014. gadam, kurā paredzēti pasākumi arī neauglības problēmas risināšanai. Valdība tikko atbalstījusi izmaiņas veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtībā, nosakot, ka no šā gada 1. septembra valsts apmaksās diagnostiku neauglības cēloņu noteikšanai, kā arī mākslīgo apaugļošanu sievietēm līdz 37 gadu vecumam.
Ko jaunās tehnoloģijas maina gan mūsu domāšanā, gan, protams, iespējās?
– Pirmkārt un galvenokārt, tās nošķir seksuālo no reproduktīvās funkcijas, – skaidro Signe Mežinska (attēlā), bioētiķe, Latvijas Universitātes pasniedzēja un pētniece LU Bioloģijas fakultātes Bioētikas un biodrošības centrā.
– Var būt sekss un nenotikt reprodukcija, kā arī otrādi – klīnikā ar ārsta palīdzību var norisināties apaugļošana bez seksuālajām attiecībām.
Reproduktīvā funkcija tādējādi var izstiepties laikā. Proti, lai grūtniecība iestātos klīnikā, sākot no brīža, kad tiek iegūts spermatozoīds un kad tas, izņemts no saldētavas, sastop savu olšūnu un sāk augt bērns, var paiet gadi.
Otrkārt, reproduktīvo tehnoloģiju priekšrocība ir iespēja īstenot konkrētas vēlmes. Ja pirms 100, 150 gadiem pāris vēlējās, lai piedzimst puika, vienīgais, ko viņi varēja darīt – palikt zem gultas cirvi. Tehnoloģijas radījušas vēl nebijušas iespējas – izvēlēties ne tikai dzimumu, bet arī visdažādākās īpašības.
Gadījums ar “Baby M”
1985. gadā amerikāņu pāris Elizabete un Viljams Šterni nolēma, ka vēlas mazuli. Diemžēl Elizabete sirga ar multiplo sklerozi. Viņa bija pediatre, viņš – zinātnieks, tādēļ labi apzinājās, kādu bīstamību šī diagnoze rada pēcnācējam, tādēļ izšķīrās izmantot surogātmātes pakalpojumus. Par surogātmāti piekrita kļūt Mērija Beta Vaitheda, neprecēta jauna dāma, kurai savu bērnu nebija.
– Surogācijas veidi var būt dažādi. Var izmantot topošo vecāku dzimumšūnas, proti, pāris, kas vēlas bērnu, dod savas dzimumšūnas apaugļošanai, bet mazuli iznēsā surogātmāte. Citos gadījumos izmanto donora šūnas un bērns nav radniecīgs ne ar topošajiem vecākiem, ne surogātmāti. Visbeidzot – var izmantot surogātmātes olšūnu, – skaidro bioētiķe. Gadījumā ar “Baby M” ģimene rīkojās tieši šādi – ar Viljama spermu apaugļoja Mērijas olšūnu. Protams, vispirms abas ģimenes noslēdza līgumu. Tajā Mērija pēc dzemdībām atteicās no jebkādām vecāku tiesībām. Vienošanās summa bija 10 000 dolāru.
Mazulis piedzima 1986. gada 18. martā, un Mērija nepiekrita bērnu atdot Šterniem, neņēma naudu un atveda mazuli mājās.
Signe Mežinska: – Tika ierosināta tiesa, bet līdz tai bērns atradās te vienā, te otrā mājā, jo drīz pēc tam, kad Mērija “Baby M” bija atvedusi uz savu dzīvokli, ieradās Šterni un ar policijas palīdzību mazo atguva, pēc tam Mērija izdarīja atbildes gājienu, zīdainīti nolaupot un aizbēgot. Beidzot tiesa anulēja surogācijas līgumu, pamatojoties uz to, ka bērns nevar būt līguma priekšmets, jo tā ir bērnu tirdzniecība. Tiesa arī anulēja Elizabetes Šternas adopciju uz “Baby M”, taču atzina Viljamu par mazuļa tēvu. Galu galā bērns palika Šternu ģimenē. Surogātmātei Mērijai piešķīra apmeklējuma tiesības.
Vai Latvijā surogācija ir legāla?
Šķiet, ka tās te nav vispār, uzskata bioētiķe, jo likumdošanas aktos surogācija nav minēta. 2007. gadā Saeimā norisinājās debates, kurās mēģināja juridiski atrisināt šo problēmu. Tās aprāvās strupceļā, jo, lai paziņotu, ka surogācija ir legāla, nāktos atzīt, ka tā eksistē. Juridiski Latvijā bērns ir tās mātes bērns, kam viņš piedzimst. Pat ja tas ģenētiski nav viņas. Kritērijs ir fiziskā iznēsāšana un dzemdību fakts. Vai mūsu valstī surogācija notiek? – Sadarbojoties bioētikas jomā ar reproduktīvajām klīnikām, varu atbildēt – jā, notiek, kaut arī reti, – pārliecināta S. Mežinska.
Daudziem ginekologiem, risinot neauglības problēmas, nākas saskarties ar ētiskas dabas jautājumiem. Ginekoloģe Vēsma Kažociņa (attēlā): – Nupat runāju ar pacienti, kurai pēc spontāna aborta 20. grūtniecības nedēļā ir amputēta dzemde. Taču olnīcas palikušas. Sieviete ir jauna, citādi vesela, brīnišķīgs vīrs, un, protams, abi vēlas mazuli. Ko darīt? Ir olnīcas, ir spermatozoīdi, bet dzemdes nav.
Šis piemērs liecina, ka jautājums par surogātmāti arī Latvijā daudziem pāriem ir aktuāls. Vaicāju šai sievietei: “Varbūt radu lokā ir kāda tuviniece, kam var uzticēties?” Atbilde bija: “Mēs jau to nevienam tā īpaši neesam stāstījuši. Kuram tad to patīk klāstīt.”
Signe Mežinska: – Ja sabiedrība nolems surogāciju legalizēt, tas radīs virkni jautājumu, kurus nāksies juridiski risināt. Pirmkārt, par attiecībām starp surogātmāti un īstajiem vecākiem. Vai tās ir līgumattiecības vai ģimeniski un radnieciski kontakti? Otrkārt – ja par surogāciju maksā, vai tā ir bērnu tirdzniecība?
Treškārt, vai surogācija var radīt ekspluatācijas draudus? Diemžēl trešais jautājums šobrīd ir aktuāls, jo pastāv gaužām reāla iespēja, ka tieši zemāko slāņu un sociāli nenodrošinātākās sievietes varētu vēlēties kļūt par surogātmātēm.
Šīs bažas ir plaši izplatīts arguments bioētikā. Visbeidzot – kā reaģēt uz surogātmātes viedokļa maiņu? Kā likumā iestrādāt rīcības normu gadījumā, ja surogātmāte kā “Baby M” gadījumā pēkšņi pārdomā?
Surogācijas modeļi
Signe Mežinska skaidro, ka pasaulē diskutē par trim surogācijas modeļiem. Pirmais ir kontrakta modelis, kas darbojas arī Eiropā. Piemēram, Ukrainā, kur surogācija ir legāla un plaši izmantota. Jāatzīst, ļaudis, kas mazuli vēlas, visbiežāk gan ir citzemju pilsoņi no bagātajām rietumvalstīm. Kontrakts paredz surogātmātei maksājamo summu un veidu, kādā tas notiks, kā arī sankcijas, ja surogātmāte no saviem pienākumiem atteiksies. Kontrakta modelis visbiežāk strādā par labu potenciālajiem vecākiem – surogātmātei nav paredzētas nekādas tiesības. Otra – adopcijas – modeļa aizstāve bioētiķe Bonija Steinboka uzskata, ka surogātmātei pēc bērna piedzimšanas ir jādod laiks pārdomāt. Vecāki var adoptēt tikai tad, kad surogātmāte piekrīt. Argumentācija ir surogātmātes tiesību ievērošana, jo citādi var rasties ekspluatācijas iespēja. Savukārt modeļa pretinieki iebilst, ka tā neaizsargāti kļūst potenciālie vecāki. Trešais ir altruistiskais modelis, kas, domājams, Latvijai būtu vispiemērotākais. Tas nozīmētu, ka bērnu iznēsā bez atalgojuma, gan paredzot kompensācijas par ieguldīto laiku un medicīnas aprūpi.
Vai tiešām Latvijā atrastos sievietes, kas būtu ar mieru bez atlīdzības iznēsāt mazuli? Vēsma Kažociņa: – Mana paziņa, viņai tobrīd bija 40, pirms dažiem gadiem teica: “Es labprāt kādai sievietei palīdzētu un iznēsātu bērniņu.” Viņai vienkārši patīk būt stāvoklī. Pati bērnus vairs negrib, un nav arī finansiālu līdzekļu. Arī spēka, lai audzinātu zīdainīti. Taču viņa ir brīnišķīgi staigājusi savas trīs grūtniecības un jūt aicinājumu palīdzēt bez atlīdzības.
– Daudzās valstīs modelis, ka bērnu iznēsā tuva radiniece, ir aizliegts, – uzsver S. Mežinska. – Piemēram, Izraēlā radiniece nedrīkst kļūt par surogātmāti. Tas saistīts, pirmkārt, ar reliģiskiem apsvērumiem, baidoties, ka var izveidoties tuvības saites starp potenciālo tēvu un surogātmāti. Otrkārt, svarīgi ir ētiski apsvērumi, lai novērstu iespēju, ka radiniekus var psiholoģiski piespiest kļūt par donoriem. Starp citu, Lielbritānijā bija izplatīta spermas donēšana ģimenes lokā. No tās atteicās, jo šī prakse ārkārtīgi sarežģīja savstarpējās attiecības. Piemēram, ja vīratēvs ir spermas donors, tad bērnam viņš vienlaikus ir gan vectētiņš, gan tēvs. Lai kas arī būtu rakstīts paternitātes apliecībā, iekšējā apziņa par notikušo cilvēku var psiholoģiski graut.
Embrioloģe, RSU profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore Māra Pilmane (attēlā) apšauba altruistiskā kā vienīgā iespējamā modeļa izredzes: – Manuprāt, ētiskās vērtības mūsdienu sabiedrībā ir stipri devalvētas. Nākas dzirdēt par sievietēm, kuras surogātmātes pakalpojumus izvēlas tikai tādēļ, ka nevēlas maitāt figūru vai mainīt krūšu formu. Vācijā un ASV tas nav nekāds retums.
Bet nevainosim tikai sievietes. Tas ir pāra lēmums. Turklāt – abi vecāki ir veseli.
Pirms pāris gadiem uzzināju par latviešu meitenēm, kas devās uz Vāciju peļņā, kļūstot par surogātmātēm. Kāda sieviete pat sešas reizes.
Visbiežāk šo pakalpojumu izvēlas karjeras dāmas, kam vienkārši nav laika nodarboties ar grūtniecību un dzemdībām un kas vēlas bērnu saņemt kā gatavu produktu.Olšūnas tirdzniecība ir dzīvas substances pārdošana, kas, manuprāt, nebūtu pieļaujama, taču tā zeļ arvien plašāk. Islāms aizliedz surogātismu, jo šajās valstīs valda uzskats, ka topošajā bērnā nonāk arī kaut kas no surogātmātes. Kristietībā šādas dogmas neatradīsim, tā surogātismu vispār nav aprakstījusi.
Cik “brīva” ir reproduktīvā brīvība?
Signe Mežinska: – Džons Robertsons, slavens bioētiķis un jurists, būdams liberālis, teic: “Tas, kādā veidā ir radies bērns, ir mazāk nozīmīgi nekā pats bērns.” Tātad gan dabiskā, gan mākslīgā veidā ieņemtā grūtniecībā tiek pārstāvētas konkrētā cilvēka intereses.
Tiktāl teorija, taču prakse liecina, ka šīs tehnoloģijas, jo sevišķi Eiropā, tomēr regulē. Savukārt kritika vērsta galvenokārt uz to, ka netiek ņemtas vērā bērna intereses. Proti, tehnoloģijas ļautu izvēlēties bērna dzimumu, pirms implantēšanas aplūkojot apaugļotās olšūnas. Taču tas ir aizliegts. Arī Latvijā. Tam ir gan demogrāfiski, gan ētiski apsvērumi, jo nav pieļaujami radīt labvēlīgākus apstākļus vienam vai otram dzimumam.
Te nu nonākam līdz vēl kādai tehnoloģiskajai iespējai – preimplantācijas ģenētiskajai diagnostikai, kas rada iespēju noteikt ne tikai dzimumu, bet arī vairākas “iekodētās” saslimšanas. Pirmajā brīdī šķiet, ka tas taču ir labi. Kam gan pret to varētu būt iebildumi? Taču tādi ir. Piemēram, invalīdu apvienības uzskata – neļaujot piedzimt bērniem ar iedzimtiem trūkumiem, sabiedrībā tiek kultivēta neiecietība pret invalīdiem kopumā. Raugoties nākotnē, var pat pieaugt spiediens uz vecākiem – liekot viņiem pārtraukt šādu grūtniecību.
Māra Pilmane: – Vairākumā valstu slimus preimplantācijas embrijus neizmanto. Taču, piemēram, Itālijā to nevar izvēlēties, par dzimumu nemaz nerunājot. Ja embrijs ir slims, tas tik un tā jāimplantē. Par šo pirms dažiem gadiem diskutējām ar itāļu kolēģiem, kuri atzina, ka baznīca ir piekāpusies in vitro fertilizācijas jautājumā, taču nav piekāpusies attiecībā uz veseliem un slimiem embrijiem. Ja reiz embrijs ir radīts, tam ir jādod iespēja piedzimt un tas nav apspriežams! Ko dara itāļu neauglīgie pāri? Brauc uz citām valstīm.Vēsma Kažociņa piebilst, ka, pat neraugoties uz slimību vai veselību, ētiskas izvēles problēmas pastāv tik un tā:
– Pieņemsim, ka apaugļo 17 olšūnas, no kurām piecas sešas ir sekmīgi apaugļotas. Kuru nu izvēlēties? Tajā brīdī patiesi esi gluži vai Dieva vietā.
Šī izvēle mediķiem bieži vien sagādā zināmas grūtības. Kad jautāju kolēģiem, kā tad tu īsti izvēlies, daudzi atbild – pēc sajūtām, pēc intuīcijas, pēc mīlestības uz to vienu, ko paņem. Nekad tāpat vien, “uz aklo”. Šobrīd, kad atlikušās šūnas var sasaldēt, tas mediķim ir kā atvieglojums, jo nav gluži tā, ka izmet ārā. Var būt, ka pienāks arī pārējo apaugļoto olšūnu laiks un iespēja.
Donors un bērns
Latvijā donēšana ir anonīma – lai donoram neuzkrautu atbildību par bērnu un lai tas turpmāk neizteiktu prasību satikt bērnu. Taču pasaule mainās un daudzās valstīs tā vairs nav, jo valda uzskats, ka bērnam ir tiesības zināt savu izcelsmi, tādēļ pēc 18 gadu vecuma viņi var iegūt informāciju par savu bioloģisko radītāju. Tas, protams, izraisa sekas, piemēram, samazinās donoru skaits.
Ir izveidotas vairākas sabiedriskas mājas lapas, kurās iespējams sameklēt ne tikai savus donorus, bet pat apzināt iespējamos pusbrāļus un pusmāsas. Daudzi ļaudis tieši tā ir satikušies.Lielākais pusbrāļu un pusmāsu skaits, kas tā sazinājušies, ir 75!
Interesanti, ka cilvēki, kuri pēc tam mājas lapā dalās savos pārdzīvojumos, apraksta to kā “ģimenes atkalapvienošanos”.
– Visticamāk, Latvijā tā nenotiks, – domā bioētiķe, – gan tādēļ, ka pret būtu sabiedrība un paši ārsti, gan tā saucamā neapzinātā incesta dēļ. Mazās valstīs tik apjomīga viena donora šūnu lietošana varētu izraisīt laulības ļoti tuvu radinieku vidū, viņiem pašiem to nemaz neapzinoties. Tādēļ Latvijā pastāv ierobežojums – trīs dzīvdzimuši bērni no viena donora, turklāt tiek veidots vienots donoru reģistrs.
Tāds reģistrs ir Amerikā, kur milzu skandālu izraisīja gadījums, kad reproduktīvās klīnikas ārsts ar, iespējams, garīgiem traucējumiem slepus izmantoja savu spermu, apaugļojot aptuveni 200 sieviešu, kuras turklāt dzīvoja vienā reģionā.
Ja šie bērni nākotnē sastaptos un veidotu pārus, risks varētu būt ļoti liels. Tādēļ tika izveidots saraksts, ar kuru bija iespēja iepazīties visiem pilngadību sasniegušajiem bērniem, lai pārliecinātos, ka cilvēks, ar ko iecerēts veidot attiecības, nav pusbrālis vai pusmāsa.
Kam pieder bioloģiskais materiāls?
Signe Mežinska: – Latvijā nav atrisināts arī jautājums, ko darīt ar apaugļotām olšūnām, ja pāris izšķiras. Pasaulē zināmi daudzi tiesas procesi, ko radījusi šī problēma. Piemēram, ģimenei ir piecas apaugļotas olšūnas, kas glabājas reproduktīvajā klīnikā. Parasti situācija veidojas tā, ka vīrietis šūnas vēlas iznīcināt, jo kam gan viņam atbildība par bērniem, kas dzims pēc šķiršanās. Taču sieviete grib tos iznēsāt un dzemdēt, jo sievietei olšūnu iegūšanas process ir daudz ilgāks un sarežģītāks. Arī Latvijā ir zināmi šādi gadījumi, ko juristi cenšas risināt, taču likumdošana tos neregulē. Vai tas ir vienkārši bioloģiskais materiāls vai potenciāli bērni? Kad drīkst pieņemt lēmumu par šo olšūnu implantēšanu vai iznīcināšanu?
Lielbritānijā kāda vīra sperma atradās spermas bankā un pēc viņa nāves, pierādot, ka arī viņš vēlējies bērnu, sieviete panāca mākslīgo apaugļošanu un dzemdēja bērnu. Bērnam piešķīra apgādnieka zaudējuma pensiju, taču vēlāk tika sākti tiesas procesi, jo pēc likuma burta un realitātē tēvs bija miris jau krietnu laiku pirms tam, kad bērns varēja būt ieņemts.
Sievietei nācās atmaksāt valstij visus saņemtos pabalstus. Tas būtu prozaiskais aspekts, taču kas notiek bērna apziņā, uzzinot, ka viņš ieņemts no tēva, kurš jau labu laiku kā miris?
Bioētiķe skaidro, ka Latvijā pēc donora nāves sperma ir jāiznīcina, taču likums neregulē apaugļotu olšūnu uzglabāšanas laiku.
Amerikā izveidota kristiešu organizācija, kas nodarbojas ar iesaldēto embriju adopciju. Proti, šīs organizācijas pārstāvji pārliecināti, ka iesaldēta apaugļota olšūna jau ir persona, pret kuru mums ir morāli pienākumi – mēs, sabiedrība, nevaram tai ļaut nomirt. Šajos gadījumos runa ir ne tikai par mirušu personu olšūnām, bet arī par pāriem, kuri jau tikuši pie bērniņa un atlikušās olšūnas vairs nevēlas izmantot. Tādus pārus uzmeklē, slēdz līgumus par olšūnu adopciju un sameklē sievietes, kuras tās iznēsā.
Ko darīt Latvijā?
Vai neatbildētu jautājumu tomēr nav pārāk daudz, lai mēs demogrāfiskos jautājumus drošu roku risinātu ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību? Viennozīmīgas atbildes nav.
– Embriologi jau gadiem ilgi apgalvojuši, ka tad, kad pasaules iedzīvotāju skaits sasniegs sešus miljardus, pēcnācēju radīšana būs nevis katra pāra individuāla vēlme, bet visas sabiedrības atbildība, – spriež Māra Pilmane. – Nu mēs esam jau 6,4 miljardi. Vienā minūtē piedzimst 80 000 cilvēku. Tas ir vājprātīgs skaits. Bet daba vienmēr veido kompensācijas mehānismus. Varbūt neauglība, kas skar lielu daļu attīstītās sabiedrības, kompensē to, ka citviet bērni dzimst bez skaita, nekontrolējami.
– Neauglības problēmas arvien palielinās, jo sevišķi vīriešiem, – piekrīt Vēsma Kažociņa. – Manā praksē bijuši gadījumi, kad seksuāli aktīviem pāriem pirmais bērniņš piesakās pēc 30 gadu kopdzīves teju vai 50 gadu vecumā. Ko tad darīt? Mākslīgā apaugļošana vismaz sniedz sajūtu, ka cilvēks rīkojas.
Runājot par neauglīgiem pāriem: spriedze un nepacietība šādās ģimenēs ir milzīga. Turklāt izpēte jau ir bijusi un zināms, kurš no pāra ir “vainīgais”. Bet mākslīgā apaugļošana ir process, ko var veikt mēneša laikā.
Embriologiem jaunās tehnoloģijas tomēr joprojām vieš šaubas, jo pētījumi ar pelēm rāda diezgan biedējošus rezultātus. Salīdzinot embrijus, kas ieņemti dabiskā ceļā, un tos, kas iegūti in vitro fertilizācijas veidā, ir atšķirības. Šādi zinātniskie materiāli parādījušies tikai pēc 2002. gada.
Arvien biežāk izskan domas, ka preimplantācijā iegūtie embriji nav gluži identiski kvalitātes ziņā. Jo sevišķi pamanāmas ir atšķirības augšanas un šūnu diferencēšanās rādītājos.
– Taču par to runāt ir gandrīz neiespējami, jo pretī būs miljoniem pāru un viņu ģimeņu, kas tikuši pie veselīgiem bērniem un mazbērniem tiešā šādā veidā, – smaida M. Pilmane. – Cilvēks kopumā taču vispār ir vairāk nepareizs nekā pareizs, arī mums, “pareizi” ieņemtajiem, ir pa kādam “nepareizam” gēnam.
Uzziņa 274 viena mēneša laikā! Tik daudz sieviešu un vīriešu, kuriem ir grūtības radīt mazuli dabiskā ceļā, tikai šā gada februārī pēc pirmajiem VM solījumiem vērsušies pie ārsta, lai apstiprinātu savu diagnozi. Daudzus, kurus līdz šim no neauglības ārstēšanas atturēja simti un tūkstoši latu, iedrošina iespēja, ka procedūras apmaksā valsts budžets. Reproduktīvo tehnoloģiju veidi • Mākslīgā inseminācija ir vienkāršākais reproduktīvo tehnoloģiju veids – ar vīra, partnera vai donora spermu apaugļo ķermenī esošo olšūnu. Cilvēka iejaukšanās izpaužas tikai kā spermatozoīda ievadīšana ķermenī nevis dabiskā veidā, bet ar noteiktiem tehnoloģiskiem paņēmieniem. Pirmās atsauces par ārstu mēģinājumiem šajā jomā datējamas ar 19. gs. • Ārpusķermeņa apaugļošana jeb in vitro fertilizācija. 1978. gadā Lielbritānijā piedzima Luīze Brauna – pirmais bērns, kas radies ar ārpusdzemdes ķermeņa apaugļošanas palīdzību. Tas nozīmē, ka “ārpus” ķermeņa izkļūst ne tikai spermatozoīds, bet arī olšūna. Sievieti ar medikamentu palīdzību stimulē, lai viņai veidotos vairāk olšūnu, un tad tās ķirurģiski “izņem”. Laboratorijā šīs olšūnas apaugļo ar spermatozoīdu. Tad apaugļoto olšūnu nogādā atpakaļ organismā. • Spermas injicēšana olšūnas citoplazmā ir samērā jauna metode – pietiek tikai ar vienu spermatozoīdu, ko injicē olšūnā. Ar lielu jautājuma zīmi minama arī cilvēku reproduktīvā klonēšana, jo, kaut iespējama, tā šobrīd nenotiek.
|
