“Dakotas” dziesmudaris Edvīns Zariņš 0
Šogad savu 15 jubileju atzīmē pašmāju kantrimūzikas veterāni – grupa “Dakota”. Tās līderis, komponists, dziedātājs un ģitārists Edvīns Zariņš pašlaik mīt Bauskā un teic – turpinot rušināties pa kantrimūzikas dārziņu. 23. novembrī “Dakota” aicina uz jubilejas koncertu “Jelgavas kreklos”.
Pašreizējā nodarbošanās?
Nekas nav mainījies – rakstu dziesmas, tekstus, aranžējumus. Man nepatīk skaļais vārds “komponists”, labāk – dziesmudaris. Pie darba specifikas pieder reizēm šur tur uzspēlēt. Neesmu no tiem, kas nolien pagrabā un viens priecājas par padarīto, – gribu to rādīt cilvēkiem. Patīkami, ka “Dakotas” klausītāju vecuma diapazons ir liels – no padsmitniekiem līdz aptuveni 60.
Pašportrets vārdos
Varbūt sliktu īpašību vairāk nekā labu – esmu Skorpions, un apkārtējie to jūt. Varbūt to nedaudz mīkstina tas, ka esmu dzimis Zirga gadā. Atzīstu, grupā vienmēr gala vārdu paturu es, tomēr netraucēju brīvi izvērsties visiem. Savādi, bet lielu daļu dziesmu frāžu nosapņoju, atliek no rīta tikai pierakstīt. Katra dziesma iztur pamatīgu vētīšanu, vai tā ir cienīga nonākt pie klausītājiem. Varbūt tādēļ “Dakotai” bijuši vairāki klusēšanas periodi, jo nevēlamies atražot, kā to dara daži šlāgermūzikas konveijeri. Pirms piecpadsmit gadiem sākām kantrimūzikas vilni Latvijā, pēc tam tā kļuva par modes lietu. Uz skatuves esmu gandrīz 40 gadus – gan “Dālderos”, gan “Dakotā” kopš 1996. gada, savulaik strādāts kopā ar Raimondu Paulu. No viņa esmu iemācījies vienu svarīgu lietu – nevajag lēkt tur, kur neesi vēlams un nemaz neesi spējīgs tikt. Mūsdienās to saprot retais mūziķis.
Veiksmīgas dziesmas formula
Lai patīk tautai un pašam. Gadās, ka pašam dziesma patīk, bet paiet pusgads un tā jau aizmirsta, tāpēc vislabākais rādītājs ir publika. Savulaik Zigmars Liepiņš sacīja – ja tiem, kas pirmajās rindās, kājas kust, viss ir labi.
Lielākais izaicinājums
Pēc tam kad paputēja “Dālderi” – svarīgi bija savākt komandu. Bija skaidrs, pēc iepriekšējiem sasniegumiem “Dakotas” sniegums nedrīkstēja būs sliktāks. Domāju, mums ir izdevies. Mūsu pirmais albums (“Klaidoņa pasakas”) tika nominēts “Gada balvai”, otrais (“Vakariņas piecatā”) un trešais (“Viss vēl būs”) to arī ieguva. Tagad stāv divi dzelzīši, un, neliegšos, ir patīkami tos uzlūkot.
Ar ko lepojaties?
Laikam ar to, ka ir dziesmas, kas paliks, pat ja tās būtu tikai divas. Kopš 1979. gada, kad parādījās “Dzeltenie aizkari”, nomainījušās vairākas paaudzes, bet joprojām to prasa, lai kur mēs uzstātos. Un, protams, “Kurtizāņu ugunskuru” arī.
Esat šlāgermūzikā, jo…
Tas laikam zvaigznēs ierakstīts. Trīs gadu vecumā sāku spēlēt vijoli. Esmu audzis pie vecāsmātes, Čiekurkalna puika. Viņa aizveda mani uz mūzikas skolu. Skolā bija sports – hokejs, futbols, cīņas sports, vēlāk esmu bijis galdnieks, santehniķis, apģērbu šuvējs. Tomēr vienmēr kāds no augšas atnāk, iedod pa bieti, un es esmu atpakaļ mūzikā. Esmu tai dzimis.
Autoritātes mūzikā?
Latvijā viennozīmīgi Raimonds Pauls un Imants Kalniņš. Nevajag viņus atdarināt, bet mācīties no viņiem var. Kopš laika, kad spēlējām kopa ar Ivaru Godmani un Kasparu Dimiteru, esmu apbrīnojis, apskaudīs un cienījis Džonu Fogertiju, no kura arī esmu daudz mācījies.
Jaunumi radošajā sfērā?
Pašlaik atzīmējam “Dakotas” jubileju. Nekādu milzīgu svinību nav, apzināmies, ka vēl esam tīņa vecumā, līdz pilngadībai vēl jātiek. Manuprāt, pēc visām sastāva maiņām šis ir labākais grupas sastāvs. Šobrīd top jauns albums, drīzumā sagatavosim pāris dziesmas, kas varētu skanēt radio. Gatavojamies nofilmēt koncertu Jelgavā, ir doma izlaist “Dakotas” koncerta DVD.
