Dainis Īvāns
Dainis Īvāns
Foto – Timurs Subhankulovs

Ko mēs toreiz vēl varējām paveikt tās noturībai? Varbūt vēl kādu no okupāciju slavinošiem monumentiem novākt? Varbūt vecās varas paliekas izmēzt vēl pamatīgāk un ātrāk? Atceros, kā 26. augustā, kad Maskavā Lubjankas laukumā tauta demontēja čekas simbolu – Džeržinska pieminekli – Andreja Saharova atraitne Jeļena Bonnere klusā balsī teica: ar to nepietiek, jādemontē pati čekistiskās valsts sistēma! Vai arī mums vajadzēja nekavējoties izsludināt čekistu un tās aģentu lustrāciju? Droši vien. Toreiz īsā laikā paveiktais un iegūtais gan nelikās maz un nelikās nepareizi. Augstākā Padome strādāja ar pārslodzi. Cik laika un uzmanības neprasīja augusta beigās uzsāktais pasaules valstu sprints Latvijas atzīšanā, mūsu pašu gandrīz zibenīgā iekļaušanās ANO, UNESCO, Eiropas Padomē, Starptautiskajā Olimpiskajā kustībā utt.! Nācās gādāt par atjaunotās valsts kontinuitātes nodrošināšanu un dokumentēšanu. Augstākā padome vērsās pie PSRS VDK priekšsēdētāja Vadima Bakatina par Latvijas represēto valstsvīru lietu nodošanu Latvijai un latviešu pētnieku pielaišanu līdz tam nepieejamiem un tagad diemžēl atkal nepieejamiem Maskavas čekas arhīviem. PSRS pēdējais aizsardzības ministrs Jevgeņijs Šapošņikovs vēl laipni piedāvāja brīvajā Latvijā atstāt padomju armiju un uzskatīt to par „kopēju mantu”. Bija piedāvājums saglabāt lielās PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ražotnes kā Latvijas un Krievijas kopīpašumu. Ja Latvijas valdība to pieņemtu, diezin vai šobrīd mēs būtu brīva Eiropas Savienības un NATO valsts. 12

LA.LV
9:49, 20. augusts 2016
Ziņas Latvijā
Droši vien Latvijas cilvēku vairuma noskaņojumu brīdī, kad viss vēl varēja beigties ar represijām, precīzi raksturo dzejnieces Vizmas Belševicas reakcija uz augusta puču. Uzzinādama par to, viņa izmisumā iekritusi savas lauku mājas zālienā: „Labāk mirstu nekā atgriežos kur bijām!”. Stingro pārliecību „ne par kādu cenu” nepieļaut bijušā atgriešanos līdz pat liktenīgajam augustam kaldināja, rūdīja visi trešās atmodas notikumi un atklāsmes. Gan dzīvā ķēde “Baltijas ceļš”, gan 4. maija balsojums par neatkarību, gan 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvēšana un apziņa, ka esam nesuši smagus upurus, tai pašā laikā neizliedami nevienu sava ienaidnieka asins lāsi. Šo fenomenu ar vārdiem „tā bija jūsu cīņa un jūsu uzvara, un nevienam jūs par to neesat pateicību parādā!” novērtējis Augstākās Padomes Preses centra 1991. gada „vēstuļu draugs”, Alberta Einšteina institūta vadītājs, nevardarbīgās pretošanās pētnieks, par „krāsaino revolūciju” tēvu dēvētais profesors Džīns Šārps. Vispār jau 1991. gada 21. augustā Latvijai varēja pavērties tikai viena no trim perspektīvām: vai nu pretoties asiņainai diktatūrai, ja veiktos pučistiem, vai ilgstoši stīvēties ar PSRS vadību, ja Mihails Gorbačovs atjaunotu zaudēto varu pilnā apjomā, vai strauji panākt Latvijas starptautisku atzīšanu, kas arī notika, un kā redzams pēc tā laika dokumentiem, tāpēc, ka bijām tai gatavojušies, ka spējām rīkoties strauji un izlēmīgi, ka Latvijas tautas gribu pietiekoši pārliecinoši jau agrāk bijām darījuši zināmu pasaulei.

Latvijas Tautas frontes mērķis, vadot Augstākās padomes parlamentāro darbu, bija maksimāla totalitārās sistēmas demontāža un maksimāli strauja, neatgriezeniska iekļaušanās Rietumu pasaulē. Laikmetīgi daiļrunīga tagad šķiet Augstākās padomes Preses centra augusta beigās sniegtā un tikko Saeimas izdotā grāmatā Augusta hronika publicētā atbilde kādam Rietumu pilsonim par ceļošanas iespējām uz “de facto” atjaunoto Latviju: „Latvijā var iebraukt ar vilcienu vai lidmašīnu var bez vīzas” ar noslēguma frāzi: „Laipni lūdzam neatkarīgajā Latvijā!”

Reklāma
Reklāma
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
DHL lidmašīnas avārija Viļņā: traģisks negadījums vai Krievijas sabotāža? Publicēta pilotu un lidojuma kontrolieru saruna pirms traģēdijas… 168
Mājas
Ideālais banānu uzglabāšanas veids – tie nekļūs melni nedēļām ilgi
Lasīt citas ziņas

Tā nozīmēja sapņa piepildīšanos. Vai mēs no laika gala nesapņojām dzīvot atvērtā, brīvā valstī? Vai šāda sapņa piepildīšanās tikai dažus mēnešus, dažas nedēļas, pat dažas dienas pēc “de facto” veiksmīgas izkļūšanas no totalitārs impērijas skavām nav viens no lielākiem pasaules brīnumiem? Vai tad tā nav laime uzņemt ciemiņus savā neatkarīgajā valstī, lai arī pats brīvi viesotos, strādātu, mācītos, citās tikpat neatkarīgās un draudzīgās valstīs? Vēl pirms 25 gadiem tas nebija iespējams.

Droši vien Latvijas cilvēku vairuma noskaņojumu brīdī, kad viss vēl varēja beigties ar represijām, precīzi raksturo dzejnieces Vizmas Belševicas reakcija uz augusta puču. Uzzinādama par to, viņa izmisumā iekritusi savas lauku mājas zālienā: „Labāk mirstu nekā atgriežos kur bijām!”. Stingro pārliecību „ne par kādu cenu” nepieļaut bijušā atgriešanos līdz pat liktenīgajam augustam kaldināja, rūdīja visi trešās atmodas notikumi un atklāsmes. Gan dzīvā ķēde “Baltijas ceļš”, gan 4. maija balsojums par neatkarību, gan 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvēšana un apziņa, ka esam nesuši smagus upurus, tai pašā laikā neizliedami nevienu sava ienaidnieka asins lāsi. Šo fenomenu ar vārdiem „tā bija jūsu cīņa un jūsu uzvara, un nevienam jūs par to neesat pateicību parādā!” novērtējis Augstākās Padomes Preses centra 1991. gada „vēstuļu draugs”, Alberta Einšteina institūta vadītājs, nevardarbīgās pretošanās pētnieks, par „krāsaino revolūciju” tēvu dēvētais profesors Džīns Šārps. Vispār jau 1991. gada 21. augustā Latvijai varēja pavērties tikai viena no trim perspektīvām: vai nu pretoties asiņainai diktatūrai, ja veiktos pučistiem, vai ilgstoši stīvēties ar PSRS vadību, ja Mihails Gorbačovs atjaunotu zaudēto varu pilnā apjomā, vai strauji panākt Latvijas starptautisku atzīšanu, kas arī notika, un kā redzams pēc tā laika dokumentiem, tāpēc, ka bijām tai gatavojušies, ka spējām rīkoties strauji un izlēmīgi, ka Latvijas tautas gribu pietiekoši pārliecinoši jau agrāk bijām darījuši zināmu pasaulei.
Tēmas
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.