Droši vien Latvijas cilvēku vairuma noskaņojumu brīdī, kad viss vēl varēja beigties ar represijām, precīzi raksturo dzejnieces Vizmas Belševicas reakcija uz augusta puču. Uzzinādama par to, viņa izmisumā iekritusi savas lauku mājas zālienā: „Labāk mirstu nekā atgriežos kur bijām!”. Stingro pārliecību „ne par kādu cenu” nepieļaut bijušā atgriešanos līdz pat liktenīgajam augustam kaldināja, rūdīja visi trešās atmodas notikumi un atklāsmes. Gan dzīvā ķēde “Baltijas ceļš”, gan 4. maija balsojums par neatkarību, gan 1991. gada janvāra barikāžu aizstāvēšana un apziņa, ka esam nesuši smagus upurus, tai pašā laikā neizliedami nevienu sava ienaidnieka asins lāsi. Šo fenomenu ar vārdiem „tā bija jūsu cīņa un jūsu uzvara, un nevienam jūs par to neesat pateicību parādā!” novērtējis Augstākās Padomes Preses centra 1991. gada „vēstuļu draugs”, Alberta Einšteina institūta vadītājs, nevardarbīgās pretošanās pētnieks, par „krāsaino revolūciju” tēvu dēvētais profesors Džīns Šārps. Vispār jau 1991. gada 21. augustā Latvijai varēja pavērties tikai viena no trim perspektīvām: vai nu pretoties asiņainai diktatūrai, ja veiktos pučistiem, vai ilgstoši stīvēties ar PSRS vadību, ja Mihails Gorbačovs atjaunotu zaudēto varu pilnā apjomā, vai strauji panākt Latvijas starptautisku atzīšanu, kas arī notika, un kā redzams pēc tā laika dokumentiem, tāpēc, ka bijām tai gatavojušies, ka spējām rīkoties strauji un izlēmīgi, ka Latvijas tautas gribu pietiekoši pārliecinoši jau agrāk bijām darījuši zināmu pasaulei. 12
Vēsturnieks Ādolfa Šilde, runādams par 1918. gada 18. novembra Latvijas Republiku atzinis, ka „ārpolitikai Latvijas valsts sākuma gados piekrita lielāka loma nekā vēlākajos gados” . Gluži tāpat bija valsts atjaunošanas periodā 1991. gadā. Neilgi pēc 1990. gada 4. maija, piemēram, Francijas prezidents Fransuā Miterāns, vēstulē Augstākajai padomei apliecinādams Latvijas okupācijas neatzīšanas faktu, par ko viņam paldies, pieklājīgi mudināja par visu vienoties ar Kremli un „nepārcirst izveidojušās saites” ar Maskavu. Līdzīga nostāja bija britu premjerministrei Margarētai Tečerei. Savukārt kāds Šveices Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktorāta vietnieks Anatolijam Gobunovam, viņu saukdams par Latvijas PSR vadītāju, nosūtīja tobrīd Rietumu politikai tipisku diplomātiskās vienaldzības vēstījumu: „Mēs patiesi ceram, ka sarunu process starp Jūsu valdību un PSRS centrāliem varas orgāniem, ievērojot pašnoteikšanās principu, ļaus nonākt pie apmierinoša risinājuma…” Protams, bija izņēmumi, bet pārsvarā nostāja – tieciet galā paši, tad skatīsimies!
Pēc 1991. gada janvāra barikādēm viss krasi mainījās. Tautas nevardarbīgā cīņa par brīvību un izdzīvošanu apvienota ar Augstākās Padomes neatlaidīgumu spēja pozitīvi ietekmēt Rietumu sabiedrisko domu. Šai ziņā zīmīgi, ka 24. jūnijā, divus mēnešus pirms augusta notikumiem, Ziemeļvalstu padome Latvijai, kas faktiski vēl nav neatkarīga, nosūtīja ielūgumu piedalīties Ziemeļvalstu padomes nākamajā sēdē, kurā tā tiešām piedalījās jau kā pilnīgi neatkarīga valsts. Jāteic – kas to būtu domājis!
1991. gads no janvāra līdz decembrim Latvijas vēsturē man atgādina Homēra “Odiseju” – varoņa jeb tautas virzīšanos uz mājām. Līču lokiem un pārbaudījumiem pārpilnu, tomēr labvēlīga likteņa, paša Odiseja apķērības vadītu. Milzīgs nopelns šīs “Odisejas” tapšanā, uztveramībā un precizitātē bija Rietumu latviešiem, kas riskēdami un ziedodamies, negaidīdami „drošākus laikus”, strādāja gan Augstākās padomes Preses centrā, gan apelēja pie Rietumu politiķu sirdsapziņām. Tas bija padomju varas šķeltās tautas atkalapvienošanās gads.
21. augusta Konstitucionālo likumu Augstākā padome pēc tā pieņemšanas pēcpusdienā sakopēja lielā metienā un burtiskā nozīmē nesa uz ielām izsludināt. Laikraksti neiznāca. Televīzijās un radio ēkas vēl bija ieņēmusi PSRS armija. Okupanti radio māju, skanot sapucējušos cilvēku dziesmai „Mājās jāiet”, pameta sešos vakarā. Televīzijas tornis atbrīvots astoņos vakarā.
Šķiet, šai dienās koncentrējās vai viss Latvijas aizvadītais gadsimts. Mēs pārcēlāmies Laika upei, aizgājām no verdzības valstības uz neatgriešanos. Cerams.
23. augustā Augstākā padome pieņēma virkni lēmumu, kam sekoja VDK un kara komisariātu pārņemšana, Alfrēda Rubika arests un Ļeņina pieminekļa demontāža. 23. augustā dibināta Latvijas zemessardze, kurā tai pašā mirklī iestājā vairāki parlamenta deputāti, bet zemessardze pāris mēnešos izauga līdz 10 tūkstošiem vīru. 24. augustā Latvijas delegācija Anatolija Gorbunova vadībā devās uz Maskavu noslēgt savstarpējās atzīšanas līgumu. 26. augustā Krievijas vicepremjers Grigorijs Javlinskis Latvijas parlamentam nosūtīja skaistā kaligrāfiskā rokrakstā rakstītu sirsnīgu apsveikumu: “Pabeigta Latvijas daudzus gadus ilgā cīņa par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Baltijas tautu nacionālās atbrīvošanās cīņa lielā mērā veicināja demokrātisko procesu aktivizēšanos Padomju Savienībā. Simboliski, ka Jūsu cīņas panākumi laika ziņā sakrituši ar izšķirošu demokrātijas uzvaru pār reakcijas spēkiem. Baltijas valstu atdzimšana, neapšaubāmi, arī turpmāk veicinās demokrātiskas pilsoniskās sabiedrības attīstību ne tikai Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, bet arī citās suverēnajās valstīs – bijušajās PSRS republikās.” Javlinska teiktais vismaz man šodien atgādina, cik trausla toreiz bijusi no totalitārisma izrautā demokrātija gan Krievijā, gan pie mums. Pēc britu “brexit” un ASV prezidenta kandidāta Trampa uznāciena tas atgādina, cik sargājama no politiķiem populistiem, no maizei un izpriecām pakļāvīga pūļa tā ir šķietami stabilajās demokrātijas valstīs arī šodien.
