Dainis Īvāns: Nolēmām, ka brīvie un dzīvie sanāks Ģertrūdes baznīcā 12
1991. gada 21. augusta pusdienlaikā, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma Konstitucionālo likumu par pilnīgu valsts neatkarības atjaunošanu un 1990. gada 4. maijā noteiktā „pārejas perioda” izbeigšanu, mūsu tālākais liktenis nebūt vēl nebija skaidrs.
Maskavas Kremlī kopš 19. augusta nakts saimniekoja PSRS Valsts Ārkārtas stāvokļa komiteja. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, kurš 20. augustā bija plānojis tā saucamā jaunā “Savienības līguma” parakstīšanu, trešo dienu atradās pučistu izolētā vasarnīcā pie Melnās jūras. Maskavā tauta cēla barikādes ap Kremlim opozicionārās Krievijas Federācijas parlamenta ēku. Čella vietā šaujamieroci rokās ņēma mūziķis Mstislavs Rastropovičs. Uz pučistu sūtīta tanka runu teica mūsu tā laika sabiedrotais Krievijā – Boriss Jeļcins. Un mēs varam pat lepoties, ka cīņu par demokrātiju Maskavā toreiz iedvesmoja arī latviešu cīņa par brīvību 1991. gada janvāra barikāžu laikā Rīgā. Tautas garaspēka pārākumu pār agonizējošas lielvalsts karaspēku bijām pierādījuši. Tāpēc svarīgi apzināties, ka mūsu liktenis arī tobrīd neizšķīrās Maskavas upes, bet gan Daugavas krastos. Maskavā karoja spēki, kas vēlāk bija spiesti pieņemt Latvijas neatkarību ar spēkiem, kas tam pretojās visiem līdzekļiem. Latvija kopš 1990. gada 4. maija neatkarības akta PSRS vadībai nemainīgi deklarēja, ka netaisās palikt varmācīgi inkorporēta nedz „vecajā”, nedz grasās „brīvprātīgi” iestāties „jaunajā” Padomju Savienībā. Latvija par spīti PSRS saimnieciskajām, politiskajām un militārām važām kopā ar Lietuvu un Igauniju gāja savu ceļu. Jau pirms bēdīgi slavenā augusta puča Augstākā padome lika pamatus zemes reformai, okupācijas laikā zaudēto īpašumtiesību atjaunošanai, lata ieviešanai, atjaunoja robežsardzes un muitas dienestus. Latvija 1990. gadā kā pirmā no PSRS inkorporētajām republikām pārtrauca nodokļu iemaksas PSRS budžetā un atjaunoja savu valsts ieņēmumu sistēmu. Latvija vairs neieskaitīja līdzšinējos vismaz 40% no saviem ienākumiem PSRS bruņošanās izdevumiem un ignorēja obligāto iesaukumu PSRS armijā.
Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī Doma laukumu Rīgā atkal bravūrīgi tricināja PSRS restauratoru bruņumašīnas. No tām izlēkušie kaujinieki bezspēcīgā niknumā mēģināja izkustināt akmeņus no barikādēm ap Jēkaba ielas parlamenta ēku un iztrenkāt sanākušos neapbruņotos cilvēkus. Latvijas kompartijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks, neslēpdams prieku par Maskavā notikušo apvērsumu, jau 19. augusta rītā bija solījis izrēķināties ar komunistiskā režīma pretiniekiem un latvju neatkarības atjaunotājiem. PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālmajors Fjodors Kuzmins, lai „nerastos pārpratumi”, to pašu telefonsarunā atkārtoja mūsu Augstākās Padomes priekšsēdim Anatolijam Gorbunovam. 19. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome kā pirmais no pasaules parlamentiem bija pasludinājusi, ka apvērsums Maskavā ir antikonstitucionāls, un Latvija nedz iesaistīsies sarunās ar pučistiem, nedz pildīs viņu rīkojumus, bet varmācības eskalācijas apstākļos izmantos visus nevardarbīgās pretošanās līdzekļus. Tālab militārs uzbrukums mūsu parlamentam Konstitucionālā likuma pieņemšanas brīdī 21. augustā nenotika nejauši. Pirms gauži iespējamās likumdevēju mītnes ieņemšanas deputātiem vajadzēja paspēt nobalsot par deputāta Andreja Krastiņa iepriekšējā dienā sagatavoto projektu un tā stāšanos spēkā no pieņemšanas brīža. Kaujai gatavojās pēc janvāra barikādēm dibinātā pirmā policijas bataljona puiši ar dažiem šaujamieročiem un Rīgas miliči ar degmaisījuma pudelēm. Taču kad uz balsošanas ekrāna parādījās 133 -PAR, 13 PRET, PSRS “glābēju” uzbrukums PSRS “demontētājiem” zaudēja jēgu. Bruņutransportieru rēkoņa apklusa. Kļuva skaidrs, ka Brīvība turpināsies pat atkārtotas okupācijas gadījumā un diezin vai kāds tad ticēs stāstiem, ka varmākas ir “sacēlusies tauta”, bet upuri “nacionālie ekstrēmisti”.
PSRS centrālo varas iestāžu, režīma spēka struktūru un Latvijas kompartijas 1991. gada vasarā organizētās provokācijas, tai skaitā uzbrukumi muitas punktiem, Lietuvas muitnieku slepkavība, dažādu objektu spridzināšana, ekonomiskā blokāde un politiskā šantāža vairs cilvēkus nespēja nobiedēt, gluži otrādi, vienoja noteiktākai, straujākai un reizē nevardarbīgai rīcībai.
Tautas frontes deputāti arī bija vienojušies, ka bijušās un nākamās Saeimas ēkas varmācīgas sagrābšanas gadījumā brīvie un dzīvie 21. augustā 18.30 sanāks Jaunās Ģertrūdes baznīcā, lai organizētos tālākai cīņai.
