Daiļrades spēks. Maija Svarinska vērtē iestudējumu ”Kontrabass / Dziesmas tukšai vietai” Dailes teātrī 0
Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātrī patiesi ir sācies atdzimšanas process. Citiem vārdiem, teātra valdes loceklis Juris Žagars un mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs cenšas neatkāpties no sava solījuma atjaunot Dailes garu. Sanāk. Arī, tā sakot, labiekārtojuma jomā. Lūk, durvis vērusi jauna telpa – Stikla zāle. Vieta tai atrasta 2. stāva garā gaiteņa galā, kur vēl nesen ļaudis pulcējās ap galdiem ar vīnu un uzkodām. Nu šīs saviesīgās telpas vietā ir durvis, kas ved uz jauno zāli – nelielu, bet, manuprāt, ar labi pārdomātu konstrukciju: ir rūme, kur gan spēlēt, gan skatīties.
Un ko redzēt bija. Zāles atklāšana sākusies ar viencēlienu diptihu: Patrika Zīskinda “Kontrabass” un Džoannas Murejas Smitas “Dziesmas tukšai vietai”. Skatīties to bija interesanti ne tikai mūsdienās tik aktuālās tēmas par cilvēka vientulību dēļ, bet pirmām kārtām aizrāva aktieru lieliskā spēle, radot dziļi patiesus mākslas tēlus.
Izrādes pirmā daļa – “Kontrabass”. P. Zīskinds šo darbu uzrakstījis 1980. gadā, uzreiz izpelnīdamies nopietnus panākumus. Principiāla nozīme, protams, ir izklāstītā teksta saturam, bet vēl svarīgāka ir aktiera profesionalitāte, jo viņš var vai nu pats noslīkt tekstā, vai arī skatītāju iegremdēt tā būtības dziļumā. Mūsu teātri šo aktiera radošo spēju īpašo noslēpumainību ir pārbaudījuši tā vai citādi, tostarp trinkšķinot arī “Kontrabasa” stīgas. Rezultāti bijuši dažādi.
Tagad atļaušos apgalvot, ka “kontrabass” ir izskanējis daudzveidīgos toņos un noskaņās: te kā čells, te kā vijole vai, teiksim, kā bungas. Jā, šo monoizrādi spēlē Aldis Siliņš, un viņš mani no tiesas pārsteidza. Viņa varonis iznāk uz skatuves basām kājām, bet kostīms jau (vai vēl) tas, kas saplūst ar priekšstatu par cilvēku orķestrī, taču pēc acumirkļa vairs nevar novērst uzmanību no viņa vārdiem, domām un jūtām, no šī rūgtuma pilnā, tomēr tik gaišā vīrieša tēla. Šajā kontekstā jāakcentē izrādes noformējums.
Būtībā spēles laukums ir gandrīz tukšs un vāji apgaismots. Bet zīmīgi, ka darbības gaitā tas pieskaņojas, itin kā saspēlējas ar Kontrabasista stāstu (režisors un telpas iekārtojuma autors Henrijs Arājs). Režisors H. Arājs atļauj horeogrāfijai (horeogrāfe Jana Jacuka), gaismai (gaismas noformētājs Dainis Sumišķis) un trim aktieriem (Aigars Larionovs, Nauris Miķelis Goba un Laura Gorodko) radīt tādu kā varoņa ārējās un iekšējās dzīves atmosfēru, tēlus, kas vibrē, trīsuļo mūzikas skaņās (mūzikas autors Kristaps Pētersons) un kurus gluži vai izlipina, izvirpina kontrabasa spēle. Apbrīnojami, ka šim instrumentam ir atvēlēta šķietama iespēja atdzīvoties galvenā varoņa rokās. Tā siluets neviļus atgādina mīļotās sievietes auguma aprises, bet skaņas pauž vientulības smeldzīgās sāpes.
Aldis Siliņš nopietni apliecina un pārliecina par savu meistarību. Viņa attiecības ar partneri instrumentu iegūst to īpašo satvaru, kādu mēdz sasniegt īstie mūziķi attieksmē pret to. Domāju, daudzi man piekritīs, ka patiesiem māksliniekiem instruments kļūst par kaut ko dzīvu, tādu kā līdzbiedru. Tas palīdz radīt mākslu, skumt un dusmoties pašam uz sevi, tas iedvesmo mīlestībai.
Ar īstu daiļradi mani apbūra arī “Dziesmas tukšai vietai”. Turklāt gribu atzīmēt pavisam jaunās režisores Lauras Upenieces meistarību, radot monolītu uzvedumu par sievietes tēlu. Svarīgi, protams, ka šeit darbojas profesionāli mūziķi – pianists Matīss Žilinskis un kontrabasists Andris Grunte. Viņi ar saviem instrumentiem atrodas vienā skatuves malā, kamēr otrā pusē redzam nelielu galdu un krēslu, kurā apsēdīsies vairāku galveno lomu tēlotāja, proti, Sieviete, ko spēlē Ērika Eglija-Grāvele. Tāpat kā A. Siliņa varonis, arī viņa ģērbusies melnā kostīmā, vienīgi viņas mūzika ir dziesma, nevis kontrabass.
Ē. Eglijas-Grāveles izpildījumā redzēsim un dzirdēsim četrus dažādu sieviešu stāstījumus par to, kāda nozīme viņu dzīvē bijusi vairākām pasaulslavenām dziedātājām. Viens no stāstiem vēsta, kā pēc laulības dzīves sabrukuma prieka dzirksti sievietes dzīvē uzšķīlusi amerikāņu dziedātāja Džūdija Gārlenda. Interesanti, ka varone atklāj arī dažus sīkumus no dziedātājas pieredzētā, piemēram, ka viņa, nespēdama noticēt savām radošajām spējām, gribējusi kļūt par medicīnas māsu. Bet no citas sievietes stāsta izlobās amerikāņu džeza un blūza dziedātājas Billijas Holidejas dzīves fakti, savukārt trešā varone – vietu ierādītāja koncertzālē – vēsta par amerikāņu kantri dziedātāju Petsiju Klainu. Bet pēdējais stāsts ir saistīts ar franču dziedātāju Edīti Piafu.
Būtībā paši teksti par slavenībām varētu interesēt pamaz, jo daudz kas ir izklāstīts izrādes programmiņā, nerunājot par lasītajām grāmatām, žurnāliem. Nesalīdzināmi interesantāk, kā autore Džoanna Mureja Smita šo slavenību dzīves faktus savienojusi ar vienkāršo sieviešu dzīves gājumu. Bet galvenais – izjust, kā režisore L. Upeniece no tā visa radījusi vienotu sievietes tēlu – likteni, kas var būt ļoti atšķirīgs, bet vienlaikus arī ļoti kopīgs tajā, ko izsaka vārds “mīlestība”.
Tāpat pārsteidz tas, kā strādā aktrise Ērika Eglija-Grāvele. Spēlējot dažādas lomas, viņa arī rada kopēju tēlu – skaistumu, daili, kas ir Sieviete. Sieviete, kas sevī iemieso dotības no Augšas. Tad dzimst tas ideāls, ko apjūsmo pasaule. Aktrise pārsteidz arī ar savu izsmalcināto balsi. Dzied, un katru reizi ir jūtams, ka skan tās vai citas populārās dziedātājas balss, par kuru tikko ticis runāts. Jā, ko lai vēl piebilst, lieliska spēle un lielisks dziedājums. Izrāde, kas apliecina, kāds milzīgs spēks piemīt patiesai daiļradei.
UZZIŅA
Dailes teātra iestudējums Patriks Zīskinds / Džoanna Mureja Smita “Kontrabass / Dziesmas tukšai vietai”
* Lomās: Aldis Siliņš (“Kontrabass”), Ērika Eglija-Grāvele (“Dziesmas tukšai vietai”).
* Režisors un telpas iekārtojuma autors (“Kontrabass”) – Henrijs Arājs, Horeogrāfe (“Kontrabass”) – Jana Jacuka, režisore (“Dziesmas tukšai vietai”) – Laura Upeniece, muzikālais konsultants (“Dziesmas tukšai vietai”) – Juris Vaivods, gaismu mākslinieks (“Dziesmas tukšai vietai”) – Edijs Feldmanis, komponists (“Kontrabass”) – Kristaps Pētersons.
* Dailes teātra repertuāra izrādes, kas bija paredzētas Stikla zālē, līdz 2022. gada 11. janvārim ir atceltas.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
* Rita Gabaliņa: “Fantastiska izrāde! Aldis Siliņš un dejotāji bija super! Bet Ērika Eglija-Grāvele lika skudriņām skriet pār kauliem! Super labi!!! Paldies visiem par emocijām!”
* @StrazdinsA: “Divas atšķirīgās, taču savstarpēji papildinošās izrādes ir vienkārši lielisks komplekts, kas atstāj patīkamas sajūtas un patiesu prieku.”
dailesteatris.lv
