Dailis Rožlapa 80 gadu gaidās 0
Līdz 26. februārim Jūrmalas pilsētas muzejā skatāma gleznu izstāde, kas ir kā neliels ievads gleznotāja Daiļa Rožlapas jubilejas gadam. Lai sarīkotu minēto izstādi, nācās izlīdzēties ar darbiem no Rožlapas darbu kolekcionāra Voldemāra Leitāna kolekcijas, kurus viņš no savas bagātās kolekcijas deponēja izstādei.
Jo mākslinieka darbi aizgājuši tautā un atraduši mājvietu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Izstādē pārstāvēti tuvu simtam dažādu periodu mākslinieka darbi.
Lai gan D. Rožlapa ir scenogrāfs, mākslinieks inscenētājs, viņš savos brīvbrīžos laiku velta arī glezniecībai. Par savām gleznām pats mākslinieks teicis: “Maz ir tādu muzeju, kuru fondos glabājas mani darbi, bet daudzās dzīvojamās telpās visā plašajā pasaulē tie atraduši mājvietu.”
Visvecākais šīs izstādes darbs datēts ar 1982. gadu, pārējie radīti vēlāk. Mēs D. Rožlapu pazīstam kā gleznotāju, kuram mīļa ir Rīga, un viņš šo mīlestību pārliecinoši demonstrē savās gleznās, bet šajā izstādē vērojama tematikas dažādība. Vairākas gleznas veltītas mūžīgi mainīgajai jūrai. Mākslinieks jūru mēģinājis izprast un, pārnesot to uz audekla, parādīt arī saviem skatītājiem. Tādas ir gleznas “Jūra”, “Jūras plašums”, “Zvejas laivas” u. c. Mākslinieks nav aizmirsis arī kluso dabu. To raksturo šiem darbiem dotie nosaukumi – “Klusā daba ar speķi”, “Klusā daba ar kafiju”, un katra klusā daba it kā runā pati par sevi un pārliecina mūs.
Rožlapas darbu izstāde nebūtu īsta izstāde, ja tajā nebūtu Rīgas attēlojumu. Un tā tas ir arī šoreiz, tikai šoreiz līdzās mūsdienīgajai Rīgai viņš centies atcerēties arī savu bērnību, kad pilsētā darbojās profesijas, kādu mūsdienās vairs nav, – “Malkas zāģeri”, “Pulvertornis”, “Ķēniņu iela”, “Saldumu pārdevējs” u. c.
Šajos darbos tāpat kā agrāk mākslinieks izmantojis faktūru uzlicienus, un tie rada pārliecinošu efektu. Varbūt kļūdīšos, bet vai Rožlapa nebija pirmais, kurš savos darbos sāka izmantot faktūru uzlicienus? Mākslinieks savos darbos nav aizmirsis arī pasaules slavu ieguvušos komponistus Mocartu, Bahu, Bizē. Un tos parādījis tikai viņam piemītošā oriģinālā manierē. Kā var nejūsmot, ja mēs nostājamies gleznas “Rapšu lauks” priekšā. Te ir viss: krāsu saskaņa, krāsu nostādījums un pārliecinošs tematikas risinājums. Glez- na “Ormanis” ir veltījums Rīgas apdzejotājam Aleksandram Čakam. Arī Latvijas pilsētas nav aizmirstas. Mākslinieka uzmanības centrā ir Ludza, Liepāja, Talsi, un katra no tām attēlota caur viņa redzes punktu un krāsainību.
Skatoties mākslinieka devumu, lai pie kuras tēmas viņš ķertos, tā risinājums ir bez pretenzijām. Tam pamatā ir darba mīlestība un iedziļināšanās tematikā, bet visam pāri – darba spējas. Cik daudz var gleznā parādīt ar vienu krāsu dažādā tonalitātē, mēs redzam darbā “Zaļā jumprava”. Izstādē ir glezna ar it kā neievērojamu tematiku – neliels dīķītis, bet cik šis dīķītis un tā apkārtne ir parādīta, to var tikai Rožlapa. Jāņu nakts ir bagāta ar neatkārtojamu burvību, mistiku un cilvēka tuvību. Mākslinieks to visu parādījis darbā “Jāņu nakts sapnis”, kurā attēlotās figūras ir gaisīgas. un rodas jautājums: vai mēs tās redzam reāli, vai tas ir redzes apmāns? Kā jau īsts jūrmalnieks vairākas gleznas Rožlapa veltījis jūrmalai. Arī ziedu gleznojumi nav aizmirsti, to gan nav daudz. Vairākām gleznām ir izmantots jauns tehnisks risinājums, kad uz vēl nenožuvušas krāsas uzbērti sīki spīdumi. Tādi ir redzami gleznās “Rīga”, “Rīgai 800”. Efekts ir.
