“Dailes” ģēnijam Smiļģim 130. Kā inženieris latviešu teātri radīja 0
Eduards Smiļģis (23.11.1886. – 19.04.1966.) bija latviešu teātra režisors, Dailes teātra dibinātājs 1920. gadā un pirmais galvenais režisors teju pusgadsimta garumā, līdz pat 1965. gadam, slavenākais latviešu režisors PSRS laikā, viņa iestudējumi rādīti daudzviet Eiropā un PSRS, kā arī pirmais latvietis, kuram jau 1948. gadā piešķirts PSRS tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums.
Pēc izglītības Eduards Smiļģis bijis inženieris – kad puisis bija beidzis pamatskolu, tēvs viņam ieteica apgūt kādu amatu. Eduards sāka strādāt Manteļa mašīnbūves fabrikā no sešiem rītā līdz sešiem vakarā, paralēli mācoties Rīgas Vācu amatniecības skolā. Jau 20 gadu vecumā sāka piedalīties dažādos pašdarbības teātru uzvedumos, un kādu laiku, mācīdamies par aktieri, dienišķo maizi pelnīja, konstruējot tvaika mašīnas un pat aviācijas motorus.
1906. gadā bijušais R. H. Manteļa mašīnbūves fabrikas māceklis Eduards Smiļģis saņēma piedāvājumu strādāt rūpnīcā “Motors”. Eduards Smiļģis izmācījās par inženieri, spoži sevi parādīja šajā darbā, taču 1912. gadā pameta fabriku, lai inženiertehniskās zināšanas turpmāk izmantotu tikai uzvedumu veidošanā un skatuves uzlabošanā, jo Dailes (tagadējā Jaunā Rīgas teātra) telpas viņu īsti neapmierināja.
Par iedvesmu radīt teātri Smiļģim kļuva Maskavas Dailes teātra apmeklējums 1910. gadā. Redzētā skatuves mākslas daudzveidība jauno inženieri tā sajūsmināja, ka viņš nolēma: šāda skatuvei jābūt arī Rīgā.
Vecāki, tiesa, ar dēla izvēli nebija mierā. Paši būdami teātra apmeklētāji, viņi tomēr dēlu gribēja redzēt stabilā profesijā. Eduards Smiļģis autobiogrāfiskajā rakstā “Mans ceļš” atklāj: “Atceros, cik īpatnējā kārtā man izdevās iegūt vecāku atvēli brīvajā laikā strādāt teātrī. Mans tēvs bija dedzīgs Krievijas patriots, un japāņu kara laikā kāda mūsu uzvara to tā iejūsmināja, ka viņš iesauca mani pie sevis un prasīja izteikt kādu savu vēlēšanos, ko tad tūlīt izpildīšot. Ko es varēju sacīt? “Tu jau pats zini,” skanēja vārdi, ko viņam vajadzēja nešaubīgi saprast: bezgala jau bija mūsu mājā runāts par teātri. Un tad tēvs, kas reiz doto vārdu nekad neprata lauzt, arī atmeta ar roku – lai iet!”
Smiļģim izdevās īstenot jaunības sapni un izveidot tieši tādu teātri, kādu viņš gribēja, jo būtībā dzīvoja tikai teātrim. Aspazija reiz valdības līmenī par Smiļģi iestājusies ar vārdiem: “Iegaumējiet to, ka Smiļģis ir stūrakmens, uz kura dibinājas viss teātris, bez viņa teātris nemaz nav iespējams!”
Savus inscenēšanas principus Eduards Smiļģis reiz formulēja šādi: “Kad vienu darbu ņem, tas ir jāsalīdzina ar vienu būvi. Arhitektūra ir viena no viskonkrētākajām mākslām. Arhitektūra ir tuvāk aktiera mākslai. Tur ir visi principi: līnija, šķautne tiecas augšup un ir mūžīga. Piramīda pie Nīlas krastiem nav pārspēta. Piramīda ir veseli matemātiski traktāti. Piramīdā ir visi pamati, uz ko gulstas mūsu augstākā matemātika. Tāpat Dantes “Dievišķā komēdija” — tur ir viss Bahs iekšā. Ņemiet baznīcas, kā tās šodien stāv. Ķelnes doms: kad cilvēks ieiet iekšā, viņš sajūt savu niecību. Pat Isakijs Ļeņingradā: cilvēks tur iekšā ir kā viena mušiņa. .. Kas tas ir? Konstrukcija uz materiālās bāzes. Mūsu zemē jūs esat redzējuši – dzirnavas: vējdzirnavas un ūdensdzirnavas. Uzdevums abām viens: malt miltus, bet kādas atšķirīgas individualitātes: vienas — kalnā, otras — lejā. Tā mēs nonākam pie mūsu dzīvokļiem, labākiem vai lielākiem, un mūsu ludziņām …”
Savas tehniskās zināšanas Smiļģis izmantojis ne tikai scenogrāfijas izveidei, bet nereti veicis būtiskas pārbūves teātrī, piemēram, apvienojot skatuvi ar dekorāciju noliktavu, neliekoties ne zinis par to, ka starp abām telpām bija kapitālsiena, tāpat reiz vasarā Smiļģis brandmūrī izlauzis divus caurumus un ierīkoja tur jaunas ieejas, pie tam vēl nozāģējot balkonam vienu galu. Atbildīgās amatpersonas rokas vien noplātīja…
Reiz Smiļģim ienāca prātā, ka taupības nolūkos – teātrī naudas vienmēr trūka, – varētu vārīt vecās dekorācijas, no tām gatavojot jaunas. Sāka viņš ar saplēstiem vecajiem prospektiem, bet kādreiz pamanījās pazudināt vēl arī gluži labas dekorācijas. Arī pats teātrī sēdēja zem skatuves, starp dekorāciju un kostīmu skiču ruļļiem – telpā bez logiem, kur palaikam arī pārnakšņoja, iedzēra kādu kafijas tasi vai kefīra glāzi.
Slavena un vēsturē saglabājusies ir Smiļģa runas maniere: viņš mīlējis ripināt burtu “r”, gluži tīģeriski rūcot: “Prrriekškars atverras – sākas izrrrāde, aizverrr’s, – izrrrād’ beidz’s.”
Būdams ģeniāls režisors, no kura klātbūtnes vien aktieri saslējās cēlāki, izrāde uzdzirkstīja, pats Smiļģis bija vien viduvējs tēlotājs. Vai, precīzāk, – tēlojums jau gan bija plastisks un karalisks, taču, kā atminas tā laika teātra zinātnieki un kritiķi, saprast, ko ģeniālais Smiļģis no skatuves vēlējies paust, gan nav bijis iespējams.
Kaut arī Smiļģis tiek uzskatīts par vientuļnieku, un tāds – radošs, reālajai pasaulei nepiemērots – ģēnijs arī bija, tomēr slavenais režisors izveidoja ģimeni, viņam bija trīs dēli un meita – Zigurds, Eduards, Jānis, Aija, turklāt viņš bērnus mīlēja, ar viņiem lepojās, zināja viņu intereses un vājības. Smags trieciens Smiļģim bija Eduarda – tēvs viņu sauca par Eidiņu – nāve. Pārgalvīgais puisis krita, aizstāvot Maskavu…
Aktieru vidē gadu desmitus un vēl joprojām klejo jautri un ironiski nostāsti par Meistaru, viņa režijas stilu, pompozo māju, par bezizmēra parādiem, kurus Ulmaņa valdība dzēsusi kādā no jubilejām, par Smiļģa un viņa, iespējams, vienīgā īstā drauga, dzejnieka Edvarda Virzas pārlidojumiem pa Latviju.
Smiļģis radīja Dailes teātri, izaudzināja vairākas aktieru paaudzes, iestudēja izrādes, kuras saglabājušās pat to paaudžu ģenētiskajā atmiņā, kuras tās nav redzējušas, un, pateicoties viņam, mums ir bagātīgs teātra folkloras slānis. Ir tikai taisnīgi, ka “Spēlmaņu nakts” balva norisinās tieši Meistara dzimšanas dienā.
“… Un tādēļ lādēts lai un slavēts
Tas trakais kavalieru gads…”
