Par Džilindžera likteni lems, kad viņš atgriezīsies no Indijas 0
“Es nespēju klusēt, jo sirds ir pilna,” tā LTV raidījumā “Kultūršoks” sacīja aktrise Rēzija Kalniņa par savu Dailes teātri jaunās sezonas sākumā. 20. septembrī priekškaru vēra šīs sezonas pirmais jauniestudējums Dailes teātra Lielajā zālē – Reja Kūnija “Neiespējamā misija” Dž. Dž. Džilindžera režijā.
“Prasot režisoram, kāds ir virsuzdevums šim iestudējumam, atbilde bija – teātrim vajag naudu. Ja man pasaka, ka šī komēdija ir manas aktiermeistarības pārbaude… Mani uztrauc tas, ka ļoti daudzos manos kolēģos ir šis palikt vai aiziet, būt vai nebūt,” atklāti teica aktrise. Šotrešdien jau vairāki Dailes teātra aktieri vērsušies teātra direktora Andra Vītola ar pretenzijām pret māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru. Kas īsti notiek Dailes teātrī?
Apstiprina atlaišanas iespēju
Kāds īsti ir mutiski izteikto pretenziju saturs, tāpat kā aktieru vārdus, A. Vītols vakar “LA” komentēt atteicās, jo situācija esot jūtīga un, protams, jāatrisina, taču, kamēr pats Dž. Dž. Džilindžers neesot uz vietas, nekādi lēmumi netikšot pieņemti.
Dž. Dž. Džilindžers tūlīt pēc pirmizrādes devies atvaļinājumā uz Indiju, no kurienes atgriezīšoties 7. oktobrī, un pēc tam teātris darīšot sabiedrībai zināmu turpmāko rīcību. Direktors “LA” apstiprināja aģentūrai LETA teikto, ka neizslēdzot pat Dž. Dž. Džilindžera atlaišanas iespēju, taču vispirms viss tikšot ar viņu izrunāts un situācija izanalizēta.
Kā apliecināja Dailes teātra aktieri Gints Andžāns un Dainis Grūbe, skatuves mākslinieki vienojušies, ka ar presi viņu vārdā runāšot tikai Rēzija Kalniņa un Artūrs Skrastiņš. Vakar māmiņas veselības stāvokļa dēļ aktrise nevarēja pievērsties teātra lietām, bet Artūrs Skrastiņš necēla tālruņa klausuli.
Komēdijas ir vajadzīgas
“Situāciju komēdijas ir pieprasītas, jārēķinās ar skatītāju interesēm,” tā sabiedriskajai televīzijai atbildējis teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers, minot skaitļus, cik daudz biļešu jau nopirktas. Dailes teātra direktors Andris Vītols vakar “LA” sacīja, ka nevienu brīdi nenoliedz, ka teātrim komēdijas ir vajadzīgas: “Tā ir arī mana vēlme, lai komēdija būtu.
Protams, komēdijas žanrs vien vēl automātiski nenozīmē lētumu.” Vaicāts, kā viņš pats vērtē iepriekšējās Dailē iestudētās Reja Kūnija komēdijas, Vītols teica, ka ļoti svarīgi, lai komēdijās piedalītos labi aktieri, jo tur nepieciešama meistarība, un līdz ar to kāds iestudējums varbūt bijis vājāks, kāds spēcīgāks, tas atkarīgs no aktieru ansambļa.
Un, ja kāds pārmet, ka desmit gados Kūnijs tiekot iestudēts ceturto reizi, varot parēķināt – desmit gados Dailes teātris katru gadu rada vidēji 15 jauniestudējumus, tātad desmit gadu laikā ir notikuši 150 jauniestudējumi, starp kuriem ir četras Kūnija komēdijas. Labi, bez Kūnija vēl pāris citu – tātad sešas komēdijas… Vai tas ir daudz? Tāpēc apgalvojumi par Daili kā komēdijteātri esot nepieņemami, uzsvēra direktors Andris Vītols.
Gan radošas veiksmes, gan neveiksmes
“Katram režisoram ir augšupejas un lejupejas periodi. Desmit gadu griezumā, kopš vadu Dailes teātri, Džilindžeram bijušas gan izcilas, gan vājas izrādes,” piebilda Andris Vītols.
Arī Liepājas teātrim ir sadarbība ar Dž. Dž. Džilindžeru, un teātra direktors Herberts Laukšteins to vērtē kā labu, viņa iestudētās izrādes pelnījušas gan naudu, gan publikas atzinību, atnesot teātrim vairāk nekā pusmiljonu eiro lielu peļņu.
Jāatgādina, ka pavasarī izraisījās skandāls pēc tam, kad Liepājas teātra repertuāra padome nolēma izņemt no repertuāra Dž. Dž. Džilindžera iestudēto izrādi “Kleo-Kleo- Kleopatra”, par ko pats režisors sievas Ingas Grencbergas kontā sociālajā tīklā “Facebook” pauda satraukumu, raksturojot to kā cenzūru.
Liepājas teātra direktors šobrīd šo izrādi vērtē kā radošu neveiksmi, bet uz to “esot tiesības ikvienam, arī profesionālam režisoram”. Turklāt šis uzvedums nospēlēts līdz sezonas beigām un noņemts no repertuāra tad, kad sagaidīts “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtējums.
Teātra kritiķe Silvija Radzobe “Facebook” toreiz izrādi novērtēja ne vien kā “garlaicīgu, bet arī skumju liecību, ka aizgājušā gadsimta ceturksnī, kas pagājis, kopš Dž. Dž. Džilindžers ienāca teātrī, dzīve un teātris ir mainījušies, bet režisors palicis turpat, kur toreiz”.
Teātra kritiķe, šā gada “Spēlmaņu nakts” žūrijas locekle Maija Svarinska atceras, ka Dž. Dž. Džilindžeram savulaik bijušas apbrīnojamas izrādes, lai pieminam “Kaligulu” Dailē, tā arī Liepājā.
“Viņš ir labs mākslinieciskais vadītājs, jo nav greizsirdīgs, aicinot iestudēt Dailē lieliskus režisorus. Manuprāt, viņam varbūt vajadzētu kādu laiku neiestudēt pašam, sevi izanalizēt. Ir izrādes, par kurām nav īsti skaidrs, kā vārdā tās tapušas. Pēdējā laikā Džilindžers neiestudē intelektuāļiem, kaut gan pats ir ļoti intelektuāls cilvēks, kurš ļoti daudz lasa un zina.
Tāpēc no malas grūti pateikt, kas tas ir par iekšēju konfliktu ar sevi. Viņš varētu būt labs mākslinieciskais vadītājs joprojām, jo redz labo, ciena un viņam neskauž. Viņam nav bail no jauniem, spēcīgiem un interesantiem režisoriem. Bet pats varētu kādu laiku neiestudēt, ielūkoties sevī, taču tam vajadzīgs laiks.”
Daudzus mākslinieciskos vadītājus pieredzējusī Dailes teātra aktrise Ausma Kantāne teic: “Esmu pieredzējusi gan Pētera Pētersona, gan Kārļa Auškāpa laikus un redzējusi, kā mākslinieciskā vadītāja pienākumi atņem daudz enerģijas režisora radošajam darbam. Nav īsti labi, ka mākslinieciskais vadītājs reizē ir viens no kārtējiem režisoriem, tas ir liels kompromiss, kas cilvēkam jāizcīna sevī.
Man kādreiz jaunie teikuši – man taču jādomā, kā to zāli piepildīt… Nē! Tev kā režisoram jādomā tikai par savu radošo domu, darbu… Man šķiet, ka tas vadības modelis, kāds ir Nacionālajā teātrī, ir labāks nekā mūsējais Dailē. Nacionālajā nav mākslinieciskā vadītāja, ir vairāki štata režisori, bet ilggadējais direktors Ojārs Rubenis domāja par interesantu režisoru piesaisti no ārpuses.
Un paskat, kā Nacionālais tika izrauts no stagnācijas un nu kļuvis par laikmetīgu teātri ar lieliskām izrādēm! Bet, lai mākslinieciskais vadītājs, arī vēl pats iestudēdams izrādes kā režisors, varētu domāt tikai par mākslu, tur atkal vajag ļoti spēcīgu direktoru.”
Nav noslēpums, ka daļa kritiķu ne pārāk augstu vērtē arī Dailes teātra kopējo māksliniecisko līmeni pēdējos gados. Piemēram, kritiķis, “Spēlmaņu nakts” žūrijas loceklis Normunds Akots “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” (21.08 2019.) rakstīja: “Mūsu lielākais “teātra laineris” joprojām komercializējas un pamatīgi dreifē. Liekas, ka ierēdņu uzspiestā cīņa ar rentabilitāti rada milzu spriedzi abos kuģa kapteiņos un neļauj viņiem noteikt cik necik vienotu kursu.”
Vītols tam īsti nepiekrīt. Dailē esot gan labākas, gan sliktākas izrādes, tāpat kā kritiķiem savi stereotipi un sava skola. Tikmēr kritiķis prognozē, ka “ar lielās zāles nepiemērotību teātrim saistītās problēmas ātri atrisināt neizdosies, pārbūves ilgs gadiem, bet aktieri nopietnas lomas gaida jau šodien”.
Demokrātijas sūrie augļi?
Mazliet dīvaini šķiet, ka Dailes teātra aktieri ar pretenzijām nāk mākslinieciskā vadītāja atbūtnes laikā, jo par to, ka sezonu Lielajā zālē atklās ar Reja Kūnija komēdiju, taču zināja jau vasaras sākumā. Vai varētu būt tā, ka šis skandāls ir melnā publicitāte, lai pievērstu uzmanību pašam teātrim?
Direktors Andris Vītols šādu pieņēmumu noliedz, piebilstot, ka Dailes teātris atšķiroties ar demokrātiju, kaut arī kādam varbūt esot priekšstats, ka teātrī tāda nevarot būt un visu nosakot vadība, bet pārējiem jāklusē. “Esmu par demokrātiju, un, protams, tas visu sarežģī, katrs var izteikt viedokli, jo rūp Dailes teātra nākotne, bet par to katram var būt savs priekšstats,” piebilst Andris Vītols, uzsverot, ka nekādi ātri lēmumi netiks pieņemti.
Vairāk nekā puse jānopelna pašiem
Dailes teātra 2018./2019. gada sezona skaitļos:
Kopējais budžets – 4,6 miljoni eiro, no tā valsts dotācija – 1,9 miljoni eiro, pašu nopelnītais – 2,7 miljoni (59% nopelna teātris, 41% – valsts dotācija).
Kopējais skatītāju skaits – 193 913, vidējā biļetes cena – 12,55 eiro, 475 izrādes.
18 jauniestudējumi – sešas izrādes un divi koncerti Lielajā zālē, piecas izrādes Mazajā zālē un piecas – Kamerzālē.
Visvairāk skatītās izrādes Lielajā zālē: “Planēta Nr. 85” (26 izrādes; 22,2 tūkstoši skatītāju), “Lulū” (19; 15,5 tūkstoši), “Lauva ziemā” (17; 14,8 tūkstoši).
