Daiļdārzs sakņu dārza vietā! Viesojoties pie Sarmītes Krūmiņas 0
Siguldā manu uzmanību piesaistīja kāda Gāles ielas nama glīti iekoptais dārzs, kā arī šķūnītis, kura sienas veidotas no Allažu plienakmens. Oriģināli un neierasti, tāpēc uzrunāju mājas saimnieci Sarmīti Krūmiņu. Viņa laipni izrādīja ne vien māju, bet arī seno mājas pagrabu, aku un pašas iekopto daiļdārzu.
“Siguldā esmu dzimusi, uzaugusi, tad kādu laiku mācījos citur, pēc tam atgriezos, jo šo māju man uzdāvināja mana mamma Ārija Blūma. Viņai novembrī paliks 90 gadu,” stāsta Sarmīte Krūmiņa. “Kad atguva īpašumus, mana mamma bija pēdējā mantiniece, šīs mājas saimnieka mazmazmeita. Atceros, ka vecmamma man stāstīja, ka šajā mājā dzīvojuši Ārijas Blūmas vecvecāki un viņu bērni Velta un Žanis. Krievu okupanti visu atņēmuši, Žani izsūtījuši uz Sibīriju.”
Sarmīte Krūmiņa četrdesmit sešus gadus bijusi pedagoģe, strādājusi dažādās mācību iestādēs, tostarp sešus gadus par audzinātāju bērnudārzā “Pīlādzītis” un Siguldas 1. pamatskolā mācījusi latviešu valodu un literatūru. Nu Krūmiņas kundze ir pensijā un bauda dzīvi, saimniekojot senču mājā, kopjot daiļdārzu un palīdzot audzināt sešus mazbērnus.
“Mana mamma stāstīja, ka tagadējā Gāles iela, kas savu nosaukumu guvusi no Siguldas apkaimes Gāles muižas (Galenhof) vārda, agrāk, trīsdesmitajos gados, saukta par Tirgotāju ielu, jo vai katrā šīs ielas mājā atradies veikaliņš. (Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske min, ka tolaik to sauca par Tirgoņu ielu, piemēram, blakus namā nr. 14 atradusies Andreja Stučkas dažādu preču tirgotava. – Red.)
Par to vēl liecinot, piemēram, mājas pagrabā saglabājušie āķi, kuros, iespējams, karināta kūpināta gaļa.” Sarmīte mūs ved pa kāpnēm lejup pagrabā tos parādīt. Arī te sienas mūrētas no Allažu plienakmens. Ar tiem būvēta arī pati dzīvojamā ēka, padomju laikā tā gan apmesta, iekštelpas pārveidotas. Pēc īpašuma atgūšanas Sarmīte bijušo “komunalku” iekārtojusi atbilstoši savas ģimenes vajadzībām un ēku pārkrāsojusi. Pie mājas saglabājusies arī vecā aka, no kuras saimniece smeļ ūdeni gan virtuvei, gan dārza laistīšanai.
Mājai kā grezna rota ir daiļdārzs, kurā vēl zied dālijas, miķelīši un košumkrūmi, tostarp ne tik bieži redzētais veigelas krūms rozā ziediem. Skaists augs, ir izdevīgs daiļdārzniekiem, jo tā prasības attiecībā uz kopšanu esot ļoti pieticīgas. Galvenais – nodrošināt veigelai saulainu un labi apūdeņotu vietu. Jo saulaināka ir stādījuma vieta, jo vairāk uzzied krāšņo ziedu.
Turklāt tas ir ļoti izturīgs pret dažādu temperatūru un tās svārstībām: svelmainas vasaras un saltas ziemas augu nebaida. Dārzā izvietoti arī dekoratīvi elementi, piemēram, rotonda, no koka veidots tiltiņš, kā arī neliels dīķītis, to esot izrakuši Sarmītes abi dēli, kad bijuši pusaudži. Tagad vienam esot 37, otram – 44 gadi, abiem militāras specialitātes un savas ģimenes.
“Padomju laikā mājā dzīvoja trīs ģimenes, košumdārza nebija, tā vietā – kartupeļu, sakņu dārzs. Visapkārt bija ne visai sakopta vide… Man patīk, ja ir pie kā piesaistīt skatienu, tāpēc iestādīju puķes, košumkrūmus. Vienīgi žēl, ka mūsu dārzā ievazājušies nelūgti ciemiņi: maijvaboles un kailgliemeži – it kā no Spānijas, kas nodara lielu postu. Brīžiem šķiet, ka daba par pāridarījumu sāk atriebties cilvēkam, liels bija mans izbrīns, kad dīķa trīs zaļās vardītes apēda… kaķis! Kur tas redzēts!”
Padomjgadu iemītniece: Katrā laikmetā savas prioritātes
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīzes” dežurējošā redaktore, kādreizējā mājas iemītniece: “Arī man māja Gāles (padomju gados Suvorova) ielā saistās ar manu dzimtu. Manai vecmāmiņai Hannai Levinskai-Volkovai kopā ar vīru un dēlu šajā mājā dzīvoklis tika ierādīts 1951. gadā – pirms tam viņi dzīvoja 9 m2 lielā istabiņā Vidus ielā. Piegulošajā teritorijā visas trīs ģimenes, kam mājā bija dzīvokļi, iekopa mazdārziņus.
Mana vecmamma bija nākusi no Ukrainas, kur golodomorā no 12 bērnu ģimenes izdzīvoja vien trīs māsas un vecākais brālis. Pēc kara Hanna tika nosūtīta uz Staļina darba nometni, bet pēc atbrīvošanas nonāca Latvijā. Nav jābrīnās, ka viņas prioritāte nebija daiļdārzs, bet rūpīgi un centīgi koptas sakņu dobes un ogulāji, lai paēdinātu ģimeni (tagad jau manā dārzā pārceļojuši viņas zemeņu stādi, kuri ražo līdz rudens salnām).
Līdz pat 90. gadiem ar viņas audzēto bija paēdināti arī vēlāk uz Rīgu aizceļojušie ģimenes locekļi, tostarp mana jaunā ģimene, lai gan man pieraksts aizvien bija Siguldā. Atgriežoties īpašumam pie likumīgās mantinieces, mājas toreizējie iemītnieki ar sirdssāpēm noskatījās, kā tiek izrauti ogu krūmi un nozāģētas ābeles, īpaši ražīgs un iecienīts bija ‘Trebū sēklaudzis’. Kad vecmammai dārzā vairs nebija ļauts strādāt un nācās atvadīties no rozēm pie lieveņa, viņa aizgāja mūžībā ar infarktu. Varbūt sagadīšanās, bet tieši tajā dienā, kad manās rokās nonāca kolēģa rakstītās rindas par Siguldas namu ar daiļdārzu, pieminējām vecmammas 100. jubileju.”
