Dagnis Dubrovskis: Šis nav stāsts par dabas aizsardzību Latvijā. Šobrīd tas ir stāsts par naudu, par iespējām pelnīt ar dabas aizsardzības projektiem 24
Kāds pārlaidās pār tukšu putna ligzdu
Dzidra Smiltēna, Baltijas Koks
Vienā no žurnāla Baltijas Koks numuriem publicējām viedokli, kuru festivāla Lampa Pilsoņu dialoga diskusijā izteicis Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis. Tur cita starpā lasām: «Viena no Eiropas Komisijas prioritātēm, uzsākot darbu, bija tā saucamais Eiropas zaļais kurss.
Virzība uz klimata neitralitāti 2050. gadā. Skaidrs, ka šis Eiropas zaļais kurss prasīs ievērojamus līdzekļus. Lai sasniegtu šos Parīzes klimata pārmaiņu nolīguma mērķus, Eiropā kopumā gadā būs nepieciešamas 260 miljardu eiro investīcijas… Domājam arī, kā novirzīt privātā sektora finanšu līdzekļus šiem zaļajiem ilgtspējas mērķiem.»
Eiropā, tostarp Latvijā, būs maz cilvēku, kas iebildīs pret šo ieceri: dzīvot zaļākā pasaulē, saudzēt dabu, uzturēt to kārtībā un censties pēc iespējas arī ražošanā izmantot dabai draudzīgas tehnoloģijas.
Pasaules kontekstā, redzot Āzijas, Indijas un Āfrikas valstu piesārņoto dabu, ar atkritumiem un plastmasas drazām piepildītās plūstošās upes, Ķīnas apjomīgo industrializāciju, jau tagad varam uzskatīt, ka Latvija ir zaļa valsts. Ar saviem tīrajiem ūdeņiem, kopto zemi, ar lieliski uzturētajiem, apsaimniekotajiem mežiem. Līdz ar to arī cerība, ka mūsu dzīvi šis pārmaiņu process būtiski neietekmēs.
Taču, palasot dažus pieejamos dokumentus un pamatnostādnes šajā zaļajā kursā, ieraugām, ka tajos ļoti maz runāts par dabas attīrīšanu no piesārņojuma, par ekoloģiskajām problēmām, bet tieši skarti ekonomisko un finanšu sistēmu pārveides jautājumi. Padarot zaļo kursu sabiedrībai neskaidru un neuztveramu.
Tāpēc, lai saprastu šo pārmaiņu būtību un iezīmētu, kā tās ietekmēs cilvēku dzīvi arī šeit, Latvijā, saruna ar mežzinātņu doktoru Dagni Dubrovski.
– Pirms kāda laika pa pasauli braukāja apkārt maza meitene Grēta Tunberga un kaismīgi runāja par to, cik daudz ļauna esam nodarījuši videi. Viņai atvērās daudzas durvis pat nopietnos pasaules forumos, kur pulcējās varenākie finanšu magnāti un ekonomikas smagsvari. Lai arī viņai bija kāda deva taisnības, mulsināja veids, kā šīs uzstāšanās noritēja. Tas lika domāt, ka meitene tiek izmantota sabiedrības viedokļa veidošanā, kur galvenā doma – daba ir sapostīta un pie visa vainīgs cilvēks. Tātad cilvēkam par visu šo ir arī jāmaksā. Vai tas neizskatās pēc priekšspēles turpinājumam: Eiropas zaļais kurss ar tam paredzētajām 260 miljardu eiro investīcijām?
D. Dubrovskis: Ja mēs runājam par to, kas šobrīd notiek pasaulē, tad noteikti tā ir vides risinājumos balstīta globāla finanšu tirgus izveide. Pamatojoties ar nepieciešamību steidzami risināt pasaules vides jautājumus, tiek veikti pasākumi sabiedriskās domas transformēšani finanšu sistēmas pārbūves un cilvēku dzīvesveida maiņas virzienā.
Ekoloģiskās problēmas, par kurām katru dienu tiek runāts masu medijos, ir tikai veids, kā mobilizēt sabiedrību šādām pārmaiņām. Šāda veida propoganda strādā uz cilvēka zemapziņu un vislabāko rezultātu var sasniegt, ja sabiedrībā nepārtraukti tiek radīta trauksme un bailes. Tāpēc retorikā tiek izmantoti apgalvojumi: pēc 50 gadiem globālās sasilšanas rezultātā puse zemeslodes sauszemes noslīks, bioloģiskās daudzveidības iznīcināšana novedīs pie bada, cilvēki vairs nevarēs dzīvot uz šīs planētas, globālās klimata pārmaiņas novedīs pie vētrām un vēl citām negatīvām sekām, kas iznīcinās cilvēci. Tie ir apgalvojumi, kas nav zinātniski pamatoti un pastāv tikai hipotēžu līmenī.
Mēs redzam arī zināmu manipulāciju ar datiem, kur tiek izmantoti tikai tie, kas apstiprina šos pieņēmumus. Neparādot pilnvērtīgi visu informācijas spektru, faktiski tiek manipulēts ar cilvēku domām un apziņu, sabiedrību sagatavojot ieplānotajām pārmaiņām.
Viens no spilgtākajiem piemēriem, ko šogad pārdzīvojam, ir Covid-19. Lasot Eiropas Savienības dokumentus, piemēram, Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas preambulā rakstīts, ka Covid-19 ir pierādījums: jo vairāk daba tiek nīdēta, jo vairāk pieaug infekcijas slimību rašanās un izplatīšanās risks. Covid-19 tiek politiski izmanots šiem pašiem mobilizācijas mērķiem.
– Ja pieņemam, ka vides jautājums šajā procesā nav galvenais, kāds ir šo darbību galvenais mērķis un uzdevums?
– Svarīgākais uzdevums: mainīt pasaules galvenās ekonomiskās paradigmas, ekonomisko un finanšu sistēmu. Idejas pamatā ir vecā labā utilitārās ētikas pamatnorma, ka cilvēks savā darbībā rada kaut ko labu, vienlaikus kādam nodarot sliktu. Darbībai jābūt tādai, lai sliktā būtu mazāk. Tātad gadījumā, ja ražotājs rada piesārņojumu, veidojot kādu vajadzīgu produktu, viņam ir jāmeklē veidi, kā ražošanas procesā videi nodarīto ļaunumu novērst vai kompensēt.
Tik tālu viss ir saprotams, bet tad rodas jautājums: kā to paveikt? Kādas ir ieceres un piedāvājumi šajā virzienā? Šeit sākas politika. Pirmais solis: jāizveido normatīvā regulējuma ietvars, standarti un audita sistēma. Tātad jāmaina likumi un normatīvi, kas nosaka spēles noteikumus: jādefinē, kas ir labs un kas slikts, kas atļauts vai aizliegts, kurā brīdī esi piesārņotājs – vides postītājs – un kurā pārtopi par vides sargātāju un atjaunotāju.
Otrais solis: izveidot komerciālu sistēmu, lai ietekmi uz vidi varētu komercializēt.To, ka soli pa solim tiek iets šajā virzienā, mēs jau šodien labi redzam starptautiskajos dokumentos. Pateicoties globālajai klimata pārmaiņu teorijai, jau pastāv oglekļa kredīta tirgus un izmešu kvotu sistēma. Tas ir tikai pirmais posms šajā globālajā pārveidē.
Pagaidām mēs runājam par fosilo enerģijas avotu radītā piesārņojuma mazināšanu, taču tāda pati sistēma tiek veidota, lai mazinātu ietekmi uz vidi, komercializējot dabas aizsardzību un ekosistēmu pakalpojumus, izveidotu dabas kapitāla kredītu tirgu.
Pasaulē ir daudz piemēru, kā šī sistēma tiek veidota. Daudzviet pasaulē jau pastāv ūdens ekosistēmas resursu tirgus. Piemēram, Austrālijā fermeriem ūdens savu lauku laistīšanai ir jāpērk izsolē biržā. Izveidota sistēma, kurā viņš vairs nevar ņemt ūdeni laistīšanai no upes bez maksas, jo tas ir ekosistēmas pakalpojums.
Pie sūkņa ir uzstādīts skaitītājs. Kas ir šie naudas saņēmēji par plūstošas upes ūdeni? Tās ir finanšu institūcijas, kas šo procesu vada un kontrolē. Tie ierobežojumi un normatīvie akti ir tādi, ka zemnieks, kas šajā sistēmā nepiedalās, savu preci nemaz nevar pārdot. Viņa bizness faktiski tiek iznīcināts, jo piekļuve upes ūdenim tiek kontrolēta, turklāt nav piešķirtas attiecīgās atļaujas vai sertifikāti saražotās preces pārdošanai. Savukārt sistēmas pārvaldītājam ir izveidots tirgus regulēšanas un kontroles mehānisms.
Eiropas zaļajam kursam pēc būtības ir daudz līdzību ar šādas regulētas ekonomikas ieviešanu Eiropas Savienībā, kas sakņojas neomarksistiskās idejās. Saskatāmas daudzas līdzības tām, kuras reiz bija Padomju Savienībā un kuras daudzi esam jau reiz piedzīvojuši. Atšķirība vienīgi tajā, ka PSRS visu noteica un regulēja valsts, jo visi resursi piederēja valstij, bet mūsdienās tās ir starptautiskās finanšu korporācijas, kas attīsta šo sistēmu.
Mēs varam saskatīt šīs sistēmas elementus Eiropas zaļā kursa, topošajos Eiropas bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un Eiropas ilgtspējīgas finansēšanas politikas dokumentos. Nepārprotami, nākotnē Eiropas aizsargājamās dabas teritorijas kļūs par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un atjaunošanas aktīviem, ar kuriem varēs ļoti labi tirgoties starptautiskajos finanšu tirgos.
Piemēram, kāds “piesārņotājs vai dabas iznīcinātājs” pašu vai kādā citā valstī rada būtisku ietekmi uz vidi. Lai saņemtu atļauju turpināt ražošanu un pārdot saražotās preces, uzņēmējam būs nepieciešams kompensēt radīto ietekmi.
Ietekmes kompensēšanai uzņēmējam būs jāemitē zaļās obligācijas vai jāfinansē projekti, kurus piedāvās trasta kompānijas, kuras kontrolē dabas un sugu aizsardzības plānus, kuras pārvalda aizsargājamās dabas teritorijas un izsniedz šos dabas aizsardzības, oglekļa, ūdens vai mitrāju atjaunošanas kredītus. Tās ir zaļās parādzīmes, kuras iegādājoties piesārņotājs samaksā par dabas aizsardzības projektiem un tādā veidā dzēš savu kaitīgo ietekmi uz vidi.
– Tas taču nozīmē, ka pēc būtības daba netiek saudzēta. Piesārņošana notiek, un šis dabas piesārņotājs atpērkas, par to samaksājot. Tādas māņu kustības cēlu mērķu vārdā.
– Dokumentos ir rakstīts, ka Eiropas zaļajam kursam un zaļajai taksonomijai jānovērš zaļmaldināšanas risks. Tas šobrīd ir aktuāls jautājums Eiropas mērogā, un mums svarīgi par to iestāties.
Vispirms noskaidrojot un skaidri formulējot, kas ir zaļmaldināšana. Un, ja reiz šāda sistēma tiek izveidota, tai jābalstās uz zinātniskiem pamatiem, nevis politiskiem vai pseidozinātniskiem lēmumiem. Šīs nostādnes ļoti būtiski var ietekmēt tautsaimniecības attīstības iespējas vienā vai otrā reģionā.
Piemēram, Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģija nosaka aizsargāt 30% sauszemes teritoriju, no tām 10% stingri. Nav noteikts, vai šīs normas attieksies vienlīdz uz katru dalībvalsti vai tās varēs koncentrēt kādās nomalēs.
Zaļā kursa pamatdokumentā rakstīts, ka visi tā nosacījumi attiecas ne tikai uz Eiropas Savienības valstīm, bet arī uz tām, kuras ražo produktus un vēlas tirgoties Eiropas Savienībā. Tāpēc lieliem globāliem fosilās izcelsmes enerģijas un pārējiem preču importētājiem būs jāiesaistās vides ietekmes kompensāciju tirgos.
Viņi samaksās par vides aizsardzības projektiem, slēdzot attiecīgus līgumus, piemēram, par brīvprātīgiem oglekļa vai dabas atjaunošanas kredītiem, kas var būtiski ietekmēt atsevišķu dalībvalstu ekonomisko attīstību. Šo sistēmu plānots palaist 2023. gadā, un tagad jau top pirmie standarti, auditēšanas un kontroles sistēma.
Mērķis: 30% no ES sauszemes teritorijas jābūt aizsargātai, 10% stingri. Tas nozīmē, ka 30% no kopējās teritorijas jābūt aizsargātai. Eiropas Savienībā no kopējās platības 42% aizņem lauksaimniecības zemes, 33% – meža zemes, 16% – neizmantotās un pamestās zemes.
Pārējās ir urbānās teritorijas, infrastruktūra, nedaudz ūdeņu. Ņemot vērā ierobežotās iespējas izveidot aizsargājamās teritorijas lauksaimniecības un urbānajās zonās, meža teritorijās īpatsvars būs lielāks. Turklāt stingri aizsargājamās teritorijās saimnieciskā darbība tiks pārtraukta.
Vācijas Tūnenas starptautiskajā mežsaimniecības un meža ekonomikas institūta pētnieki aprēķinājuši, ka Eiropas Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošana Eiropas Savienībā kopumā samazinās koku ciršanas apjomus par 42%.
Pastāv iespēja, ka kādā dalībvalstī aizsargājamo teritoriju īpatsvars var būt lielāks. Tādās, kur vides stāvoklis ir labāks un rūpniecība mazāk attīstīta.
Ja aplūkojam Eiropas Savienības valstu struktūru no pasaules sistēmas teorijas skatpunkta, redzam, ka lielā daļā Eiropas ekonomisko centru (kodolu) labklājība ir veidojusies uz nabadzīgo, mazāk attīstīto (perifēro) valstu un reģionu rēķina. Šo valstu finanšu institūcijas būs aktīvākās dabas kapitāla aktīvu pārvaldītājas.
Piemēram, Nīderlandes finanšu institūcijas bioloģiskās daudzveidības projektu finansēšanā visā pasaulē šobrīd iegulda aptuveni 15 miljardus eiro. Palielinot aizsargājamās dabas teritorijas līdz 30%, Nīderlandes investīcijas ekosistēmas tirgus projektos varētu pieaugt līdz 27 miljadiem eiro.
Mums Latvijā jābūt ļoti vērīgiem un jāseko procesiem līdzi. ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas saistošie dokumenti šobrīd ir tapšanas stadijā. Tur ir vairāki skaisti noformēti nosacījumi it kā cēlu mērķu vārdā, bet mums tie jāuzlūko ar lielu piesardzību.
Ja mēs palūkojamies uz notiekošajiem vides, tajā skaitā bioloģiskās daudzveidības, politikas procesiem Latvijā, redzam, ka netrūkst daudz nekvalitatīvu, no zinātniskā viedokļa apšaubāmu publikāciju, kā arī saimnieciskās darbības ierobežojumu, kas balstīti nekvalitatīvos pētījumos.
Spilgts piemērs ir mežirbes sugas aizsardzības plāns, ko izstrādājusi Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Pētījumam, uz kuru tiek balstīta šīs sugas aizsardzība, nav veikta zinātniskā ekspertīze, tajā ir iekļauti daudzi maldīgi apgalvojumi. Tomēr projekta ieviešana joprojām tiek finansēta.
Topošajā finanšu sistēmā šādu plānu īstenošanas projektus var pārvērst biržā kotētos vērtspapīros, savukārt zemes īpašniekiem tie var radīt nepamatotas izmaksas. Šobrīd attīstās starptautiskais dabas aizsardzības kredītu tirgus. Tirgus Eiropas Savienībā vēl ir mazattīstīts, tas ir tapšanas stadijā, tāpēc šajā ziņā vēl ļoti daudz neskaidru jautājumu, kas ir svarīgi mūsu zemes īpašniekiem un nozares uzņēmumiem.
Pašiem ir rūpīgi jāseko līdzi, kā attīstās ekosistēmas tirgus, kuras teritorijas kļūst par aizsargājamām, kādi dabas atjaunošanas, aizsardzības un ietekmes mazināšanas projekti kādās teritorijas tiks kotētas vērtspapīru tirgū, vai meža īpašnieki saņems kompensācijas un būs šī tirgus dalībnieki.
Pagaidām nav zināms, kādu ietekmi jaunā sistēma var atstāt uz koksnes pieejamību un Latvijas mežu resursu vērtību Kā šī sistēma ietekmēs Latvijas ekonomiku kopumā, valsts budžetu un sociālekonomiskos apstākļus reģionos? Mūsu valdības nekritiskā attieksme pret Eiropas zaļo kursu un tā beznosacījumu atbalstīšana var negatīvi ietekmēt Latvijas tautsaimniecības attīstību.
Vides aizsardzības aktīvu tirgum Eiropā tiek paredzēta liela nākotne. Pirms gada Valdis Dombrovskis teica, ka viņš redz nepieciešamību katru gadu no privātā sektora Eiropā piesaistīt 180 miljardus eiro klimata neitralitātes un vides mērķu sasniegšanai. Ja mēs skatāmies no globālās finanšu plūsmas viedokļa, par produktiem cilvēki būs spiesti maksāt dārgāk, jo uzņēmums to, ko būs samaksājis par šiem dabas aizsardzības vai oglekļa kredītiem, iekļaus preces cenā. Tas atstās iespaidu arī uz nodokļiem.
– Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis uzskata, ka šajā zaļajā kursā liela loma būs tieši meža nozarei, it īpaši koka būvniecībai. Varbūt tās ir labas iespējas meža un kokrūpniecības nozarei?
– Tas skaisti skan un daļēji varētu būt taisnība. Taču ļoti svarīgi ir saprast arī zemtekstu, ko viņš ar to grib pateikt.
Šajā sistēmā ir iebūvēts: ja tu izmanto koksnes resursus būvniecībai un koksnē ogleklis ietverts, ietekme uz vidi pret gāzbetonu un citiem materiāliem būs zemāka. No šī viedokļa raugoties, koksnes produkts kļūst konkurētspējīgāks par citiem. Bet Eiropas Savienības Zaļajā taksonomijā ir noteikti 6 vides ietekmes mērķi.
Dombrovska teiktais izriet no taksonomijas regulā iekļauto pirmo divu vides mērķu skatpunkta. Taksonomijas sestais mērķis ir ietekmes uz bioloģisko daudzveidību novērtēšana. Starp šiem mērķiem ir liela pretrunas. Maksimizēt oglekļa piesaistes nav iespējams neietekmējot bioloģisko daudzveidību.
Bioloģiskās daudzveidības stratēģija paredz, ka mežs jāapsaimnieko ar dabai tuvām metodēm. Kādas meža apsaimniekošanas metodes atbilst šiem nosacījumiem, par to Eiropas varas gaiteņos notiek diskusijas. Šie un citi nosacījumi tiks iestrādāti normatīvajos aktos, kas šobrīd ir tapšanas stadijā.
Nozares vadošajām organizācijām rūpīgi jāseko procesiem, jāceļ trauksme, redzot kādas neatbilstības mūsu valsts tautsaimniecības interesēm. Ja tu zini noteikumus, esi apbruņots un vari par savām tiesībām pastāvēt. Ļoti svarīgi, lai mūsu cilvēki uz visu skatītos ar atvērtām acīm un kritisku domāšanu. Jāsaprot, ka šis nav stāsts par dabas aizsardzību Latvijā. Šobrīd tas ir stāsts par naudu, par iespējām pelnīt ar dabas aizsardzības projektiem pasaulē.
Ļoti svarīgi ir cilvēkiem ieraudzīt šādu projektu patiesos mērķus un nolūkus. Plānu tapšanā nepieļaut neobjektivitāti un zaļmaldināšanu no nevalstisko dabas aizsardzības organizāciju puses.
– Latvijā ir labi izglītoti un zinoši meža nozares speciālisti, erudīti zinātnieki LLU Meža fakultātē, Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā Silava, Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūtā. Kāpēc šie vides speciālisti, ornitologi un citi zaļie biznesmeņi, kuru zināšanas par mežkopību noteikti nav tik pamatīgas kā mežu speciālistiem, nemeklē sadarbības iespējas un iecerētos projektus neveic sazobē ar viņiem? Tad taču rezultāts būtu daudz izsvērtāks un Latvijai kopumā lietderīgāks.
– Tāpēc, ka tad iespējams izrādītos, ka dabas stāvoklis Latvijā ir atšķirīgs no tā, ko šīs organizācijas aktīvi propogandē, tad iespējas zaļajiem biznesmeņiem īstenot projektus sašaurinātos. Daudzām viņu darbībām sen vairs nav nekāda sakara ar zinātniskās atziņās balstītu dabas aizsardzību.
Meža nozares cilvēki ir pieraduši visu pamatot zinātniskos atklājumos un pierādījumos, nevis tukšos apgalvojumos. No tukšiem apgalvojumiem labu lietaskoku neizaudzēsi un mēbeli nepagatavosi. Diemžēl daudzi izstrādātie sugu aizsardzības vai dabas atjaunošanas plāni ir ar skaisti sarakstītiem cipariem un naudiņām, par populācijas saglabāšanas vai dabas atjaunošanas izmaksām.
Šādu plānu ieviešana apkalpo atsevišķu NVO pārstāvju un nākotnē finanšu institūciju finansiālo labklājību uz zemes īpašnieku rēķina.
Atsevišķas vides aizsardzības organizācijas strādā, lai palielinātu saimnieciskās darbības ierobežojumus, nepieļautu to mazināšanu. To nodoms ir nākotnē pelnīt un apkalpot ekosistēmu kredītu tirgu.
Ja viņi iesaistītu sadarbībā meža jomas speciālistus un zemju īpašniekus, projekti taptu kompetentāki un izsvērtāki. Tiktu novērsts zaļmaldināšanas risks. To ieviešanas nepieciešamībai uzticētos zemju īpašnieki. Tad patiešām sabalansēti parādītos gan vides, sociālie, kā arī ekonomiskie aspekti. Tad izrādītos, ka paši meža speciālisti vislabāk prot un zina, kā saglabāt dabas daudzveidību, kā savā mežā pasargāt ērgļus, citus retos putnus un dzīvotnes.
– Vai šīm vides organizācijām un zaļo biedrībām pirmām kārtām nevajadzētu rūpēties par vides sakārtotību, par atkritumu apsaimniekošanu, par to, lai Latvijā neienāktu citu valstu atkritumi, dažādas toksiskas un kaitīgas vielas, lai kārtējo reizi nedegtu uzkrātās un nepārstrādātās riepas? Rūpēties par to, lai mēs dzīvotu tīrā Latvijas vidē.
– Atkritumu biznesā ir jāveic konkrētas tehniskas darbības, kur gala produkts – savākto atkritumu tonnas – ir izmērāmas un pierādāmas. Tādā gadījumā projekta rezultātus var izmērīt mērāmās vienībās, turklāt pasākumu īstenošana prasa ievērojamas investīcijas.
Gaisu un bioloģisko daudzveidību izmērīt grūti, realitātē rezultātus nevar tik viegli pārbaudīt un pierādīt. Ar skaitļiem un faktiem var viegli politiski manipulēt. Tā ir galvenā motivācija šādai darbības virzienu izvēlei.
Ja runājam par zaļo ideoloģiju pasaulē, šis kurss vēsturiski bijis saistīts ar marksisma idejām.
Pasaules zemes diena pirmo reizi tika proklamēta 1970. gada 22. aprīlī, kā mūsdienu vides kustības dzimšanas diena. Šī diena sakrīt ar Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas dienu. Toreiz tika uzskatīts, ka PSRS ir dabai draudzīgākā valsts pasaulē, jo, esot valsts regulētai plānveida ekonomikai, valsts var noteikt ražošanas apjomus un izvirzīt arī ļoti augstas vides prasības.
Gan marksisma, gan zaļā ideoloģija ir virzīta uz nepieciešamību sociālo interešu vārdā kontrolēt un regulēt uzņēmēju darbību, atteikties vai ierobežot brīvo tirgu. Mūsdienās Eiropas Savienības politikā notiekošajā saskatu daudz līdzības ar PSRS sistēmu.Zemes īpašniekiem pakāpeniski tiek ierobežota saimniekošanas izvēles brīvība, tiek radīti aizvien vairāk ierobežojumu.
– Pārsteidz arī šo vides organizāciju un zaļo biedrību divkosība attieksmē pret dažādām norisēm, kas saistītas ar dabu. Nesen noskatījos filmu, kur parādīts, kā liesmās sadeg labi noauguši koki Gaujas nacionālajā parkā, un redzētais patiešām izraisa šausmu sajūtu. Vēl jo vairāk, uzzinot, ka šo dedzināšanu veikuši cilvēki, kuriem dabas sargāšana ir svarīgākais dzīves pienākums un misija. Vai tas ir savienojams ar šo zaļo morāli, kuru viņi tik neatlaidīgi, pat pārspīlētā veidā cenšas pieprasīt no citiem, īpaši jau privāto mežu īpašniekiem?
– 2011. gadā Dabas aizsardzības pārvalde uzsāka īstenot mežu dabiskošanas projektu, kas paredzēja mākslīgu mežu dedzināšanu. Šo ideju viņi bija aizguvuši no kāda eksperimenta Skandināvijā.
Šim projektam tika paredzēti 800 000 eiro – pusi piešķīra Latvija, bet otru daļu Eiropas Savienība. Iesaistoties sabiedrībai, 2014. gadā šo nejēdzību izdevās apturēt. Ja cilvēki nebūtu sākuši protestēt, viss būtu gājis tālāk un viens otrs skaists mežs tiktu nopostīts. Mums jau tāpat dabiskā ceļā gada laikā vidēji izceļas aptuveni 600 meža ugunsgrēku teju 400 hektāru platībā, tautsaimniecībai nodarot gandrīz 700 000 eiro lielus zaudējumus.
Dabas aizsardzības pārvalde šīs darbības pamatoja ar apgalvojumu, ka, mežu dedzinot, tiks iegūtas labākas augsnes, veicināta bioloģiskā daudzveidība. Šķiet ka netika izvērtēts, cik šāda tīša dedzināšana nodara ļaunumu mežam un augsnei, apkārtējiem iedzīvotājiem un mežaudzēm. Sausās smilšainās, stipri podzolētās augsnēs veidojas slānis, kas traucē augt gan kokiem, gan sūnām, gan arī citiem meža augiem.
Degšanas rezultātā daudzviet intensīvāk veidojas tā saucamais ortšteina (rūsakmens) slānis – ciets, metālisks slānis koku saknēm, kas apgrūtina koku augšanu. Novājinātie koki kļūst par upuriem un inkubatoru meža kaitēkļiem, kas savairojoties apdraud apkārtējās, citu zemju īpašnieku audzes.
Tas pats attiecas arī uz citos projektos veikto koku gredzenošanu (augošu koku mizošanu), lai koks vairs neaugtu un nokalstu. Veidotos papildus mirusī koksne. Latvija jau šobrīd ir viena no līderēm Eiropā mirušās koksnes daudzuma ziņā. Turklāt, mirušās koksnes optimālais daudzums atkarīgs no konkrētās vietas augšanas apstākļiem, tas nav visur vienāds.
Arī Ķemeru nacionālais parks piedzīvojis darbības, kas diskutējamas rūpes par dabu. Šajā parkā gadiem mitinās visdažādākās putnu sugas, vij ligzdas, perē un rada pēcnācējus. Cilvēki brīvajā laikā dodas tieši uz Ķemeriem dažādu putnu dzīves vērojumos. Taču tas nav bijis par traucēkli pirms pāris gadiem izplānot, ka koki 300 hektāru platībā jāizcērt, un jārada vieta purvam. Šim projektam tika piešķirts miljons eiro, Šajā vietā tika iznīcinātas mežaudzes un putnu ligzdas.
Taču pilnīgi citādāka attieksme šiem zaļajiem biznesmeņiem ir pret meža īpašniekiem. Tur viņi mežos uzliek saimnieciskās darbības lieguma statusu ne tikai tajās vietās, kur atrod aizsargājamos putnus un to ligzdas, bet arī tur, kur ligzda stāv gadiem tukša vai tās vispār vairs nav.
Zaudējumi, kurus cieš meža īpašnieki no saimnieciskās darbības ierobežojumiem, ir fantastiski. Tas ir liels drauds tautsaimniecībai un reģionu sociāli ekonomiskajam stāvoklim, jo meža nozares darbība var apstāties šādos mežos, kur kāds iedomāsies pat par potenciālu iespēju reiz te kādam putnam novīt ligzdu.
– Liegumi, ierobežotas teritorijas, saimnieciskās darbības apturēšana, dabas aktīvu kotēšana biržā, zaļās parādzīmes, ar kurām iespējams izpirkt savu grēku pret māti dabu. Uz to nebūtu jābalstās Eiropas zaļajam kursam, jo dokumentos taču rakstīts cēls mērķis: uzlabot cilvēku dzīves labklājību.
– Pasaulē daudzas lietas un sistēmas ir mūžsenas un ik pa laikam atgriežas, tikai katram laikmetam atbilstošā formā. Atskatīsimies vēsturē uz 13. gadsimtu. Krusta karu laiks Baltijā. Roma. Pāvests. 10 Dieva baušļi, kuriem jāseko, jo tas ir uzvedības standarts. Grēksūdze un inkvizīcija –audita un pārvaldes sistēma. Indulgences- grēka komercializēšana. Toreiz krusta kari tika finansēti no grēka piedošanas (indulgences) tirdzniecības ieņēmumiem, motivējot grēciniekus ziedot baznīcai svarīgiem mērķiem.
Mūsdienās šis grēka jēdziens un indulgenču tirdzniecības sistēma ir transformējusies cīņā par zaļāku planētu. Pēc būtības radīts ir grēka pret māti zemi jēdziens. Mēs ēdam gaļu, kur bojā iet dzīvnieki, cērtam kokus, lai būvētu mājas tērējam fosilo enerģiju. Mēs elpojam gaisu, dzeram ūdeni un līdz ar to patērējam dabas resursus. Mūsu modernais grēks tiks ietērpts Zaļā kursa ideoloģijā un vērtēts ar zaļās taksonomijas regulā noteiktajiem vides ietekmes standartiem. Tiek veidota audita sistēma..
Pasaules Dabas fonds jau sen izveidojis klimata pēdas nospieduma jeb ietekmes uz vidi pēdas kalkulatoru. Līdzīgu kalkulatoru var atrast arī Apvienoto Nāciju Organizācijas mājaslapā. Tas tiek rādīts bērniem skolā lai skaidrotu: redz, mēs tagad tērējam dabas resursus un to darām vairāk, nekā daba un zeme spēj saražot.
Lai demonstrētu cilvēces ietekmi uz ekosistēmām, ir radīts īpašs simbols – pulkstenis, kura rādītājs simboliski tuvojas pusnaktij. Katru gadu augustā tiek rīkota akcija kā atgādinājums, ka šajā dienā cilvēce ir iztērējusi šim gadam atvēlētos dabas resursus un turpmākos gada mēnešus dzīvos uz nākamo paaudžu rēķina.
Skolā bērniem dabas mācībā tiek stāstīts, ka, ēdot gaļu, mēs uzliekam papildu slogu zemei. Šādā veidā sabiedrībai liekot justies vainīgiem par to, ka mēs vispār dzīvojam, ka eksistējam. Bērniem un jauniešiem pat rodas eksistenciālas pārdomas: labāk vispār nebūt piedzimušiem vai arī neradīt bērnus, jo viņi taču piesārņos dabu, radīs negatīvu ietekmi. Jaunveidojamā ekosistēmu kredītu tirgus finanšu sistēma ar tās zaļo ideoloģiju līdzinās viduslaiku indulgenču tirgum modernā izpildījumā.
