Dagmāra būs laimīga, tikusi ārā no politiskās trakomājas un visas tās partiju šļuras. E. Līcīša feļetons 17
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu cilvēki iet jūrā, sāla un kūpina zivis, iet mežā, lasa un kaltē sēnes. Latvieši valkā etnogrāfiskus tērpus, sievieši – krāsainus lindrakus un villaines. Kā tauta cēlušies no ganiņiem, latvieši pārsvarā ir mākslinieciskas dvēseles – koktēlnieki, keramiķi (sevišķi zilo ezeru zemē) un dzintara rotkaļi Kurzemes galā.
Latviešu mājas saulainā pusē slīgst kliņģerītēs un samtenēs. Partijām un politiķiem ir augsts statuss, respekts un cieņa latviešu tautā.
To liecina fakts, ka apmēram 0,3% no valsts iedzīvotāju kopskaita, iestājušies kādā politiskā spēkā, rafinētām metodēm apstrādājuši naivo tautiņu un uzurpējuši varas monopolu. Kaut konstitūcijā melns uz balta stāv rakstīts – visa vara suverēnā Latvijas valstī pieder tautai, viņi, šie 0,3 partijās reģistrējušies procenti, piesavinājušies privileģētas tiesības vienīgajiem kandidēt vēlēšanās centrālajā likumdošanas orgānā Saeimā, pārvaldīt valsti, ievēlēt augstākās personas atslēgas amatos, toskait vēlēt Valsts prezidentu, sastādīt Ministru kabinetu, kurā ministri bieži vairāk piemēroti Sarkanā Krusta gādībai, ne valdības sastāvam, un izdot likumus, kā būs dzīvot 99,7% bezpartijiskiem.
Tas, ka neviena roka nežņaudzas protesta dūrē pret nulle komats trīs procentu aktīvistu uzkundzēšanos 99,7% valsts pilsoņu absolūtam vairākumam un partiju diktatūras kārtība vēl tiek nekaunīgi dēvēta par demokrātisko sistēmu, ir apliecinājums, ka latvieši ir pacietīgi kukaiņi.
Reizi četros gados partijām nākas panervozēt. Pusjukuši zinātnieki uzraksta vērtīborientierus un desmit prioritāros uzdevumus, ar ko politiķiem jāpārliecina vēlētāji, lai dabūtu līguma pagarinājumu par Saeimas telpu īri.
Priekšvēlēšanās dotie solījumi neturas spēkā ilgi – daudz, ja līdz pēcvēlēšanu nedēļas ceturtdienai. Tomēr latvieši uzticīgi balso par tiem pašiem citā kulītē salīdušiem vēžiem. Kaut dažas partijas pelna nosaukumu “Centība” par vēlmi iekļūt Saeimā – tās tur netiek.
Šogad tiek dots starts vēlēšanām 1. oktobrī. No TV skatītājiem prezentētajām listēm izceļami “Konservatīvie”, kuri visvairāk no koalīcijā pārstāvētiem spēkiem svārstās, vai tiks pāri bīstamai 5% barjerai.
Situācija ir šaubīga, izdosies nostiprināties varas koridoros vai būs jāatstāj iesildītās vietiņas. Vai neizkonkurēs Kraukļi, Brieži un Lielie? Varbūt tomēr nevajadzēja pārkāpt partijas programmatiskos materiālus un neakceptēt viendzimuma pāru attiecības?
Konservatīvie cilvēki, ar ļoti rezervētu attieksmi klausīdamies ne īpaši pārliecinātajā un drošajā, bet ļoti dievbijīgā vadonī Jānī Bordānā, mazbišķi drebinājās un meta bažīgus skatus uz augšu, uz debesīm.
Vai no turienes neatlidoja Radītāja balss, jautājot – vai esat bijuši labi deputāti vai razbainieki, vai godam kalpojāt tautai, lai būtu pelnījuši atkārtotu nokļūšanu paradīzē, lasi, LR Saeimā?
Un tikai vienas actiņas sapulcētajā lokā čilloja pretī TV operatora kamerai priecīgas, spirgtas un apmierinātas ar dzīvi. Tās piederēja kādreizējai ateisma pasniedzējai, parlamenta vicespīkerei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai. Likās, Le Gallas kundze gatava nomest augstpapēdenes, griezties uz papēža, paķert skumīgos līdzās stāvētājus līdzi un laisties jautrā franču kankanā!
Pirms 13. Saeimas vēlēšanām bordāniešu izvilktai kreica dāmai pietiek.
Kultūrsocioloģei, zinātņu doktorei Dagmārai noteikti galvā ir smadzenes, nevis zāģu skaidas – viņa nestartēs. Turklāt jāpilda pie altāra dotais solījums un, nomainījusi Konservatīvo pret Romantisko partiju, viņa dosies prom pie dzīvesdrauga Ervē Le Galla, pils īpašnieka Provansā, kura saulainā pusē slīgst lavandas laukos.
“Moins j’avais besoin, meaux je me sentais” – jo mazāk man vajadzīgs, jo labāk jūtos, saka franči. Azūra krastā, Provansā, ik gadu saražo 140 miljonus pudeļu vīna.
Kad bijušie partijas biedri stīvi, bāli 1. oktobra saulrietā gaidīs iedegamies vēlēšanu rezultātu tablo, Dagmāra būs “dembelī” un kā Dieva ausī laulenim pie sāniem varēs sagaidīt mūža ceļojuma rudeni uz pils terases, skalinot, paostot, virpuļojot glāzi un baudot “rose” no Šatonefas vīnpagrabiem. Vai nu to, kurš piesātināts ar “bouquet aux aromes de fleurs d’acacia” – akāciju ziedu buķeti vai ar pikantām trifeļu notīm.
Tā vaļsirdīgi runājot, Dagmāra būs laimīga, nolēkusi no Saeimas laktas augstumiem, tikusi ārā no politiskās trakomājas un visas tās partiju šļuras.
Prom no nesasniedzamiem mērķiem, no pandēmijas ierobežojumiem, no divdesmitprocentīgas inflācijas, tālienē no kara, miera ostā Francijas dienvidos. Par to arī pacelsim mēriņu “pastis”, kam “piedien karstums un spoža saule, un sajūta, ka visi pasaules pulksteņi ir apstājušies”.
