Dagmāra Legante-Celmiņa: “Novērtēt to, kas mums ir, un atcerēties, par kādām vērtībām domāja mūsu vecvecāki!” 1
Televīzijas ekrānos atgriežas pazīstamā televīzijas personība Dagmāra Legante-Celmiņa, tiesa, šoreiz pavisam jaunā ampluā – televīzijas kanālā “STV Pirmā!” nonācis viņas vadītais raidījums “Kā tev iet?”, kurā uz sirsnīgām sarunām Dagmāra aicina sabiedrībā zināmas personības, lai izzinātu, kādas pārmaiņas ārkārtējā situācija radījusi viņu ikdienā. Šajā sarunā – par raidījumu un par to, kādas pārmaiņas krīze viesusi pašas Dagmāras ikdienā, arī par palikšanu mājās, kur īsts izaicinājums ir iespēja atrast laiku sev.
Pēc aizvadītā gada “Supernovas” un visas garās šovu un raidījumu vadītājas vēstures šķita, ka pamazām attālināties no ētera kņadas. Kas mudināja atgriezties ekrānos?
Uzreiz jāsaka, ka šis nav šovs – te nav skatuves, gaismu, daudz skatītāju klātienē, kā tas bija, piemēram, “Supernovā”. Es vārda tiešā nozīmē sēžu mājās, savukārt mans viesis – savējās. Tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no visa, ko esmu darījusi.
Raugoties uz situāciju, kurā mums visiem pār galvu pēkšņi nācis Covid-19 un “paliec mājās”, radās sajūta, ka tagad vajag izrunāties. Protams, mēs varam parunāties ar saviem draugiem, draudzenēm un mums kļūst vieglāk, bet tagad ir situācija, kurā esam iesaistīti ne tikai mēs, ne tikai mūsu draugi, bet visi – visa pasaule. Un sajūta visiem ir līdzīga – neziņa, stress. Manuprāt, daudziem šķiet, ka viņam šis stress, sāpe un nesapratne ir vienīgajam, tāpēc ar šīm sarunām gribējās parādīt – tu neesi vienīgais! Ir daudz tādu mammu, kuras “cepas” par e-skolām, brokastīm, pusdienām un vakariņām, ir daudz ļaužu, kuri nezina, kā būs ar darbu, kā vispār ar šo visu sadzīvot. Runājot par to visu ēterā, man ir sajūta, ka tas kādam ir vajadzīgs. Te nav iekaltu jautājumu un izplānotu atbilžu – beidzoties sarunai, tiešām šķiet, ka es un mans sarunas biedrs esam sēdējuši blakus un runājuši. Pietrūkst tikai beigu apskāviena.
Kā izmanevrēt starp sarunas vieglumu un lietas nopietnību, kad smiekli nemaz nenāk?
Negribu pievienot kopējai sajūtai kaut ko drūmu, bet, protams, šīs ir dzīvas sarunas – tādas, kā dzīvē ir, kad tu vienkārši runā ar cilvēku. Un mēs te speciāli nespiežam uz pozitīvo, bet vieglums ir klātesošs. Tas laikam ir kaut kā loģiski, jo pati esmu tāds cilvēks, kuram patīk pasmaidīt un atrast mākoņa zelta maliņu it visā. Jā, citreiz runa aizpeld nopietnākā gultnē – es teiktu, ir negaidīti nopietni brīži, kad tu sajūti emocionālu tuvību – pati esmu samulsusi par to, ka tas tā reizēm pagriežas, jo neesmu ne žurnāliste, ne intervētāja – vienkārši runāju ar cilvēkiem, ar draugiem. Laikam visnopietnākā saruna līdz šim bijusi ar Zani Daudziņu, bet atkal – netrūka arī pasmaidīšanas.
Cilvēki, kurus aicinu uz raidījumu, kaut kā “atnāk” pie manis. Pirmajā raidījumā bija Baiba Sipeniece-Gavare, kuru noteikti vēlējos izvaicāt. Viņa taču izgāja visu loku – izbaudīja ceļojumu ārzemēs, 14 dienu izolāciju un atgriešanos darbā, saņēma par to visdažādākos komentārus. Viņa ir pozitīvi enerģisks cilvēks – bija vērts parunāt. Savukārt Intars Busulis ir īsts skatuves cilvēks, taču nu ir devies uz laukiem Talsos, nepiedalās mēģinājumos – viņam tā nekad nav bijis, jo ikdienā ir mēģinājumi, koncerti, izbraukumi. Nu bērniem un sievai ir pārsteigums, ka tētis visu laiku ir mājās!
Kā pandēmija ietekmējusi jūsu pašas ikdienu – pasākumi taču nenotiek!
Diezgan tieši – no septiņiem pasākumiem, kuros biju aicināta kā vadītāja, seši ir atcelti, tikai viens – pārcelts. Šobrīd fotografēju žurnālam, taču citas fotografēšanas ir atceltas, jo šī nav primārā lieta, ko cilvēki šodien vēlas darīt.
Pirmajā brīdī man bija zināmas mieles un pārdomas par manu profesiju, jo izrādās, ka bez tava aroda un hobija patiesībā var iztikt, un tā ir tāda mazliet sūra atziņa.
Jo tu taču necep maizi vai nešuj drēbes, un tu skaidri saproti, ka izklaides industrija laikam ir pirmā, kas krīzes situācijā pazūd – cilvēki taču var svinēt arī paši, bez pasākumu vadītāja.
Tomēr tikai retajam ir pa spēkam iepriecināt, kaut vai sasmīdinot. Ne velti savulaik tieši jūs pamanīja “Savādi gan” komanda.
Gribētos tā domāt – ja to varētu katrs, tad tādu raidījumu nemaz nevajadzētu. Humors vispār ir tāda nopietna štellīte. Ir jānotrāpa – lai nebūtu tā, ka ir zem jostas vietas, lai trāpītu desmitniekā – aktuālā tēmā. Tur ir daudz visādu nianšu.
Smīdinātājas zīmogs arvien nāk līdzi kopš “Savādi gan”?
Kaut kas tāds ir. Ņirdzīga. Valteram Krauzem reiz pat jautāja – jūs vispār tāds ņirdzīgs esat? Man jautājuši nav, bet attieksme reizēm ir jūtama. Nesen satiku tagadējo Zuargusu, kādreizējo Viesturu Dūli, un viņš atzina, ka tas zīmogs tiešām velkas līdzi un vilksies arī turpmāk. Kādu brīdi pat mazliet satraucos par to, gribējās pierādīt, ka mēs taču darām arī vēl daudz ko citu, bet tagad ir skaidrs, ka tas nav sliktākais, ar ko asociēties. Acīmredzot tas bija kaut kas tik spilgts un prātos paliekošs. Joprojām neesmu no negatīvākajiem cilvēkiem – man patīk paķiķināt, pajokot, ieraudzīt kaut ko pozitīvu jebkurā situācijā vai cilvēkā.
Pandēmijas ierobežojumi ir sāpīgi, vai šī ir iespēja virspusē nonākt introvertajam latvietim, kurš slēpjoties katrā no mums?
Es laikam neesmu šis introvertais latvietis. Man, piemēram, ļoti patīk satiekoties apķerties un sabučoties, citreiz smejos, ka manī kaut kur mentāli ir spānis. Tomēr visu notiekošo uztveru diezgan nopietni un atbildīgi, visur – somiņā un mašīnā – vienmēr ir līdzi dezinfekcijas līdzeklis. Paldies Dievam, mums nav kā Spānijā vai Itālijā – tu paskaties ziņas, un redzētais pilnīgi izsit no sliedēm. Protams, pirmā reakcija ir, ka it nemaz negribas par to domāt. Bija tāds brīdis, kad par to visu arī nedomāju un neanalizēju. Sajūta kopumā ir dīvaina – man šķiet, neesmu pati sev vēl noformulējusi, kā es šajā visā jūtos. Ir pietāte un nopietnība – negribu būt bezatbildīga un, nedod Dievs, savas vieglprātības dēļ aplipināt bērnus, savus vai vīra vecākus.
Būt mammai šobrīd ir viegls uzdevums?
Vistrakākā bija pirmā tālmācības nedēļa, kamēr viss iegājās. Vienu brīdi šķita – ārprāts, bet nu ir iegājies. Meitai (Šarlote, 9) nav viedtālruņa, tikai podziņu telefons, tāpēc viņai jāņem mans telefons, jāsūta, jāfilmē. Ir jāpalīdz, jāpaskaidro jaunas tēmas, piemēram, tā pati ilgstošā tagadne angļu valodā. Tajā brīdī saprotu, ka divi gadi Ņujorkā man iemācīja brīvi sarunāties angļu valodā, bet to, kā bērnam izskaidrot gramatiku, gan ne! Šobrīd “mācos” trešajā klasē – labi, ka tas nav tik sarežģīti. Savukārt manai bērnudārzniecei (Odrija, 6), ir grūti ar neiešanu dārziņā, viņa nesaprot, kāpēc mājās tagad jādara tas pats, kas dārziņā.
Mana mammas diena ir pilna notikumu, lai gan reizēm šķiet, nu nekas liels taču nav izdarīts.
Brokastis, palīdzēju mācībās, uztaisīju pusdienas, palīdzēju mācībās, uztaisīju vakariņas, palasīju pasaciņu, noliku bērnus gulēt. Viss. Šķiet, tu atstāj bērnu patstāvīgi kaut ko darīt, bet ik pēc piecām minūtēm tomēr atskan – mammu, parādi, mammu, man izslēdzās, palīdzi! Reizēm nesaprotu, kā ar šo tiek galā citas mammas! Man ir draudzene, kurai ir bērni, karantīna un reizē uzņēmums – bērni nāk konferences zvana laikā, viņi nevar pagaidīt, kaut kas ir noticis, kaut kas sasists. Viegli nav! Pati jūtu, ka šajā režīmā ir arvien grūtāk atrast tā dēvēto “me time” – to stundu, kad kāds nepatraucē ar kādu jautājumu.
Šajā laikā ļaudis atklājot jaunas nodarbes vai velkot ārā no pūra labi aizmirstās. Zinu, ka fotografējat.
Man tā jaunā lieta ir skolotājas tēlošana – savā ziņā piepildījies tas, ko vienmēr izspēlēju bērnībā. Fotografēšanu gan nevar uzskatīt par kaut ko jaunu – to jau daru labu laiku. Tajā ir bijuši pārvarēti visādi izaicinājumi, piemēram, mana pirmā intervija žurnālam “Una”, kurā bija jāfotografē vīrietis! Tas bija milzīgs saviļņojums, kad pirmoreiz paņem žurnālu, un ir milzīgs saviļņojums un satraukums, ka, atverot žurnālu, tajā ir tavas bildes. Pilnīgi cita sajūta, nekā redzot, ka pati esi uz kāda žurnāla vāka.
Nav savādi būt kameras otrā pusē, ja pati allaž esat bijusi fokusā?
Galīgi nav. Laikam esmu mākslinieciska dvēsele, un šis ir viens no maniem izpausmes veidiem. Fotogrāfija man patika jau sen, tad sāku apgūt to vairāk, sāku ar to nodarboties. Esmu tas cilvēks, kuram kā ēst ir nepieciešams izpausties kaut kādā veidā – rakstīt dzejoli, grāmatu, vienkārši darīt – radīt kaut ko. Tā ir iespēja parādīt savu pasaules redzējumu.
Svētku sajūta šajā laikā. Vai šķiet, ka tāda iederas? Tuvojas 4. maija svētki.
Jāatzīst, ka šobrīd ir sajūta, ka dienas un datumi ir sajukuši kopā. Vienu sestdienas rītu pat pieskrēju pie datora un atvēru “e-klasi”, līdz bērns atgādināja, ka ir brīvdiena. Bet vispār – esmu par svētkiem. Mūsu ģimenē vairāk iegājies 18. novembris un tie baltie galdauti līdz šim īpaši nav svinēti, parasti vienkārši atjaunojam, pārrunājam Latvijas stāstus. Manas spilgtākās atmiņas par neatkarības atjaunošanas periodu ir no puča laika – Doma laukumā mēs kopā ar klases audzinātāju gatavojām maizītes tiem, kas tur palika pa nakti. Tajā brīdī man tas likās vienkārši “baigais notikums”, tajā vecumā nesapratu, kur vakarā aiziet tētis un kāpēc viņš katru reizi tā savādi atvadās, sabučo. Neatkarības stāsti laikam ir vairāk no manas vecmāmiņas – viņa iemācīja himnu, visādas strēlnieku dziesmas. Viņa vienmēr piekodināja – tu tikai nedziedi tās dziesmas nekur. Toreiz neienāca prātā pajautāt, kāpēc nedrīkst dziedāt. Šķiet, varbūt šoreiz ir vērts uzklāt to balto galdu sētā. Ja jau mēs te visi mājās esam, tā ir laba iespēja.
Jums ir kāds vēlējums mums visiem šajā laikā?
Saglabāt pozitīvu skatu, labestību un cieņu – gan pret sevi, gan pret dzīvesbiedru, kaimiņu. Ja būs cieņa un laipnība, pieņemu, ka mums ne tikai šajā krīzē, bet vispār klāsies tikai labāk. Sākumā te daudziem ik pa brīdim krīze izvilka tādus ezīšus ārā, parādīja raksturiņu – kāds veikalā varēja pagrūstīties pat tualetes papīra dēļ. Novēlu novērtēt to, kas mums ir, un atcerēties, par kādām vērtībām domāja mūsu, vismaz mani, vecvecāki. To, ar kādām cerībām viņi gaidīja Latvijas neatkarību. Paskatīties arī, cik tālu šobrīd esam novirzījušies no sākotnējā mērķa, un sajust, kas būtu tas mērķis, uz ko visiem vienoti būtu jāiet šobrīd.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Pozitīvisms. Optimisms. Liela sirds.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez bērnu kņadas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Mans pirmais videoklips – grupas “Jumprava” dziesmai “Strīds”. Labprāt uztaisīto kādu video vēlreiz. Arī šis raidījums – “Kā tev iet?”.
Labākā izklaide
Man ļoti patīk padejot. Labi, ka pēdējā brīdī paspēju nosvinēt vārda dienu ar draudzenēm, pirms to vietu slēdza karantīna.
