Dagmāra Beitnere-Le Galla: Saeima mūs bīda Krievijas guberņas virzienā 68
Dagmāra Beitnere-Le Galla, Dr. sc. soc., LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece
Šīs pārdomas tapa pirms Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdes februārī, kurā izskatīja Saeimas Saskaņas frakcijas deputātu iesniegtos grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kas atkal rosināja svētku dienu sarakstam pievienot pareizticīgo saulgriežu svinības 7. janvārī.
Šo jautājumu virza “Saskaņas” deputāti jau daudzus gadus, un šo gadu garumā Saeimas komisijās deputātiem ir bijis gana daudz atbildības šo priekšlikumu noraidīt.
Šeit mani argumenti pareizticīgo svētku iekļaušana jautājumā: 1. Kā pirmais un svarīgākais ar šo svētku iekļaušanu Latvijas svētku kalendārā – mēs mainām kultūrvēsturisko un ģeopolitisko robežu. Vēsturiski, kopš viduslaikiem, Rietumeiropas kultūrvēsturiskā un politiskā robeža ir bijusi un joprojām ir Latvijas upe Zilupe. Tā šodien ir Eiropas Savienības ārējā robeža. Atšķirīgās reliģijas bija viens no faktoriem, kas šo robežu ir iezīmējuši, un to veidoja no 13. gs. piederība Romas katoļu un vēlāk protestantu baznīcām.
Vēlos uzsvērt, ka jautājums par pareizticīgo Ziemassvētku brīvdienu nav tikai lūgums pēc draudzīga un labvēlīga žesta. Augstākā mērā aicinu apzināties, ka tas tā nav.
Latvijas vēsture mums uzskatāmi demonstrē nemainīgus Krievijas tīkojumus izplatīt savu ietekmi. Šodien no jauna tiek izmantota reliģija. Pareizticību Krievijas politikā izmanto kā “krievu pasaules” iespaida un autoritātes turpinājumu. Par to argumentēti un arī ar ironiju norāda arī krievu vēsturnieki, piem., akadēmiķis Jurijs Afanasjevs un vēsturnieks Dmitrijs Panasenkovs. Akadēmiķa J. Afanasjeva redzējumā, Krievijā nomainās politiskās elites, bet nemainīga paliek pasaules pakļaušanas ideja. Krievijas Pareizticīgo baznīca gan vēsturiski, gan šodien darbojas ļoti ciešā sasaistē ar valdošo režīmu un faktiski ir Krievijas valdošā režīma instruments.
Savukārt ekonomists A. Ilarionovs, komentējot Krievijas prezidenta un viņa padomnieku “krievu pasaules” politisko doktrīnu, aicina ne tikai Krievijas kaimiņvalstis, bet visu pasauli nopietni uztvert šos brīdinājumus. Tas ir aicinājums ne tikai sargāt savas teritorijas robežas, bet vispirms tas nozīmē sargāt neredzamās robežas, kuras ir kultūrā, un reliģijā tai skaitā.
Latvijas Pareizticīgo baznīca 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika varmācīgi pievienota Maskavas patriarhātam. Metropolīts Augustīns Pētersons tika atstādināts no amata (pēc kara viņš vadīja Latvijas Pareizticīgo baznīcu trimdā), viņa vietā Maskavas patriarhs iecēla jaunu metropolītu. Pirms okupācijas tā bija autonoma (autokefāla) baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā. Patlaban Satversmes tiesā ir lieta par sākotnējās Latvijas Autonomās Pareizticīgo baznīcas atjaunošanu.
Sabiedrībā darbojas redzamā un netieši redzamā komunikācija. Rodas iespaids, ka Latvija lēni un nemanāmi vēlas atgriezties Krievijas ietekmes zonā, vēl vairāk atdodot mediju telpu, kuras proporcijas jau šobrīd ir uz kritiskas robežlīnijas. Vēlos atgādināt, ka Krievijas patriarha vizīte Latvijā ir korekti atlikta, apzinoties jautājuma politizācijas pakāpi.
Tāpēc valsts valodas, vēsturiskās kultūrtelpas robežu sargāšana un vienota izglītības sistēma latviešu valodā ir augstākā mērā svarīga Latvijas nākotnei. Tā ir norma, kas Eiropā ir pašsaprotama, bet Latvijā par to jāpārliecina ne tikai sabiedrība, bet arī politiķi.
Domāju, ir laiks atmest politisko un psiholoģisko Krievijas koloniālās politikas ietekmi!
2. Priekšlikumu par pareizticīgo Ziemassvētku brīvdienu gadu no gada izvirza Saeimas deputāti no partijas “Saskaņa”, tāpēc vēlos jautāt: kāpēc “Saskaņas” deputāti turpina šķelt sabiedrību? Kāpēc mēs Latvijā svinam vienus un tos pašus kristīgos svētkus dažādos datumos? “Saskaņas” deputātiem kā lojāliem pavalstniekiem būtu vairāk jārūpējas un jāveicina Latvijas pareizticīgās baznīcas dziļāka integrēšanās Rietumeiropas reliģiskajā kultūrā – tas dotu visiem vienlaikus un kopā svinēt svētkus.
Svarīgi ir atzīmēt, ka pareizticīgo baznīcas Eiropas Savienībā, arī tur, kur pareizticīgie ir vairākumā (Grieķijā, Rumānijā, Bulgārijā) Ziemassvētkus svin tajā pašā datumā, kad luterāņi un katoļi. To būtu svarīgi atcerēties visiem Latvijas Saeimas deputātiem.
Un visbeidzot – vai “Saskaņas” deputāti savas dzimšanas dienas atzīmē pēc baznīcas kalendāra?
3. Latvijas Darba devēju konfederācija ne reizi vien ir uzsvērusi, ka Latvijā ir daudz brīvdienu. Esmu dzirdējusi, ka pret ir pat krievu biznesa pārstāvji, kuri izjūt garo Ziemassvētku brīvdienu iespaidu.
Nobeigumā vēlos uzsvērt – ja Saeimas deputāti grasās mainīt likumu šajā jautājumā, kas varētu būt interpretēts tikai kā draudzīgs žests, vēlos brīdināt, ka tās ir daudz lielākas politiskas konsekvences. Šādu jautājumu varētu izlemt vienīgi referendums.
