Dadžu klēpi katlā iekšā! Kā Ieva ar augiem krāso dziju 1
Vispirms ievēroju kolēģes Ievas fotoattēlus sociālajos tīklos – katli, kuros kaut kas mistiski virst, dažādu krāsu dziju šķeteres, koši un rakstaini audekli.
Ieva lieliski fotografē arī jūru un saulrietus, tāpēc par krāsainajām dzijām pārlieku neaizdomājos. Interese radās, kad uzzināju, ka Ieva pati krāso vilnas dziju ar pašlasītiem augiem, turklāt šī nodarbe viņai kļuvusi par aizraušanos un pat tādu kā dzīvesveidu.
Pērn Dziesmu svētku tautas lietišķās mākslas izstādē Radītprieks bija redzama arī Ievas darinātā sega – tā austa no dzīpariem, kas krāsoti tikai ar augiem.
Sākt ar pupu mizām
Ar rokdarbiem Ievai ir tuvplāns no mazotnes, pat savām lellēm šuvusi greznas deju kleitas. Skolas laikā viņa aizrāvās ar adīšanu, vēlāk to lika malā, jo bērni, ģimene un darbs prasīja savu.
“Kādā brīdī sajutu – gribu iet sabiedrībā, tomēr tā, lai nenodarītu pāri ne sev, ne ģimenei. Jaunākais bērns tolaik bija vēl diezgan mazs. Tā kā dzīvoju Saulkrastos, devos pieteikties pie vietējām audējām,” laiku pirms padsmit gadiem atceras Ieva.
Līdzko sākusi aust, uzreiz zinājusi, ka grib arī pati krāsot dziju, turklāt tā, kā senatnē darījušas kārtīgas latviešu audējas – ar augiem: strutenēm, pupu mizām un citiem lakstiem.
“Savulaik biju daudz rīkojusies ar ķīmiskajām krāsām, piemēram, batikoju pašas šūto apģērbu, taču šī prasme man vairs nederēja. Ja aužu koka stellēs ar tīru vilnas dziju, kā lietošu anilīna krāsas vai ko citu sintētisku?!”
Ieva izpētījusi slavenās rokdarbnieces Ilgas Madres grāmatu par krāsošanu ar augiem, tajā ir daudzi piemēri, brīnišķīgas krāsas, ko var iegūt no augiem. Citas rokdarbnieces teikušas: vari palasīt, bet īpaši nesasapņojies, jo no viena un tā paša auga katram iznāk citāda krāsa. Tas arī pierādījies Ievas pirmajos eksperimentos.
“Vēlāk man palaimējās nokļūt vēsturnieces un seno apģērbu pētnieces Anitas Karlsones meistarklasē. Viņa pati audzē krāsu mēlenes un ar tām krāso dziju burvīgā tumšzilā tonī. Tā ir augstākā pilotāža! Kad Anita izritināja vairākus metrus garu auklu ar sakrāsotas vilniņas pirkšķiem, krāsu paraugiem, man aizrāvās elpa. Redzēju, ka viss ir iespējams, atliek tik mēģināt. Tā arī darīju.
Vandīšanās pa pļavām nu jau kļuvusi par otru manu iedabu. Ievilku tajā savas draudzenes, mums ir pašām savi mazie krāsošanas semināri. Zied ievas? Aiziet! Vienojamies, kura vāks ievziedus, kura mērks, kurā pagalmā vārīsim. Bieži vien nonākam uz viena viļņa – šonedēļ jākrāso! Tad neviens gājums nešķiet par ilgu un nevieni brikšņi nav par biezu!”
Kāds šodien mēness?
Krāsojot dziju, tiek ievērots saudzības princips – izmantot tikai bieži sastopamus augus, lai nenodarītu pāri dabai. “Paņemam tikai to, kā dabā ir pārpārēm. Lūk, ievziedi Gaujmalā – tur tak varētu krāsot līdz nemaņai! Aizbraucu pie draudzenes uz laukiem, izlecu no mašīnas un badīgi skatos apkārt: kas te aug, kas var noderēt krāsošanai?” smejas Ieva.
Ir izpētīts, kādu krāsu var iegūt no konkrēta auga: ko dod bērzu lapas, ko dadži, ko ilzītes.
Taču nekad nevar zināt, kādu toni šis augs iedos dzijai tieši šodien. Tas atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. No vietas, kur aug puķe vai lakstaugs. No ūdens cietības un vārīšanas ilguma. No gadalaika un mēness fāzēm. No pievienotajām vielām. Pat no cilvēka tābrīža noskaņojuma.
“Kāda rokdarbniece stāstīja, ka viņai no ievziediem sanāk oranža dzija. Man ieva parasti dod dzeltenu toni. Varbūt šai kundzei todien bija īpašs mentālais stāvoklis? Iespaidojošo faktoru ir tik daudz, ka beigās tāpat ir pārsteigums. Man tieši patīk šī vilinošā negaidītība.”
Ja zied biškrēsliņi, tos pa tiešo no pļavas liek katlā. Cer, ka iznāks skaisti dzeltens tonis, bet izvelk šķeteri no katla – ak vai, sūnu zaļš! Ar ilzītēm iznāk visdzeltenākā krāsa, bet tad jāizmanto tikai ziedi. Vēl dzelteno var iegūt no purenēm un Kanādas zeltslotiņām. “Zeltslotiņas ir devušas plašu paleti – no koši zaļgandzeltena līdz gaiši citrondzeltenam kā kanārijputniņš. Vienu vasaru visu laiku lija, un zeltslotiņai netika gana daudz saules. Toreiz dzija iznāca blāvi zaļgandzeltena. Pigments izčākst. Mums bija daudzi eksperimenti ar vīgriezēm – var dabūt gan maigi tējas dzeltenu, gan gruntīgi olīvzaļu.”
Grāmatās teikts, ka raudene dod sarkanu krāsu, bet Ievai līdz šim sanākusi tikai zaļa.
Citkārt, cerot uz nātru koši zaļo toni, saņem pelēku dziju.
Ievai ar draudzeni Asnati par tradīciju kļūst dziju krāsošana tieši Darba svētkos, tātad 1. maijā. Šogad uzziedēja ievas, tad nu tapa ievziedu dzelteno toņu dzija. Pagājušajā gadā šajā dienā draudzenei atveda svaigi cirstu alkšņu malku, nācās cītīgi šķīt mizas un krāsot vilnu tajās.
Reiz Lieldienās Ieva iegadījusies brīvdabas pasākumā, kur olas vārītas, krāsotas lielā katlā, pilnā ar sīpolu mizām. “Virums bija tik košs, ka nenoturējos. Man bija līdzi vilnas šķeterīte, tā nevilšus ieslīdēja kastrolī… Iznāca fantastiska dzija!”
Kā notiek process
“Krāsojot dziju, daudz ko daru pēc izjūtas. Jo vairāk augu, jo spēcīgāks, spilgtāks iznāk pigments. Bet nav jau precīzi zināms, cik daudz augu vajag, lai dzija nokrāsotos tieši tāda, kā iecerēts.
Vācu klēpjiem, lai lielais katls ir pilnumpilns. Diennakti mērcēju, lai augs atdod visu labumu. Tad šo zupu vāru 40 minūtes. Nokāšu biezumus, tos var droši izmest kompostā. Novārījumā lieku dzijas šķeteres un atkal karsēju. Jāpieskata, lai neuzvārās. Tad pielieku kodinātāju, kādu mirkli paturu,” stāsta Ieva.
Iebilstu, ka iznāk pretruna, – tu izmanto tikai vilnu un augus, dabas radīto, bet beigās piemet klāt ko ķīmisku! Agrāk Ieva tiešām ievērojusi senās tautas receptes, kodinājusi vien ar sāli un etiķi. Ir zināms, ka senatnē kodināšanai izmantota arī skābētu kāpostu sula, pelnu sārms, purva rāva, pat virca un urīns. Taču saglabājušās arī kodināšanas receptes ar alaunu, alvas sāli, dzelzs un vara vitriolu.
“Galvenais ir atbildīgi skatīties, kur to visu izlej. Ir interesanti lūkot, kā mainās krāsas tonis, kad pievieno ķīmisko krāsas nostiprinātāju. Vāri dziju zaļi dzeltenā burkānu lakstu zupā un ik pa laikam pavelc šķeteri laukā – nu, blāvs tonītis, nekā skaista. Beigās pielej vara vitriolu, un – žļurkt! – viss kļūst skaisti zaļš. Izcel dziju un priecājies!”
Nokrāsotās šķeteres skalo, tad liek žāvēties, izkarina kā veļu. Ilgāk stāvot, vilna var mainīt toni. Arī tad, ja sega uzausta, īpaši, ja krāsošanai izmanto koka mizu. “Izvelc no lādes deķi un brīnies – skaistās svītras pazudušas!”
Labdien, rubija!
“Reiz padzirdēju, ka Gruzijas un Balkānu tautas krāso dziju ar rubiju (Rubia tinctorum), izmanto šā lakstauga sakni. Esmu pamanījusi tādu sakritību – ja mani kaut kas sāk interesēt, paveras visi kanāli, nāk informācija. Un – re! – nebija ilgi jāgaida, kad es jau biju Gruzijas tirgū un tur ieraudzīju rubiju, sarkanu pulveri, ko gruzīni izmanto Lieldienu olu krāsošanai. Biju neizsakāmi priecīga.
Nokrāsoju dziju, bet sanāca pilnīgs ārprāts – psihedēliski rozā! Ir grūti iedomāties vēl nelatviskāku toni. Taču šī krāsa bieži redzama pareizticīgo gleznās un audeklos, un man iepatikās. Pašlaik stellēs arī stāv pabeigts, kā es saucu, kūku deķis. Tajā audu rubijas krāsas dziju kopā ar gaiši brūnīgu un gaiši dzeltenu. Iznāca kā kūka ar dzērveņu zapti un šokolādes krēmu.”
Ieva gribētu vēl krāsot dziju ar sēnēm, dēvē to par brīnišķīgu krāsvielu. Vairāk par to uzzinājusi no Dabas muzeja speciālistes, mikoloģes Diānas Meieres, kura izmantojot aptuveni 100 sugu sēnes un panākot spilgti izteiktas krāsu gammas un košus toņus.
“Diāna gan krāso mazu daudzumu, bet es kā jau kārtīgs lauku sievišķis ņemu spaini ar sēnēm un vāru. Pirmajā reizē priecājos, ka iznāks ļoti ekonomiski – novārītās sēnes pasniegšu ģimenei pusdienās, bet palikušajā šķidrumā nokrāsošu dziju. Bet man sanāca vien tonis, ko nodēvēju par tārpu balto – nekāds…
Nākamreiz savācu sēnes pēc salnas, tādas melnas pļeckas, savārīju kārtīgu ķīseli. O, tonis iznāca jau pieklājīgāks. Man teica, lai pielieku sāli. Kā tad, sēnes vajag sālīt! Tomēr pieliku speciālu krāsas nostiprinātāju – tonis kļuva skaisti bēšīgs.
Diāna man pavēra durvis arī uz ķērpju pasauli. Viens ķērpis jau žūst pie stenderes, gaida savu krāsošanas reizi,” pasmaida audēja.
Dabas toņi nestrīdas
Ieva iet dabā ne tikai tādēļ, lai savāktu augus dzijas krāsošanai. “Pa ceļam lasu visu, kas noder zāļu tējai, kas ir ēdams vai citādi patērējams. Krāsas tiesa gan ir aptuveni desmit tējas tiesas. Nereti ir tā – tējai nolasu ziedus, bet ar lapām nokrāsoju dziju. Dažkārt salasu tējas konkrētā nolūkā, īpašām kaitēm, bet aizmirstu skapjaugšā. Tas nekas, pavasarī visu sametu katlā un nokrāsoju dziju.
Reiz tiku pie svaigām kaņepēm, nagi niezēja ar tām krāsot, bet nesanāca laika. Pavasarī atradu maisu ar sažuvušām kaņepēm. Liku katlā, vārīju, krāsoju. Iznāca kas pilnīgi negaidīts – nevis zaļš, bet dzeltens tonis.
“Segas aužot, dabīgi krāsoto dziju var droši kombinēt, visas krāsas saskan. Dabas toņus nav iespējams sastrīdināt. Pat mans nemīļākais tonis, ko dēvēju par tārpu bālo, ja to ieauž segā līdzās kaut kam tumšam, izskatās labi.
Man patīk viss process: pļavā iešana, augu vākšana, vārīšana, ņemšanās ar kastroļiem. Kad piecas sešas stundas esmu trinusies gar ugunskuru un jau smirdu pēc žāvētas vistas, piepeši attopu, ka visu dienu nekas nav ēsts. Lai arī kājas ļimst un rokas vairs netur, jūtu, ka esmu pilnībā atpūtusies. Man patīk šī svētīgā noguruma sajūta, nonāku tādā kā savdabīgā transā. Ko līdzīgu varu saņemt, vien ejot mežonīgā pārgājienā vai orientēšanās sacīkstēs, kas notiek nezināmā apvidū. Galva kļūst tīra, visas raizes atkāpjas.”
