Daces Vīgantes oda putekļiem 0
Dace Vīgante (1970) ir rakstniece, kuras pirmais stāstu krājums “Ledus apelsīns” (2016) tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Spilgtākā debija” (2017). Tas bijis svarīgs stimuls, lai turpinātu veiksmīgi iekarot īsprozas virsotnes. Un nu top otrais stāstu krājums ar nosaukumu “Tad redzēs” (“Zvaigzne ABC”). Dace atklāj šī nosaukumu ideju: “Ar šo frāzi beidzas grāmatas noslēdzošais stāsts “Tumsa”. Tajā esence ir nepateiktais – dziļi intīms klusuma brīdis, ieelpa, izelpa, pirms viss turpinās, tikai jau citādi. To varu attiecināt uz visiem stāstiem. Tāds iekšējs atvieglojums pēc pārdzīvotā un paļaušanās.”
Dace teic, ka par rakstnieci vēlējusies kļūt jau kopš bērnības. Taču izglītību un pieredzi viņa guvusi jurisprudencē un personālvadībā. Dalība Literārajā akadēmijā – prozas meistardarbnīcā – lika atklāt, ka gruzdošā vēlme rakstīt tīkami ir piepildāma. To apstiprināja arī 2015. gadā saņemtā Prozas lasījumu žūrijas speciālbalva.
Dace Vīgante publicē savus darbus žurnālā “Domuzīme”, interneta žurnālā “Satori”, “Punctum Magazine” u. c.
– Tu esi izvēlējusies stāstu, kurā svarīga loma atmiņām, tās ienāk ikdienas rituālos, uztur paaudžu saiknes un arī veido stāsta karkasu. Vai topošajā stāstu krājumā šis motīvs dominēs?
– Mani joprojām interesē cilvēka iekšējā pasaule, attiecību mezglojumi, uz āru neizvērstās personīgās drāmas, kāda sīka notikuma, pat frāzes izraisīts satricinājums, kas varoņos rada spriedzi, neatgriezeniski ietekmē turpmāko dzīvi, vai tas būtu tīnis, mājsaimniece, vecuma nogurdināts vīrs vai dēls, kurš pavada māti uz teātri kā “Odā putekļiem”. Mazas zemestrīces. Vairumā stāstu atmiņu motīvs ir svarīgs, jo personīga pieredze un pagātnes refleksijas ir būtisks apstāklis konkrētā notikuma kontekstā.
– Vai personālvadībai ir līdzība ar personāž-vadību?
– Personālvadībā jāparedz, ka cilvēks atnāk ar savām vājībām un spēku, jāskatās, kā sastrādāsies ar citiem. Iespējams, ka ir līdzības ar stāstu, tomēr literatūrā varoni var veidot tādu, kā iztēlojies vai kā tas pats prasa. Man vienmēr bijusi svarīga tēlu pagātne, to vienmēr apzināti izstrādāju, zinu visu tēlu CV, lai saprastu un būtu toleranta pret saviem personāžiem.
– Vai nostalģija rada prozu?
– Drīzāk tā ir tāda veselīga situācijas apzināšanās, ka no pagātnes neaizbēgsi. Mani tēli domā, rīkojas, dzīvo. Impulsi gan nāk no šodienas. Piemēram, stāsti “Oda putekļiem” un “Gika” radās, jo daudz domāju par veciem cilvēkiem, pēkšņi sāku viņus redzēt visur – uz ielas, sev apkārt, garīgi un fiziski saplūdu ar šo cilvēku problēmām, sajutu attieksmi, kad dzīve tevi tā lēnām no ātrgaitas šosejas novirza sānceļā. Tur vēl ir tik daudz pārsteidzošā.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Daces stāstiem raksturīgs reālistisks vērojums, kas pārtop aizraujošā mikrodrāmā ar taustāmiem aktieriem. Psiholoģijai te ir liela nozīme, citādi trūktu garšas. Laikam jau nevar pārmest arī to, ka tik artistiskas matērijas proza mēdz uzmest arī kādu ekstravaganti uzstājīgu pirueti un atgādināt par to, ka varoņi ir svarīgāki par skatītājiem.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam stāsta “Oda putekļiem” fragmentu no rakstnieces topošā krājuma “Tad redzēs”.
***
Nu jā. Reizēm mēdzu viņu pavadīt uz kādu izrādi vai koncertu. Nesaku, ka mani tas iejūsmina, drīzāk pienākuma pēc. Kopš tēva nāves, cik nu sanāk, atbalstu mātes intereses un piepalīdzu, kad nepieciešams – aizvest, atvest, dakteri, veikali, ātras pusdienas, paviršas sarunas. Reiz pēc ilgāka nevaļas brīža viņa mani vēsi sagaidīja pie ārdurvīm, sniedzot sērkociņus. Protams, mīlu viņu, un mums ir normālas attiecības, kādas izveidojas starp pieaugušiem cilvēkiem, kas savos uzskatos attālinājušies pietiekami, lai spētu kulturāli pavadīt dažas stundas kopā.
Vienu uz pilsētu viņu nevar laist, septiņdesmit gados plānās lakādas kurpēs uz paaugstinātiem papēžiem klidzināt to gaisa gabalu no stacijas līdz Dailes teātrim ir neprāts. Un nedaudz arī šantāža, piekrītu. Īpaši, kad viņa piezvana un bez sveiciena falsetā iebrēc ausī, vai neesmu iekļuvis avārijā uz tilta, par ko nupat ziņoja pa radio, cietušajam esot bijusi tāda pati markas automašīna kā man. Mundrā balsī apstiprinu, ka esmu dzīvs, savaldos un vēlreiz pieklājīgi atkārtoju, ka man patiešām nekas nekait, nojaušot, cik uzmanīgi viņa ieklausās manā balss tembrā. Viņa pamazām nomierinās, tomēr saņemu ieteikumu braukt uzmanīgāk un cita starpā arī paziņojumu, ka vakarā taisoties uz kādu pirmizrādi – uz jauno Džilindžeru.
Tas nenotiek pārāk bieži, augstākais, reizi mēnesī vai pēdējā laikā – reizi divos, kopš viņas vienīgā vēl dzīvā draudzene atteicās sastādīt kompāniju braucieniem uz Rīgu. Atrunājās, ka netiekot laukā no dārziem. No mātes balss vibrato noprotu, ka laikam jau nemaz neraujas. Esmu pārsteigts, ka viņa vispār saņēmās Rudīti uzaicināt. Pēdējās operizrādes apmeklējuma laikā draudzene esot uzvedusies kā barbars: kādas ainas laikā sākusi vicināt rokas, trāpījusi priekšā sēdošajam vīram pa pakausi, neatvainodamās pielēkusi kājās, gandrīz krēslu beletāžā salauzusi.
Mātes trīsuļojošās balss atstāsts ļauj man iztēloties šo pārpratumu visā krāšņumā. Pilnīgi redzu, kā Rudīte norauj brilles un, izstiepusi rādītājpirkstu kā durkli, iespiedzas: “Kas tā par blozgu?” Māte tikmēr centīgi skatās uz trūcīgos ādas šortiņos un skrandainā krekliņā ieģērbto solisti, kas ārijas izskaņā ietempj no alus pudeles. “Nu Karmena kā Karmena!” Kamēr viņa kušina draudzeni, apmājot ar programmiņu, Rudīte pavisam satrakojas un sāk aurot: “Kas tas par geto? Kāpēc naktskreklos un pidžamās? Kur ir Seviljas čigānu plandošās kleitas? Kas tas par farsu?”
Mātes čukstētais ieteikums baudīt skanējumu aizvērtām acīm – skaistu mūziku taču nekas nespēj sapurgāt – tiek pārtraukts ar apgāzta krēsla paukšķi, un abas, smīkņājošu skatītāju kremšķināšanas pavadītas, acīm gludinot kājceliņu, pamet zāli pēc pirmā cēliena.
Kā noprotu, vēlāk mājupceļā vilcienā abas tā iekarsušas, ka uzbangojušie emociju viļņi no mākslas plauktiem iešūpojuši taisni personīgajos dārziņos. Mātei beidzot radusies izdevība izšaut sen krājušās atziņu lodes par Rudītes centieniem saglabāt možu garu, kā mazai meitenei cipinot sieviešu deju kolektīvā “Otrā elpa”, par viņas krasi saasinājušos kaislību uz šlāgeraptauju, pašas suņa un puķpodu bilžu ikonogrāfiju internetā. Savukārt draudzene atbildējusi ar ne mazāk iznīcinošu zalvi, nolamājot māti par augstprātīgu kobru, un grādīgo dzērienu iesildītiem vagona gulšņātājiem par prieku aizrādījusi, ka sen jau novērojusi, kā tā neglābjami vēršoties par vecu marasmātiķi, valkājoties uz muļķīgām izrādēm, nemaz ilgi nebūšot jāgaida, kad stīvēšot uz kaulainās pēcpuses tādas pašas ādas driskas kā tā mūsdienu Karmena. Lai takš apkaunoties un beidzot ieskatoties spogulī. Viena tāda laikā iestrēgusi “esmeralda” parūkā un mini jau šarmē kaimiņos – tad, kad apdakterēta un izlaista no slimnīcas. Vārdu batāliju nogurdinātas un sasārtušas līdz mājām braukušas katra savā vagonā. Kad iespraucos atstāstā ar komentāru, ka tagad nebūs neviena, ar ko apgremot “Privāto Dzīvi”, māte neatbildēja. Vecajā albumā ir bilde, tajā abas laimīgas kāzu plīvuros. Viņas apprecējās vienā dienā. Otrā pusē padzisis gadskaitlis un paraksts: “Dullās usnes uz mūžu”.
Veikli apdomāju dienā darāmo, prātā pārbīdu, ko varu mainīt, un izstomu, ka, iespējams, vakarā varētu piebiedroties. Sākumā viņa tēlo pārsteigumu un paģēr apzvērēt, ka šis solis mani nekādi neapgrūtinās. Kad vairākkārt esmu apliecinājis, ka neloloju nopietnus plānus par vakaru un patiešām alkstu apmeklēt izrādi, mierinu sevi, ka rīkojos vairāk nekā cildeni. Turklāt Endija – mana sieva – pēdējā laikā neiebilst, ka vakaros pārnāku vēlu.
Visrāmākajā balsī mēģinu māti pierunāt uzvilkt apavus ar zemāku papēdi un laķenes pārvilkt teātrī, bet, kā jau paredzu, saņemu šņācienu, ka mākslas templī krokšos vai bezpapēžu čībiņās viņa savu kāju nespers, tad labāk neblamēties vispār. Esmu uzstājīgs un atgādinu, ka arī telefons ar lielajām pogām ir jānēsā līdzi, īpaši, kad iet ārpus mājas, ka tas tam ir domāts. Viņa vienmēr piekrīt. Taču parasti noslauka putekļus no ķīmiski salātzaļā korpusa un atstāj drošā vietā uz plaukta. Un tas netiek “aizslēgts ar atslēgu”, ja nu pēkšņi nemācētu atbloķēt. Lai gan pats esmu IT speciālists, ar internetu darboties viņai iemācīja kaimiņš, rimtas dabas cilvēks – pensionēts bērnu ārsts.
Pat nezinu, cik kurpēm gadu. Nošķiebtā kartona kārbā tās nobēdzinātas antresolā, un ikreiz viņa sēkdama raušas uz taburetes tām pakaļ, lai gan sūdzas par galvas reiboņiem un spiedienu. Atbildes vietā uz jautājumu, vai tad nevar ērtumam atrast vietu zemākos plauktos, viņa līdzjūtīgi skatās uz mani kā uz infantilu radījumu, kuram lieki skaidrot kopš neatminamiem laikiem iedibināta rituāla sakrālo nozīmi. Tāpēc dienās, kad kaut kur izejam, cenšos laikus iebraukt uz tēju un cepumiem, lai kurpes noceltu pats.
Ar tēta deformētās apavu lāpstiņas palīdzību uzstīvējusi lakādas laiviņas kājās, viņa nostājas pie spoguļa un triumfējoši atgādina, ka viņas potītes joprojām kā Gurčenko, tai krievu aktrisei, kuru atceros kā nopīpētā balsī dziedošu koķetu kazlēnu mammu no filmas “Māmiņa” vai sarkstošu nimfu ar smilšu pulksteņa vidukli, kas, nobaudījusi šampanieti, uzkrītoši neveikli skūpsta pietvīkušu komjaunieti Staļina laika filmā “Karnevāla nakts”. Tā aktrise pirms dažiem gadiem vēl spriņģoja kādā Krievijas televīzijas programmā – valšķīga savecējusi dāma ar frankenšteiniski izķēmotiem sejas vaibstiem, parūkā un ņirbošā, piegulošā lateksa kostīmā ar dekoltē līdz nabai, pagriezienos plivinot kuplinātu pāva spalvu apmetni. Vēl pajokoju, vai pasākuma organizatoriem ir plāns, ko darīt, ja māksliniece uz skatuves sabruks un vajadzēs pārtraukt uzstāšanos, bet ierakstā balss turpinās skanēt. Viņa bija pārdzīvojusi daudzus līdzgaitniekus, tāpēc bērēs bija maz pavadītāju. Meita arī neatnāca, pēdējos gados abas nesarunājās.
Mātei kāds bija pateicis par tām potītēm, salīdzinājis viņas kājas ar slavenās aktrises kājām, kāds no jaunības pielūdzējiem. Vairākkārt mēģināju noskaidrot ko konkrētu par to draugu. Tomēr neesmu ticis tālāk par aizgrābtībā ievilktu elpu, dūmakainu skatienu un frāzi, ka par šīm attiecībām varētu sarakstīt romānu. Cerēju – ka tagad, kad tēva nav, beidzot noslēpumainības aura gaisīs, bet, kad vēlreiz mēģināju izdibināt detaļas, viņa tikai atmāja ar roku, kā to dara, kad jūtas viegli aizkaitināta vai sarunas tēma šķiet pārāk miglaina. Tomēr, pieminot manu tēvu, viņa vienmēr runā īsiem, skaidriem teikumiem. Cik atceros, viņam mātes potītes allaž šķitušas normālas.
Braucienam uz pilsētu māte gatavojas ne mazāk iespaidīgi kā Kleopatra slavenajam ceļojumam uz Romu. Pūderis, vaigu krāsa, ar drebelīgiem pirkstiem nelīdzeni uzvilktas ogļmelnas līnijas uz noslīdējušiem plakstiņiem, obligāts pensionētas frizieres apmeklējums kaimiņu mājā, manikīrs, tumīgi piparotas vakara smaržas. Koraļļu sārtās krelles no inkrustētās koka lādītes vai ķīniešu mākslīgā lagūnā audzētu pērļu kaklarota atkarībā no tā, vai tiks vilkta melnā kleita ar ādas jostiņu vai malahīta toņa trikotāžas kostīms ar samta uzšuvēm, kas padilušas atloku galos, tāpēc svētku reizēs tiek nedaudz pietonētas ar ķērpjzaļu acu zīmuli. Pēc kaltētiem vaivariņiem rūgteni tvanošs sadzeltējis zīda kombinē tikai īpašiem gadījumiem – no dziļākā plaukta. Pirms kostīma uzvilkšanas viņas skatiens mirkli nolaižas uz atkārušās mežģīnes vijīgajiem puķu rakstiem krūšu rajonā.
