Dace Terzena: Pēc labākās apziņas 0
Kaislīgu viedokļu apmaiņu interneta vidē izraisīja Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces rīcība, lūdzot Valsts prezidentam Egilam Levitam atkārtot svinīgā zvēresta tekstu: sākotnēji prezidents apņēmību kalpot valstij un tautai apliecināja “pēc labākās sirdsapziņas”, bet pēc tam atbilstoši zvēresta burtam – “pēc labākās apziņas”. Mūrniece esot izbojājusi svinīgo mirkli, “piesienoties” Levitam, un, pirmkārt, sirdsapziņai taču jābūt augstās amatpersonas darbības un lēmumu pamatā – tā izteicās daudzi uz līdzenas vietas uzvirmojušās diskusijas dalībnieki. Neiegrimstot detaļās: protams, ka Mūrniece rīkojās pareizi, lūdzot Levitu zvērestu teikt vēlreiz, jo tā viņa tikai pildīja savu pienākumu, rūpējoties, lai viss notiktu juridiski precīzi.
Bet runa jau nav tikai par juridiskām niansēm. Zvēresta teksts ir precīzs pēc būtības. Tāpēc ka mūsu sirdsapziņa ir tas līmeņrādis, radara stars, kas gluži instinktīvi neļauj novirzīties no pareizā ceļa, no taisnīgas un cilvēcīgas rīcības un lēmumiem. Taču apsolījums rīkoties pēc labākās apziņas ietver daudz plašāku kontekstu – tā ir sirdsapziņā, godaprātā, zināšanās, pieredzē, analīzē un skaidri apzinātā mērķī balstīta darbība, kas būs nepieciešama arī Egila Levita formulētajiem prezidentūras virzieniem – solidaritātei, piederībai, ilgtspējīgai valstij.
Pēc labākās apziņas rīkojoties, šie virzieni jau ir un var kļūt par lielisku ceļa karti mums katram, uz ko arī aicina Levits.
Par solidaritāti runājot, prezidents atgādināja, ka Latvija ir viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. Un ka tas nav pēkšņs negadījums, bet ielaista slimība daudzu gadu garumā.
Edijs Pipars, labdarības organizācijas “Palīdzēsim viens otram” izveidotājs, par to ir pārliecinājies uz savas ādas. Jaunais un enerģiskais bankas darbinieks ir nācis no ļoti trūcīgas daudzbērnu ģimenes, viņš zina, kā ir tad, kad mājās nepietiek pārtikas un atslēdz elektrību, cik daudz uzņēmības un spēka vajag, lai pārrautu nabadzības uzspiesto nolemtības loku, iegūtu labu izglītību un veidotu veiksmīgu karjeru. Edijs atzīst, ka paša pārdzīvotais, pieredzētais un saprastais palīdzējis uztaustīt vislabāko veidu, kā atbalstīt trūkumā nonākušos. Tas ne tuvu nenozīmē tikai apgādāt ar drēbēm un pārtiku, bet gādāt, lai ļaudis tiek atpakaļ uz ceļa – pie izglītības, darba, pastāvīgiem ienākumiem. Un tā ir visgrūtākā, laikā un telpā visizstieptākā, bet ļoti apzināta un atbildīga Edija sirdsdarba daļa.
Mazā jezga ap Valsts prezidenta zvēresta formulām un Edija Pipara darbības celsmīgais piemērs mani vedina uz pārdomām arī par mūsu katra prasmi savu pieredzi – gan pozitīvu, gan negatīvu – pēc labākās apziņas pārveidot auglīgā darbībā – par labu sev, par labu Latvijai. Ceru, ka noderēs arī jums.
