Dace Terzena: Neatkarība ir jāstiprina dienu pa dienai, stundu pa stundai 1
Autore: žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore Dace Terzena
No 29 gadu attāluma mūs tikko uzrunāja Barikāžu nedēļa. Kādā virsrakstā tā nodēvēta par “nedēļu uz naža asmens”, ar to uzsverot, cik būtiski un izšķiroši bija 1991. gada janvāra notikumi ceļā uz Latvijas neatkarību.
2020. gada janvārī filmas “Piļsāta pi upis” režisors Viesturs Kairišs intervijā uzsver – arī šodien neatkarība karājas mata galā.
Jā, virs Rīgas neriņķo draudīgi helikopteri, esam Eiropas Savienībā un NATO, bet Latvijas neatkarības stiprināšana nav kļuvusi ne par sprīža tiesu nesvarīgāks vai vieglāks uzdevums.
Toreiz, barikāžu laikā, sparu deva nesalaužamā vēlme pēc neatkarības, bezbailība, kas robežojās ar pārdrošību.
Šobrīd skaidri formulētu pamatdzinuli kā visu mūsu darbu alfu un omegu skaidrā acu augstumā noturēt ir pat grūtāk, jo daudziem var mānīgi šķist, ka līdz ar iestāšanos starptautiskos saimniecības un drošības “klubos” viss ir automātiski atrisinājies.
Mānīgi, jo tieši tāpat kā 1991. gadā Latvija pastāv lielvaru pārvaldītā pasaulē, kurā mums joprojām ir jārunā divreiz skaļāk un pārliecinošāk, lai mūs sadzirdētu.
Kur dienu pa dienai, stundu pa stundai neatkarība jāstiprina ar savu darbu un līdzdalību – gan starptautiskajās organizācijās, gan katram savā kompetences līmenī, un visiem kopā – Latvijas labā.
Tā, kā to tikko nodemonstrējis Kairišs jau pieminētajā “Piļsātā pi upes”, kas noteikti kļūs par vēl vienu Latvijas traģiskās vēstures izpratnes ķieģeli ne tikai mūsu, bet, cerams, arī citu tautu apziņā.
Es no visas sirds vēlu, lai Kairišam viņa iecerētā spēlfilma par barikāžu laiku izdotos tikpat filozofiski aptveroša, niansēta, nevienkāršota un vizuāli iespaidīga kā “Piļsāta pi upis”.
Un svarīgi, lai tās redzētu pēc iespējas vairāk skatītāju – Latvijā un ārpus tās, latvieši un citu tautu piederīgie.
Vienalga, kino vai televīzijā.
Divi jaunie apraides torņi, kas sākuši darboties mūsu valsts pierobežā – Medņevas pagasta Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistas pagastā –, arī ir kārtējie dienišķie ķieģelīši mūsu kopējā neatkarības būvē, nekas ārpus neiespējamā, tikai akūti nepieciešamais valsts iedzīvotāju drošībai, informētībai un lietu izpratnei, pie kā, protams, pieder arī labu latviešu filmu skatīšanās – tieši lācim pie sāna.
Pēc janvāra barikādēm un augusta puča izgāšanās, kad Latvijas neatkarību sāka atzīt citas pasaules valstis, mēs nenokļuvām kādā ideālā teritorijā bez savtīguma, maziskuma, politiska gļetuma, korupcijas un aprēķina.
Mēs nonācām vidē, kur visas šīs infekcijas agresīvi ir uzbrukušas atjaunotas valsts ķermenim.
Es piederu tiem, kas ir pārliecināti – katrs pozitīvs, jēgpilns un talantīgs veikums atsit šīs ligas un stiprina mūsu kopīgo imunitāti. Par dienišķajiem ķieģeļiem!
