Dace Terzena: Elpa, ar kuru dzīvot tālāk 0
Skaisti un smeldzīgi, skarbi un varonīgi, gaiši un līdzsvaroti Latvijas liktenis ierakstījis novembrī pieturas, kurās mēs vērīgāk ieklausāmies savas dzīves soļos un dvēseles balsī – kā tā skan un saskan ar brāļu un māsu gaitu, ar mūsu tautas sirds pukstiem un Latvijas ceļu cauri mūžībai.
Lāčplēša dienas un valsts dibināšanas svētku sajūtu vēl kādā citā smalkā eksistenciālā līmenī turpina svecīšu vakars,
kad pēdējā svētdienā pirms Adventes dodamies pie saviem mīļajiem uz atdusas vietām iedegt gaišu piemiņas liesmu. Kopš bērnu dienām tieši ar šo gājumu man saistās īpaši siltas un ģimeniskas atmiņas.
Toreiz, pirms gadu desmitiem, novembra beigas gandrīz vienmēr bija aukstas un sniegainas. Allaž vispirms pulcējāmies radu mājās Jelgavā, tad mūs, bērnus, sasēdināja ragavās un silti sasedza, un pēc tam visi kopā braucām/gājām krietno gabalu līdz Bērzu kapsētai, kur atdusējās vecaistētis un vecāmemme.
Kad nonācām kapsētā, bija jau tumšs, zem sliecēm un kājām gurkstēja sniegs, pār kapu kopiņām līpinājās svecīšu gaisma. Mums, mazajiem, bija sajūta kā nonākušiem kādā mazliet spocīgā, tomēr savādi pievilcīgā pasaulē, kur varēja justies droši, jo tepat, rokas stiepiena attālumā, bija tētis un mamma, radu tantes un onkuļi.
Tad braucām atpakaļ uz radu mājām, sēdāmies pie balti klātiem galdiem un baudījām piemiņas mielastu. Un pieaugušie dziedāja skaistas latviešu dziesmas.
Tas notika dziļos padomju laikos, kad neatkarīga Latvija bija tikai šo mīļo cilvēku sirdīs un sapņos. Bet tieši tā, savus senčus pieminot, viņi to dziļo Latvijas izjūtu iedēstīja arī mūsu apziņā – kā dabisku elpu, ar kuru dzīvot tālāk.
Es nezinu, kā jums, bet manī šis novembris ir atstājis emocionāli pat vēl spēcīgāku nospiedumu, nekā pagājušais, kad svinējām valsts simtgadi. Iespējams, ļoti subjektīvi, bet šim ir mazliet klusāka, smeldzīgāka, dziļāka balss.
Daži man mīļi kolēģi un tuvinieki ir beiguši šīszemes gaitas.
Vairāki nācijai tik ļoti svarīgi cilvēki devušies pa zvaigžņu ceļu –
mēs izjūtam skumjas, bet vienlaikus arī pateicību par viņu dzīves, darbības un domāšanas mērogiem, degsmi un jaudu, ko, tālāk dodoties, nedrīkstam zaudēt.
Varbūt, kad kopā ar bērniem un mazbērniem iesim savus tuvos pieminēt, lai mūsu ceļi aizved arī pie Džemmas. Un Mārtiņa. Un Helgas. Un pie tiem jaunajiem puišiem, Latvijas brīvības cīnītājiem, kuru piemiņa nu iemūžināta filmā “Dvēseļu putenis”. Tās noskatīšanās desmitiem tūkstošiem cilvēku kļuva par svarīgu novembra rituālu.
Kaut arī filmas ritumā mākslas latiņa, manuprāt, viscaur nav vienlīdz augstu noturēta, tomēr tā ir spēcīgs un drošs solis pretī mērogam un dziļumam, kādā runāt par mūsu tautas un valsts vēsturi.
Lai cik atšķirīgi un kritiski bija un joprojām ir viedokļi, piemēram, par Aigara Graubas un Andreja Ēķa veidotajām filmām “Baiga vasara” un “Rīgas sargi”, arī tās noteikti vērtējamas kā nepieciešami pakāpieni ceļā uz Latvijas kino atdzimšanu. Un tādu filmu kā “Dvēseļu putenis”, kas būtiski citā kvalitatīvā pakāpē iezīmē mums tik svarīgo piemiņas tēmu. Jo visam ir savs laiks, jēga un nozīme.
Bet mūsu katra iedegtā svecīte dvēseļu dārzos šosvētdien atkal būs kā vienojoša sudraba stīga starp mums un mūsu senču zvaigznājiem. Un gaiss kļūs mīlestības, pateicības un spēka piestīgots.
