Dace Kokareviča: Būs Iecietības diena. Un tālāk? 0
Turpmāk 16. novembrī Latvijā varētu atzīmēt Iecietības dienu – tā lēmusi Valsts prezidenta Andra Bērziņa paspārnē esošā Mazākumtautību konsultatīvā padome. Domu par to, ka Iecietības diena būtu vajadzīga, jau pērn izteica konsultatīvās padomes loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.
Šoreiz, stāstot par Iecietības dienas projektu, viņš atminējās, ka savulaik, kad pastāvēja Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, tikuši rīkoti dažādi pasākumi. No tiem labākā bijusi akcija Rīgas centrā, kad ikvienam garāmgājējam, pievēršot uzmanību ar sarkanu plastmasas “tuneli” un skaļu mūziku, tikuši rādīti dažādi iepriekš savākti neiecietīgi uzraksti. Tā likts saprast un izjust: pasargāts no neiecietības nav neviens, arī pret tevi var piepeši vērsties kāds, kam nepatīk tava tautība, ādas krāsa, reliģiskā piederība, ģērbšanās stils utt. Sabiedrībā jāveicina iecietība, jo, piemēram, kādam nākotnē varbūt nepatikšot turku sievietes lakats vai liela ķīniešu ģimene, uzskata D. Hanovs.
Pamatojums, kāpēc izraudzīts 16. novembris (diena starp diviem Latvijas valstij nozīmīgiem svētkiem – 11. un 18. novembri), ir tāds, ka šajā datumā Iecietības diena tiek atzīmēta starptautiski un tas notiek jau kopš 1996. gada. 16. novembris ir UNESCO 1945. gadā tapušās konstitūcijas parakstīšanas gadadiena.
Arī šogad Rīgā plānoti pasākumi – būšot skolēnu zīmēto atklātņu un plakātu konkursa svinīgs noslēgums Melngalvju namā. Labākie zīmējumi par iecietības tematu tiks izvietoti kādā no Rīgas laukumiem. Būšot arī Kultūras ministrijas rīkots Mazākumtautību forums – konference.
Klausoties diskusiju, kurā vairākas pedagoģes dalījās saviem iespaidiem, kā interesantā veidā iepazīstināt skolēnus ar citas tautas literatūru, radās jautājums – vai tad tas nav tiešais skolas uzdevums, ko skolotāji dara neatkarīgi no tā, ka pastāv Iecietības diena un tai veltīti projekti?
Kad sanāksmē kā viens no iespējamiem tolerances pasākumiem tika minēta diskusiju rīkošana par romu stāvokli, atcerējos epizodi šogad autoostā. Ventspils autobusā iekāpa romu jauneklis, taču šoferim bija viņam jāskaidro, ka autobuss, uz kuru nopirktas biļetes, izbrauks pusotru stundu vēlāk no blakus esošās piestātnes. Padsmitnieks bija analfabēts un nesaprata, kas uz biļetes rakstīts. Varbūt romu stāvokli apcerošu diskusiju vietā tomēr darīt ko citu, piemēram, likt sekmīgāk strādāt tiem sociālajiem pedagogiem, kuru uzdevums ir pārliecināt romu ģimenes bērnus sūtīt skolās un palīdzēt iemācīties lasīt.
Un vēl cita epizode, ko arī atminējos iecietības temata sakarā. Augusta beigās Maskavas namā notikušajā Krievijas “tautiešu” 6. konferencē kāda no Krustpils puses ieradusies delegāte atstāstīja 4. maijā notikušu konfliktu. Proti, kultūras nama zāle jau iepriekš esot bijusi saposta 9. maija svinībām paredzētajam mazākumtautību pašdarbības kolektīva koncertam. Tāpēc 4. maijā kāda no latviešu māmiņām paudusi vētrainu sašutumu, ka Latvijas valsts svētku dienā viņas bērnam jādejo ar Georga lenti rotātā zālē. “Tautiešu” konferences delegāte nosodīja latvietes sašutumu un izteica prieku, ka sazvanītā kultūras nama dekoratore neesot ieradusies, lai dekorāciju ar lenti novāktu. Stāstu to, lai ilustrētu, ka pie mums dažkārt šī prasība pēc iecietības vai tolerances tiek saprasta vienpusēji, un mazākumtautības pārstāve, savu politisko līniju demonstrējot, nevēlējās saprast, kāpēc 4. maijā Georga lente bija latvieti aizvainojošs simbols. Te nu saknes ir dziļākas, tikai māc aizdomas, vai Iecietības diena patiesībā netiek domāta kā līdzeklis latviešu pāraudzināšanai.
