Lasītāja: “Vakcinētajiem visas durvis vaļā, bet loģikas tajā tikpat daudz, cik zvirbuļu šaušanā ar lielgabalu!” 93
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai varas un tautas starpā valdītu netraumējoša līdzāspastāvēšana, tai jābalstās uz savstarpēju sapratni, kuras pamatā ir uzticēšanās no abām pusēm un loģika prasībās. Lai cik skumji būtu, pie mums tā īsti nav ne vienas, ne otras.
Pret Covid-19 vakcinētajiem it kā daudzas durvis vaļā, uzrādot sertifikātu. Un vēl arī personu apliecinošu dokumentu kā papildu drošības soli. Teorētiski jau kaut kādu loģiku minētajā varas lēmumā saskatīt var. Apmēram tādā pašā mērā kā zvirbuļu šaušanā ar lielgabalu. Var jau tā darīt, tikai kur jēga?
Ja jau kāds otram aizdos savu sertifikātu, tad arī personas dokumentu aizdos kopā ar to. Turklāt ne ar ko neriskējot, jo neticu, ka kāds pārbaudītājs, uzmetot aci dokumentam, spēj atpazīt cilvēku, kas stāv viņa priekšā ar masku uz sejas.
Secinājums – personas dokumenta rādīšana ne par matu nenovērš varbūtēju sertifikāta izīrēšanu citai personai. Tikai rada papildu neērtības vakcinētajiem, liek viņiem justies kā blēžiem, kuriem vara nedrīkst uzticēties ne par grasi.
Līdz šim kā personu apliecinošs dokuments vakcinācijas sakarā derēja tikai pase vai personas apliecība (ID karte). Tagad nu visžēlīgi pēc garas domāšanas pasniegta dāvana tautai – kā personas dokuments legalizēta arī autovadītāja, pensionāra un studenta apliecība.
Bet lēmums attiecībā tikai uz vakcinācijas sertifikātu. Vai tad tiešām pie viena nevarēja atcelt noteikumus, kas nesaprotamu iemeslu dēļ rindu dokumentu, kuros ir cilvēka personas dati un fotogrāfija, liedz izmantot savas esamības pierādīšanai?
Piemēram, autovadītāja apliecība daudzās jomās netiek atzīta kā personu apliecinošs dokuments, lai gan tā gan formas, gan satura ziņā ir tikpat nopietna un droša kā personas apliecība. Pat vēl pamatīgāka, jo tajā ir divas īpašnieka fotogrāfijas, kamēr personas apliecībā tikai viena.
Minētais jau patiesībā tādi sīkumi vien ir, bet ne jau tie vienīgie. Pacietīgā tauta jau pieņem visu. Paburkšķ un dzīvo tālāk. Bet vai pamazām tomēr nevajadzētu pievērsties lietām, ar kurām tiešām varētu daudz ko vērst par labu?
Plaisa starp “mēs te” un “jūs tur” joprojām ir liela. Varbūt jaunajā gadā vajadzētu mēģināt to mazināt? Ar visiem to spēkiem, kuru varā ir to darīt.
