Dace Baltiņa: Nauda vien nespēj uzveikt vēzi 0
Lai gan šogad onkoloģijai piešķirts ievērojams papildu finansējums un “zaļo koridoru” ar ģimenes ārsta vai ginekologa nosūtījumu par valsts naudu varēs izmantot vēl vairāk pacientu, kuri ar šo diagnozi sastopas pirmoreiz, bieži dzirdami aicinājumi ziedot līdzekļus zālēm vai vēža ārstēšanai ārzemēs. Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā un ķīmijterapijā profesore Dace Baltiņa uzskata, ka vaimanām par “akmens laikmetu” onkoloģijā nav pamata. Latvijā ir gan modernas tehnoloģijas, gan lieliski ārsti, kas spēj palīdzēt pat šķietami bezcerīgās situācijās.
Kopš 2016. gada oktobra Latvijā darbojas “zaļais koridors”. Kādi ir secinājumi?
Šobrīd varam runāt tikai par 2017. gada darbības rezultātiem. Provizoriskie dati par šo periodu būs zināmi vasaras sākumā. Taču būtu naivi iedomāties, ka viens gads radīs revolūciju Latvijas vēža statistikā. Protams, ceram, ka uzlabosies agrīnā diagnostika tām vienpadsmit vēža lokalizācijām, kas sākotnēji tika iekļautas “zaļajā koridorā”. Kā zināms, no šī gada tas attiecas visām onkoloģiskām diagnozēm, izņemot onkohematoloģiskās slimības. Otrs būtisks ieguvums varētu būt precīzāka vēža slimnieku uzskaite. Katrā ziņā rezultāti tiks analizēti atbilstoši vēža lokalizācijai, stadijai, pacientu sastāvam un ģeogrāfiskajam reģionam. Tas ir liels, bet svētīgs darbs, lai iegūtu ne tikai patieso ainu par vēža izplatību Latvijā, bet arī saprastu esošās problēmas un meklētu tām risinājumu.
Vai “zaļo koridoru” var izmantot arī tie, kuri jau ārstējuši onkoloģisku slimību vai saslimuši vēlreiz?
Zaļā koridora princips šobrīd attiecas tikai uz tiem pacientiem, kuriem aizdomas par noteiktas lokalizācijas audzēju radušās pirmo reizi mūžā, lai paātrinātu diagnozes apstiprināšanu un ārstēšanas uzsākšanu. Nav noslēpums – jo agrāk diagnoze noteikta, jo lielākas cerības uz pilnīgu izārstēšanu vai ļoti būtisku dzīves pagarinājumu. Tādēļ visās attīstītajās pasaules valstīs skrīnings, agrīna diagnostika un agrīno audzēja stadiju ārstēšana ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai samazinātu mirstību ar vēzi. Šobrīd tiek izstrādāts dinamiskās novērošanas algoritms pacientiem, kuriem vēža diagnoze jau zināma. Saskaņā ar to noteiktās situācijās viņiem ātrāk varēs veikt izmeklējumus, lai laikus atklātu slimības recidīvu jeb atjaunošanos.
Kā vērtējat valsts apmaksāto profilaktiskās vēža skrīninga programmas? Vai tām arī ir kāda saistība ar “zaļo koridoru”?
Vēža skrīnings un “zaļais koridors” ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Skrīnings ir vēždraudes patoloģiju vai ļoti agrīna vēža stadiju meklēšana noteiktas vecuma grupas iedzīvotājiem, kuriem nav nekādu sūdzību vai arī tās nav saistītas ar meklējamo slimību. “Zaļais koridors” attiecas uz cilvēkiem, kuriem jau ir kaut kādas aizdomīgas sūdzības, kas varētu būt saistītas ar ļaundabīgu audzēju, tādēļ paātrinātā kārtā veicama mērķtiecīga izmeklēšana, lai pierādītu vai noņemtu vēža diagnozi.
Pateicoties pēdējo gadu plašsaziņas līdzekļu aktivitātēm, informācijas par skrīningu netrūkst, tādēļ tas, ka skrīninga aptvere joprojām nav optimāla, nav skaidrojams tikai ar pašu iedzīvotāju nezināšanu vai ignoranci. Varbūt vairāk vajadzētu uzsvērt uzaicinājuma vēstules īpašo nozīmi un tajā norādīto individuālo kodu, kurš ir ļoti būtisks datu reģistrācijai. Ja cilvēks par saviem vai veselības apdrošināšanas polises līdzekļiem veicis skrīninga izmeklējumus (nereti pat biežāk, nekā to paredz valsts programma), tie netiek fiksēti skrīninga uzraudzības datu sistēmā.
Pieļauju, ka iedzīvotāju vājo atsaucību ietekmē arī tāds faktors kā vēža stigmatizācija mūsu sabiedrībā. Tā ir ļoti nopietna problēma visā pasaulē, taču Latvijā pēdējo gadu laikā vērojams pat tās pieaugums. Turklāt mūsu valstī to sekmē gan paši onkologi un citu specialitāšu ārsti, gan juristi un citas sabiedrībā zināmas personas. Ar apskaužamu regularitāti publiskajā telpā izskan viedoklis, ka citviet pasaulē vēzi ārstē ar modernām zālēm, bet pie mums Latvijā ir slikti – te nekā nav, aparatūra veca, zāles aizvēsturiskas. Kāda gan pēc šādām ziņām var būt motivācija iet pie ārsta un pārbaudīties?
Bieži izskan lūgums ziedot vēža ārstēšanai ārzemēs vai dārgiem medikamentiem, ko valsts neapmaksā. Nesen “Rīga TV 24” raidījumā “Preses klubs” medicīnas tiesību juriste Solvita Olsena izteicās, ka apsvērtu domu emigrēt, ja saslimtu ar vēzi.
Ja šādu apgalvojumu izsaka cilvēks ar ārsta un jurista izglītību, tad, maigi sakot, to var uztvert arī kā apzinātu vai inducētu valsts diskreditāciju. Sak, pie mums taču nekā nav un neko nevar. Valstij neesot ne naudas, ne politiskās gribas! Mūsu valstī šobrīd dzīvo vairāk nekā 70 tūkstoši vēža slimnieku, kurus operējuši Latvijas ķirurgi, apstarojuši Latvijas radiologi, ārstējuši Latvijas ķīmijterapeiti. Vairums pacientu savus ārstus piemin ar pateicību par izglābto vai pagarināto dzīvi. Leposimies ar mūsu ārstiem, kuri pat bezcerīgās situācijās spēj un var palīdzēt! Diemžēl no vēža mirst gan karaļi, multimiljonāri un citas slavenības, gan vienkāršie cilvēki. Skan skarbi, bet nauda pagaidām vēl vēzi nespēj uzveikt.
Latvijā netiekot izmantotas arī citās valstīs pacientiem pieejamas efektīvas zāles pret onkoloģiskajām slimībām.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) ik pēc pāris gadiem pārskata un publicē medikamentu sarakstu dažādu slimību ārstēšanai, tai skaitā onkoloģijā. Tas nozīmē, ka šajā sarakstā ietvertie medikamenti katrā valstī būtu lietojami teju vai obligātā kārtā, lai visiem saviem iedzīvotājiem nodrošinātu pierādījumos balstītu vēža ārstēšanu. Tas ir bāzes nodrošinājums, bet viss pārējais – pēc iespējām. Latvijas onkoloģijā šis saraksts tiek ievērojami pārsniegts, jo valsts pacientiem piedāvā arī tādus medikamentus, kuri neietilpst PVO sarakstā.
Ja ārstējošais ārsts pacientam saka un arī citi onkologi publiskā telpā aizgūtnēm runā par to, ka valsts nekompensē inovatīvās zāles, tad vēlme ne tikai vērsties “Ziedot.lv”, bet pat meklēt līdzekļus, lai dotos uz apsolīto zemi pēc dzīvību glābjošām zālēm un ārstēšanas metodēm, kļūst saprotama.
Piekrītu, ka var būt situācijas, kad ārzemju kolēģiem tiešām ir lielāka pieredze kādas retāk sastopamas vēža formas atklāšanā un ārstēšanā. Taču inovatīvo medikamentu cenas ir sevišķi augstas. Viena mēneša ārstēšanas kursa izmaksas var sasniegt 6 – 10 tūkstošus eiro mēnesī. Gadā vienam pacientam tās var pārsniegt pat 100 000 eiro. Cik pacientiem šādi var palīdzēt? Pēc kādiem kritērijiem lai atlasa šos izredzētos? Valstij taču ir jādomā par visiem vēža pacientiem – gan tiem, kurus nevar izārstēt, bet kuriem jānodrošina simptomu atvieglošana un cieņpilna aprūpe, gan arī tiem, kuriem slimība atklāta agrīni un jāveicina izveseļošanās.
Kā darbojas “zaļais koridors”
Ja jums ir kādas sūdzības, informējiet par tām savu ģimenes ārstu vai ginekologu. Nekādā gadījumā negaidiet, ka tās pāries, bet pats par tām runājiet. Ārsts nevar uzminēt jūsu problēmu.
Ģimenes ārsts vai ginekologs mērķtiecīgi nosūtīs uz izmeklēšanu. Ar īpašo nosūtījuma kodu šo izmeklējumu paātrinātā kārtā var veikt jebkurā ārstniecības iestādē, kurā šo pakalpojumu sniedz un kurai ir līgums ar Nacionālo Veselības dienestu.
Pēc tam kad saņemti izmeklējumu rezultāti, ģimenes ārsts vai ginekologs, zvanot pa īpašu tālruņa numuru, sazinās ar vienu no piecām iestādēm valstī, kur veic onkoloģisko pacientu aprūpi, un desmit dienu laikā pieteiks jums vizīti pie speciālista.
Onkoloģija skaitļos*
2016. gadā vēža diagnoze Latvijā pirmo reizi noteikta 11 118 iedzīvotājiem, tajā skaitā 1. stadijā – 2885 jeb 28,5%, 2. stadijā – 2025 jeb 20%, 3. stadijā – 1604 jeb16 %, 4. stadijā – 2018 jeb 20%, bez precizētas stadijas – 1600 jeb 16%.
Visbiežākās jaunatklātā vēža lokalizācijas: ādas (bez melanomas)(1235), krūts (1177), prostatas (1079), resnās zarnas (1063), plaušu un bronhu (1029).
Pavisam 2016. gada beigās uzskaitē bija 73 983 vēža pacienti.
*Slimību profilakses un kontroles centra statistika, dati par 2017. gadu vēl nav apkopoti
