Anda Līce: Dabūt rokā vainīgo 4
Tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā, kad kaut kas negribēts atgadās ģimenē, valstī vai pasaulē. Dabūt rokā, sodīt un pēc tam… Kas notiek pēc tam? Ja meklē vainīgos, nevis vainas cēloņus, kaut gan pēdējie atrodas pavisam tuvu – visbiežāk mūsu galvā un sirdī, viss tāpat turpinās. Mēs katrs piedzīvojam situācijas, kad ir kauns par savu rīcību, jo tajā brīdī esam darījuši tāpat kā tie, kurus citkārt tiesājām. Kāpēc mēs nepieaugam – nekļūstam vērīgāki un visās lietās gudrāki? Ja pieaugšanu salīdzinām ar kāpšanu kalnā, nākas atzīt – tas notiek (ja vispār notiek) pakāpeniski un lēni, jo ik pa laikam gadās noslīdēt atpakaļ – tur, kur bijām vakar vai pat aizvakar. Vēsture ir pilna ar tādiem individuālajiem un kolektīvajiem apziņas noslīdējumiem.
Viena no šīs vasaras priecīgajām lietām, kurā man gribas dalīties ar citiem, ir Marionas Kistenmaheres, Tīlmaņa Hāberera un Vernera Tiki Kistenmahera grāmata “Dievs 9.0”, kura līdzīgi citu mūslaiku ievērojamu garīgo domātāju darbiem aicina atmest stereotipus, meklēt atbildes uz esības lielajiem jautājumiem un par cēloņiem un sekām domāt nopietnāk un dziļāk. Grāmata piedāvā lasītājam noskaidrot, kurā no deviņiem garīgās izaugsmes līmeņiem viņš šobrīd atrodas. Katrs līmenis ir savā krāsā, un, tā kā pāreja no viena līmeņa otrā parasti nenotiek pēkšņi, krāsas sajaucas un veido košu virpuli. Mēs nespējam nevienam no līmeņiem pārlēkt, bet atpakaļ gan varam noslīdēt. Mūžu var nodzīvot, par kādiem augstākiem līmeņiem arī neko nezinot.
Mūža mežos vēl šodien ir sastopamas ciltis, kas joprojām dzīvo akmens laikmetā. Vai mēs, sevi neiepazinušie un varbūt tāpēc no civilizācijas nogurušie, gribētu tur pavadīt atlikušo mūžu, novēlot to arī saviem bērnu bērniem? Bet arī augstas skolas beigušie var sākt uzvesties kā neandertālieši. Kodolieroču un atomstaciju laikmetā cilvēcei īpaši bīstami kļūst teroristi. Pat piederība kādai reliģijai vai konfesijai nespēj pasargāt no noslīdēšanas uz apziņas zemākajiem līmeņiem – pie krusta kariem, raganu prāvām, balto cilvēku naida pret melnādainajiem, brīvo – pret vergiem un tā tālāk. Interneta komentāri liecina, cik zema līmeņa garīgajā pasaulē daudzi dzīvo divdesmit pirmajā gadsimtā. Blakus galējībām ir ne mazums maskētā formā paustas agresijas pret visiem, “kuri nedomā tāpat kā es”. Kāds varbūt teiks: “Un ko tad es tur varu darīt?” Likt mierā citus un, kamēr vien dzīvo, pētīt un atklāt sevi, neliedzot sev prieku par to, ka tagad sevi jau pazīsti mazliet labāk.
