Anda Līce: Svarīgi pārklāt visu Latviju ar “gaismas punktiem” 2
Putni bieži vien ir vienīgie, kas mums liek atraut skatienu no zemes lietām un palūkoties debesīs. Putni un mākoņi. Mēs par daudz dzīvojamies uz zemes, noņemoties ar pārejošām lietām, – bēdājamies par katru nepārziemojušu puķi un krūmu, nebeidzamajām sadzīves ķibelēm un pasaules netaisnību. Nav brīnums, ka mūs kaitina tie, kuri atļaujas justies brīvi un ļaujas lidojumam kopā ar putniem.
Lidojuma sajūtu šovasar varēs piedzīvot tie, kas apmeklēs Cesvaines pilī atklāto Aijas Baumanes un Raita Rubeņa tekstilmākslas izstādi “Saskarsme” un ļausies saskarsmei ar šo mākslinieku pasaules izjūtu, viņu putniem un mākoņiem. Nav brīnums, ka mēs sarunvalodā tikpat kā vairs nelietojam vārdu “saskarsme” – mazumā iet patiesa vēlme uzklausīt otru, un saruna starp sociāliem slāņiem, dažādu tautību cilvēkiem, atšķirīgām kultūrām, paaudzēm, pieredzēm un pat dzimumiem šodien bieži vien kļūst pilnīgi neiespējama.
Saskarsmes māksla ir jāmācās visu mūžu, iegrožojot savu ego kā niķīgu zirgu. Tam labvēlīgu klimatu veido ģimene (ja tāda ir), godprātīgu skolotāju un dzīvē sastaptu lielu personību tuvums. Tālab jau ir tik svarīgi pārklāt visu Latviju ar tādiem kā gaismas punktiem, kas piesaista interesi, iedvesmo radīšanai un radītā pieņemšanai. Ir jāveido vietas, kur var dabūt mums katram tik nepieciešamo lidojuma sajūtu un pieredzi. Diemžēl dzīve var paiet, to arī nepiedzīvojot.
Skatoties šo, nu jau pēc kārtas trešo Ineses Jakobi režisēto tekstilmākslas izstādi pēc ugunsgrēka Cesvaines pils vēl joprojām neatjaunotajā daļā, atklājas kāda interesanta lieta – uz uguns postījumu fona mākslas darbi skatītāju uzrunā īpaši spēcīgi. Šķiet, tie ir radīti speciāli šai vietai un laikam. A. Baumanes “Sniegs bērnībā” izskatās žilbinoši tīrs un balts, bet aizsaulē aizgājušā R. Rubeņa “Dzirnakmeņi” ir kļuvuši tik viegli, ka telpā lido.
Uz izstādes atklāšanu no Rīgas bija ieradies necerēti daudz radošo personību un interesentu, cilvēki neslēpa priecīgo pārsteigumu par ieraudzīto. Atbraucēju bija krietni vairāk par vietējiem. Pils droši vien būtu ļaužu stāvgrūdām pilna, ja tur par brīvu dalītu kādus taustāmus labumus vai skanētu kaut kas no umpampā izklaides. Redzot, cik no vidusskolēnu un skolotāju kuplās saimes, bet jo īpaši no domes deputātiem, kuri taču nosaka novada attīstības virzienus un prioritātes, ar savu klātbūtni pagodina kultūras dzīves notikumus, nevar nedomāt par lokālpatriotisma iznīkšanu daudzās apdzīvotās vietās Latvijā. Skatīsimies patiesībai acīs – lai arī cik skaisti mēs runātu par nākotni, bez lokālpatriotisma tā nav iespējama.
